Kas notiek pasaulē

”Viņus vajadzētu izdomāt”

Profesors Anatolijs Zilbers, intensīvās terapijas un anestēzijas nodaļas vadītājs (Petrozavodskas universitāte un Karēlijas republikāniskā slimnīca, Krievija), veltīja atzinīgus vārdus Jehovas lieciniekiem, teikdams: ”Viņi nepiedzeras un nesmēķē, viņi nav mantrausīgi, nelauž solījumus, nedod nepatiesas liecības.. Viņi nav nekādi slepeni sektanti, bet gan likumam paklausīgi pilsoņi.” Profesors atzīmēja: ”Tie ir krietni, līksmi ļaudis, kas interesējas par vēsturi, literatūru, mākslu un dzīvi visās tās izpausmēs.” Uzskaitījis pozitīvās pārmaiņas bezasins ķirurģijā, kuras liecinieki ir veicinājuši, viņš piebilda: ”Pārfrāzējot Voltēru, mēs varam teikt: ja Jehovas liecinieku nebūtu, viņus vajadzētu izdomāt.”

Modes augstumi?

Platformkurpes, ”neatņemams modernu, jaunu cilvēku aksesuārs”, savienojumā ar augstiem papēžiem Lielbritānijā kļūst par iemeslu aptuveni 10 000 traumām gadā, raksta Londonas The Times. Lielbritānijas Standartizācijas institūta pārstāvis Stīvs Tailers saka: ”Visparastākās traumas ir potīšu izmežģījumi un sastiepumi un kāju lūzumi, taču šīs kurpes var izraisīt arī problēmas ar muguru, it sevišķi jaunām, augošām meitenēm.” Nesen Japānā biezzoles apavu dēļ divas jaunas sievietes pat gāja bojā. Vienā no šiem gadījumiem kāda 25 gadus veca bērnudārza darbiniece, kurai kājās bija platformu sandales ar 13 centimetrus augstiem papēžiem, pakrita, iedragāja galvaskausu un nomira. Cita jauna sieviete gāja bojā autokatastrofā, automašīnai ietriecoties betona stabā, jo vadītāja nespēja laikā nobremzēt savu platformu zābaku dēļ, kuru papēži bija 15 centimetrus augsti. Lai nodrošinātos pret iespējamiem tiesas procesiem, daži ražotāji saviem apaviem ir sākuši pievienot brīdinošas etiķetes.

Mājas darbi bērniem

”Mūsdienu nevaļīgie vecāki īpaši necenšas panākt, lai bērni palīdzētu mājas darbos,” sacīts The Toronto Star. Kaut gan mājas darbi ”nekad nebūs bērnu iecienītākā nodarbošanās”, saka grāmatas Positive Discipline autore Džeina Nelsena, šādi pienākumi palīdz ”attīstīt pašpaļāvību un pašcieņu”. Saskaņā ar kādu pētījumu, par ko bija stāstīts žurnālā Child, divus līdz trīs gadus veci mazuļi var veikt tādus sīkus uzdevumus kā, piemēram, pacelt un nolikt vietā rotaļlietas vai ielikt drēbes veļas grozā. Trīs līdz piecus gadus veci bērni var piedalīties galda klāšanā, aiznest netīros traukus uz izlietni un uzturēt kārtībā vietu, kur tie spēlējas. Piecus līdz deviņus gadus veci bērni varētu klāt savu gultu, grābt lapas un ravēt, bet deviņu līdz divpadsmit gadu vecumā tie varētu ķerties pie tādiem darbiem kā trauku mazgāšana un slaucīšana, atkritumu iznešana, mauriņa pļaušana un mājas tīrīšana ar putekļsūcēju. Dž. Nelsena atzīmē, ka ”ir labi noteikt, cik ilgā laikā darbs jāpaveic”.

