Iespaidīga mācība no sīkas saliņas

RAPANUJA *, 165 km² liela vulkāniska sala, uz kuras gandrīz nav koku, ir pasaules vientuļākā vieta, kur dzīvo cilvēki. Tagad visa sala ir pasludināta par vēstures pieminekli, un viens no iemesliem ir tās akmens skulptūras, ko salas iedzīvotāji dēvē par moai. Šīs skulptūras liecina par pagājībā nogrimušu varenu kultūru.

Moai ir izkaltas no vulkāniskiem iežiem. Dažas atrodas tik dziļi zemē, ka ārā redzama tikai milzīgā galva. Citas ir redzamas pilnībā, un dažas moai joprojām var lepoties ar akmens ”matu rotu”, ko sauc par pukao. Ļoti daudz skulptūru nepabeigtas guļ akmeņlauztuvēs vai arī dažādās vietās uz senajiem ceļiem, it kā strādnieki tikai nupat būtu nolikuši instrumentus un pametuši darbu. Savās vietās novietotās skulptūras stāv vai nu vienas pašas, vai arī garās rindās — līdz pat 15 skulptūrām rindā —, un visas ir vērstas ar muguru pret jūru. Moai, protams, jau izsenis ir nodarbinājušas salas apmeklētāju prātu.

Pēdējos gados zinātnieki ir sākuši ne tikai atklāt moai noslēpumu, bet arī atrisināt mīklu, kāpēc izzuda plaukstoša kultūra, kas radīja šīs skulptūras. Bet atklātajiem faktiem ir vairāk nekā ne tikai vēsturiska vērtība. Kā rakstīts Britu enciklopēdijā, tie sniedz ”svarīgu mācību mūsdienu pasaulei”.

Ir runa par Zemes, it sevišķi tās dabas resursu, izmantošanu. Protams, zemeslode ir daudz sarežģītāka un bioloģiski daudzveidīgāka nekā maza saliņa, bet tas nenozīmē, ka būtu jāignorē Rapanujas sniegtā mācība. Vispirms īsumā pievērsīsim uzmanību Rapanujas vēsturei. Vēstījums sākas aptuveni ar mūsu ēras 400. gadu, kad salā lielās okeāna kanoe ieradās pirmie cilvēki. Vienīgie, kas uz viņiem noraudzījās, bija simtiem jūras putnu, kas debesīs meta plašus lokus.

Paradīze

Uz salas nebija sastopama sevišķi liela augu dažādība, tomēr tā bija apveltīta ar palmu, hau-hau un toromiro koku mežiem, tāpat krūmiem, dažādiem lakstaugiem, papardēm un zāli. Tālajā salā mitinājās vismaz sešu sugu putni, kas dzīvo uz sauszemes, to vidū pūces, gārņi, dumbrvistiņas un papagaiļi. Rapanuja bija arī ”vislielākā jūras putnu ligzdošanas kolonija Polinēzijā un, iespējams, visā Klusajā okeānā”, rakstīts žurnālā Discover.

Ieceļotāji acīmredzot uz salu atveda vistas un žurkas, kas tika uzskatītas par gardumu. Tāpat viņi atveda lauksaimniecības kultūras: taro, jamsu, batātes, banānus un cukurniedres. Augsne bija laba, tāpēc viņi nekavējoties sāka līst līdumus un stādīt līdzatvestos augus, un, pieaugot iedzīvotāju skaitam, šis process vērsās plašumā. Bet Rapanujas platība bija ierobežota, un, kaut arī sala bija noaugusi ar mežu, tomēr koku skaits uz tās nebija bezgalīgs.

Rapanujas vēsture

Par Rapanujas vēsturi var pavēstīt ziedputekšņu izpēte, arheoloģija un paleontoloģija. Ziedputekšņu izpētei tiek ņemti ziedputekšņi, kas saglabājušies dīķu un purvu dibenā. Paraugi atklāj, kādi augi un kādā daudzumā  auga šajā vietā pirms daudziem simtiem gadu. Jo dziļāks ir urbums, no kura ņemti ziedputekšņi, jo senāks ir laika periods, par ko tie vēstī.

Arheologi un paleontologi pētī cilvēku mājokļus, sadzīves priekšmetus, moai un izrakumos atrastos apēsto dzīvnieku kaulus. Rapanujā atrastās rakstu zīmes ir grūti atšifrējami hieroglifi, tāpēc pirms eiropiešu ierašanās risinājušos notikumu laiku var noteikt tikai aptuveni un daudzus pieņēmumus nav iespējams pierādīt. Turklāt daudz kas no tālāk minētā varēja norisināties arī ilgākā laika periodā. Visi treknajā šriftā iespiestie gadskaitļi attiecas uz mūsu ēru.