Pusaudži un noziedzība

Saskaņā ar kādas Skotijā veiktas aptaujas rezultātiem, 85 procenti zēnu un 67 procenti meiteņu vecumā no 14 līdz 15 gadiem atzīst, ka viņi pēdējā gada laikā ir izdarījuši kādu likumpārkāpumu. Kā bija ziņots Glāzgovas laikrakstā The Herald, no 1000 skolēniem, kas tika aptaujāti sešās skolās, tikai 12 procenti teica, ka viņi nekad nav pārkāpuši likumu. No tiem, kas atzinās likumpārkāpumos, 69 procenti zēnu un 56 procenti meiteņu bija bojājuši svešu īpašumu. Aptuveni 66 procenti zēnu un 53 procenti meiteņu bija zaguši veikalos, un gandrīz puse bija zaguši skolā. Starp nosauktajiem noziegumiem bija arī dedzināšana un ieroča lietošana ar mērķi nodarīt miesas bojājumus. Šajā vecuma grupā pusaudži apgalvoja, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņi ir izdarījuši minētos pārkāpumus, ir līdzaudžu spiediens, bet jaunieši, kas vecāki par 15 gadiem, biežāk minēja tādu iemeslu kā vajadzība iegūt naudu narkotikām.

Nedisciplinētie skolēni

Japānā tāda problēma kā pusaudžu dumpīgums parasti nav bijusi raksturīga. Tomēr pēdējā laikā visā Japānā skolotāji sūdzas, ka kļūst aizvien grūtāk uzturēt disciplīnu klasē, jo skolēni ir nemierīgi un nepaklausīgi. Tokijas municipalitāte organizēja deviņus, vienpadsmit un četrpadsmit gadus vecu skolēnu aptauju, lai noskaidrotu viņu attieksmi pret apkārtējiem. Kā bija rakstīts The Daily Yomiuri,  65 procenti teica, ka viņus kaitina un viņiem ir apnikuši viņu draugi, 60 procenti to pašu teica par saviem vecākiem un 50 procenti — par skolotājiem. 40 procenti apgalvoja, ka viņiem tikpat kā nekad neizdodas savaldīt dusmas. Piektā daļa skolēnu sacīja, ka viņi dusmas mēdz izgāzt, laužot un dauzot dažādas lietas.

”Noslēpumains vīruss”

”Visā pasaulē asins krājumus inficē kāds noslēpumains vīruss,” sacīts žurnālā New Scientist. ”Neviens nezina, vai šis TT vīruss ir bīstams, taču pastāv bažas, ka tas varētu bojāt aknas.” Šis vīruss, kas nosaukts par TT vīrusu pēc tā japāņu tautības pacienta iniciāļiem, kura asinīs tas pirmo reizi tika konstatēts, ir atrasts ”gan donoru asinīs, gan pacientu asinīs, kuriem ir slimas aknas un kuri ir saņēmuši asins pārliešanu”. Kādā pētījumā tika noskaidrots, ka no 102 Kalifornijas donoriem, kam asins testi uzrādīja, ka asinis nav inficētas ar vīrusiem, piemēram, ar CIV, hepatīta B un hepatīta C vīrusu, astoņiem asinīs ir šis TT vīruss. Tiek lēsts, ka Lielbritānijā ar to ir inficēti 2 procenti, Francijā — 4 līdz 6 procenti, Amerikas Savienotajās Valstīs — 8 līdz 10 procenti un Japānā — 13 procenti. Zinātnieki, ”kas visā pasaulē pētī TT vīrusu, nekādā gadījumā negrib sacelt paniku”, teikts New Scientist, bet viņi pūlas ”izdibināt, vai tas kaut kādā ziņā apdraud veselību”.

Kaklasiksna glābj dzīvību

Dažos Dienvidāfrikas apvidos lopkopjiem savulaik bija jārēķinās ar varbūtību, ka ik sezonu līdz pat 40 procentiem jaundzimušo lopu kritīs par upuri šakāļiem. Tas ne tikai sagādāja lielus materiālus zaudējumus, bet arī izraisīja krasu šakāļu populācijas pieaugumu. Mēģinājumi apkarot šakāļus cieta neveiksmi un pat nodarīja ļaunumu pārējai dzīvajai dabai. Taču pēdējos gados ir izgudrots un īstenots kāds atjautīgs problēmas risinājums — daļēji elastīga aitu kaklasiksna, kas ir pielāgojama un atkārtoti izmantojama un kas neierobežo aitas kustības un nekaitē arī šakālim. Tā tikai neļauj šakālim izdarīt nāvējošu kodienu. Kā teikts laikrakstā Natal Witness, lopkopji, kas lieto šīs kaklasiksnas, ”apgalvo, ka tās tūlīt un uz visiem laikiem dara galu šakāļu posta darbiem”. Tā kā šakāļiem nekas cits neatliek kā atgriezties pie savas dabiskās ēdienkartes — kukaiņiem, grauzējiem un maitām —, to skaits atkal sarūk.

Lapsenes kokstrādnieces

Jātnieciņu dzimtas lapsenēm ir dējeklis, kam ”lielāku cietību piešķir jonizēts mangāns vai cinks”, stāstīts žurnālā National Geographic. Ar šo metalizēto darbarīku jātnieciņi ieurbjas koka stumbrā, lai dētu savas oliņas uz citu kukaiņu kāpuriem vai tajos iekšā. ”Daži var ieurbties cietā koksnē [gandrīz astoņus centimetrus] dziļi,” saka Donalds Kviks no Lielbritānijas Impēriskās koledžas. Kad izšķiļas lapseņu kāpuri, tie ēd koksnē dzīvojošos kāpurus, kuros bija iedētas oliņas, un vēlāk izgraužas ārā no koka, liekot lietā savus mutes orgānus, ko padara cietus no apēstajiem kāpuriem iegūti minerāli.

Indijas ”klusais bieds”

”Lai gan pēdējos gados iedzīvotāju veselība un labklājība ir ievērojami uzlabojusies, nepietiekams uzturs joprojām ir Indijas ”klusais bieds”,” raksta The Times of India. Nepietiekama uztura dēļ Indijai ik gadus rodas zaudējumi vairāk nekā 230 miljonu dolāru apmērā — šajā summā ir iekļautas veselības aprūpes izmaksas un zaudējumi pazeminātas produktivitātes dēļ. Kā teikts rakstā, vairāk nekā 50 procenti Indijas bērnu vecumā līdz četriem gadiem ir nepietiekami paēduši, 30 procentiem jaundzimušo svars ir ievērojami mazāks par normālo un 60 procentiem sieviešu ir anēmija. Pasaules Bankas sociālās attīstības vecākā speciāliste Mīra Čaterdži saka: ”Nepietiekams uzturs ne tikai aptumšo atsevišķu cilvēku un veselu ģimeņu dzīvi, bet arī traucē gūt labumu no ieguldījumiem izglītībā un kavē sociālo un ekonomisko progresu.”

Priesteri nav laimīgi?

Pēdējos sešos gados trīs reizes ir veikta aptauja, lai noskaidrotu, kāds ir Francijas sabiedrības priekšstats par mācītājiem. Kā varēja lasīt katoļu laikrakstā La Croix, jaunākās aptaujas rezultāti liecina, ka 45 procenti francūžu neuzskata priesterus par laimīgiem cilvēkiem, kas atraduši savu piepildījumu. Vairākums cilvēku joprojām domā, ka priesteris — tas ir cilvēks, kas ir tuvs citiem un ir gatavs uzklausīt. Tomēr laikrakstā bija teikts, ka ”aizvien mazāk francūžu viņu uzskata par cilvēku, kas ir nepieciešams sabiedrībai,” un tikai 56 procenti saskata priesterī ”Dieva liecinieku uz zemes”. Mazāk nekā trešā daļa no iedzīvotājiem kopumā un tikai 51 procents no pastāvīgajiem baznīcu apmeklētājiem sacīja, ka viņi mudinātu savu dēlu vai radinieku izraudzīties priestera amatu.