400. Ierodas 20 līdz 50 polinēziešu, iespējams, viņi atbrauc 15 vai vairāk metru garos katamarānos, kas spēj noturēt vairāk nekā 8000 kilogramu.

800. Koku ziedputekšņu daudzums paraugos samazinās, liekot secināt, ka tiek izcirsti meži. Pieaug zālaugu ziedputekšņu daudzums, jo dažviet tie pārņem nocirstās platības.

900.—1300. No apēsto dzīvnieku kauliem apmēram trešdaļa ir delfīnu kauli. Lai pārvestu no okeāna delfīnus, salinieki izmanto milzīgas kanoe, kas darinātas no lielu palmu stumbriem. Tāpat baļķi tiek lietoti, lai transportētu un savās vietās uzceltu moai, kuru ciršana jau rit pilnā sparā. Paplašinās lauksaimniecība, un pieaug vajadzība pēc kurināmā, tāpēc mežu platības sarūk aizvien vairāk.

1200.—1500. Skulptūru veidošanas uzplaukums. Rapanuji veltī milzum daudz līdzekļu, lai būvētu moai un īpašās platformas, uz kurām tās stāv. Arheoloģe Džo Anne Van Tilburga rakstīja: ”Rapanuju sabiedrības struktūra īpaši veicināja aizvien jaunu un arvien lielāku skulptūru tapšanu.” Viņa atzīmēja, ka ”800 līdz 1300 gados tika radīts apmēram 1000 skulptūru, ..un, saskaņā ar aplēsēm, tas atbilda apmēram septītajai līdz devītajai daļai no vislielākā salas iedzīvotāju skaita”.

Moai acīmredzot netika pielūgtas, lai gan tām bija liela nozīme apbedīšanas un lauksaimnieciskajos rituālos. Varbūt tās uzskatīja par garu mājokli. Iespējams, tās arī liecināja par cēlēja varu, sociālo stāvokli un ciltsrakstiem.

1400.—1600. Salas iedzīvotāju skaits sasniedz 7000 līdz 9000. Izzūd pēdējie meža puduri, daļēji tā iemesls ir savvaļas putnu iznīcināšana, jo tie apputeksnēja kokus un  izkaisīja sēklas. ”Visi uz sauszemes dzīvojošie savvaļas putni bez izņēmuma izmira,” teikts žurnālā Discover. Mežu izzušanu veicināja arī žurkas, jo, kā liecina pierādījumi, žurkas ēda palmu riekstus.

Drīz vien sākas augsnes erozija, izžūst strauti un salā sāk trūkt ūdens. Slāņos, kas datējami vēlāk par 1500. gadu, vairs neparādās delfīnu kauli, iespējams, tāpēc, ka salā vairs nav pietiekami lielu koku jūras kanoe būvēšanai. Zūd jebkāda iespēja aizbraukt no salas. Tiek pilnīgi iznīcināti jūras putni, jo salā trūkst ēdamā. Salinieki ēd vairāk vistu.

1600.—1722. Koku trūkuma, intensīvas zemes apstrādes un augsnes noplicināšanās dēļ tiek iegūtas arvien mazākas ražas. Sākas liels bads. Rapanuji sadalās divās naidīgās nometnēs. Parādās pirmās sociālā haosa pazīmes, iespējams, pat notiek kanibālisms. Iedzīvotāji nemitīgi karo un, meklēdami drošību, sāk dzīvot alās. Ap 1700. gadu salinieku skaits sarūk līdz apmēram 2000.

1722. Salā ierodas pirmais eiropietis — holandiešu jūrasbraucējs Jākobs Rogevēns. Tas notiek Lieldienās, tāpēc viņš to nosauc par Lieldienu salu. Savus iespaidus par salu viņš apraksta šādi: ”[Lieldienu salas] tuksnesīgais izskats var radīt iespaidu tikai un vienīgi par ārkārtīgu nabadzību un neauglību.”

1770. Ap šo laiku atlikušo rapanuju naidīgie grupējumi sāk gāzt zemē citiem piederošās skulptūras. Kad 1774. gadā salu apmeklē angļu jūrasbraucējs kapteinis Džeimss Kuks, viņš redz daudz nogāztu skulptūru.

1804.—1863. Pieaug kontakti ar ārpasauli. Klusā okeāna apkaimē izplatītā vergu tirdzniecība kopā ar slimībām krasi samazina iedzīvotāju skaitu. Tradicionālā rapanuju kultūra būtībā beidz pastāvēt.

1864. Ir nogāztas pilnīgi visas moai, un daudzām tīšām ir nocirsta galva.

1872. Salā vairs dzīvo tikai 111 iedzimtie.

Čīle 1888. gadā pasludināja Rapanuju par savu provinci. Pēdējos gados Rapanujā ir ieceļojuši dažādas izcelsmes cilvēki, un tagad iedzīvotāju skaits ir aptuveni 2100. Čīle visu salu ir pasludinājusi par vēstures pieminekli. Lai saglabātu Rapanujas unikālo izskatu un vēstures liecības, daudzas skulptūras atkal ir uzslietas un stāv iepriekšējās vietās.

Mācība mūsdienām

Kāpēc rapanuji neaptvēra, kādas būs viņu rīcības sekas, un nemēģināja novērst katastrofu? Tālāk ir minēts, ko par šo situāciju ir teikuši vairāki zinātnieki.

”Mežs.. nepazuda vienā dienā — tas izzuda lēnām, daudzu gadu desmitu gaitā. [..] Ja kāds salinieks mēģināja brīdināt par briesmām, ar kurām draud mežu izciršana, viņā neieklausījās, jo noteicošās bija skulptūru veidotāju un vadoņu savtīgās intereses.” (Discover.)

”Cena, ko viņi samaksāja par savu vēlmi tieši šādā veidā paust savas garīgās un politiskās idejas, bija visa viņu pasaule, jo no iepriekšējās salas bija palikusi tikai ēna.” (Easter Island — Archaeology, Ecology, and Culture.)

”Tas, kas notika ar Rapanuju, atgādina, ka nekontrolēta izaugsme un vēlēšanās manipulēt ar apkārtējo vidi pāri kritiskajai robežai raksturo ne tikai industrializēto pasauli vien — tas ir raksturīgi cilvēka dabai vispār.” (National Geographic.)

Kas notiks, ja mūsu dienās cilvēka daba nemainīsies? Kas notiks, ja cilvēce ar savu dzīvesveidu joprojām graus ekoloģisko līdzsvaru uz Zemes — mazās saliņas Visumā? Kā rakstīja kāds pētnieks, mums, salīdzinot ar rapanujiem, ir kāda liela priekšrocība, proti: mums ir brīdinoši piemēri ”no vēstures par bojā aizgājušām sabiedrībām”.

Tomēr var rasties jautājums: vai cilvēce ņem vērā šos brīdinošos piemērus? Masveidīgā mežu izciršana un satraucoši straujā dzīvo radību izzušana liek domāt, ka cilvēce  tos neņem vērā. Linda Kēbnere grāmatā Zoo Book raksta: ”Vienas sugas, divu vai piecdesmit sugu izzušanai būs sekas, kuras mēs nevaram prognozēt. Sugu izzušana rada pārmaiņas, pirms mēs paspējam apjaust to sekas.”

Huligāns, kas ik pa laikam noskrūvē lidmašīnai kādu skrūvi, nezina, kuras dēļ notiks lidmašīnas avārija, taču, kad kritiskā skrūve būs izņemta, lidmašīna būs nolemta avārijai, lai gan tā var nenotikt nākamajā lidojumā. Tāpat ir ar cilvēkiem un Zemi, kuras dzīvās ”skrūvītes” cilvēki iznīcina — katru gadu cilvēku vainas dēļ izzūd 20 000 sugu, un nekas neliecina, ka šis process apstāsies. Vai kāds zina, kur ir kritiskā robeža? Un, ja arī zinātu, vai tas kaut ko mainītu?

Grāmatā Easter Island — Earth Island (Lieldienu sala — Zemes sala) bija rakstīta šāda svarīga doma: ”Cilvēks, kas nocirta [Rapanujas] pēdējo koku, noteikti redzēja, ka tas ir pēdējais. Tomēr viņš (vai viņa) to nocirta.”

”Mums jāmaina reliģija”

”Ja vēl ir kāda cerība,” turpināts grāmatā Easter Island — Earth Island, ”tad noteikti tajā, ka mums jāmaina reliģija. Mūsu tagadējie dievi — ekonomiskais pieaugums, zinātne un tehnika, nemitīga dzīves līmeņa uzlabošanās un slavinātā sāncensība —, dievi, kurus mēs uzskatām par visvareniem, līdzinās gigantiskajām Lieldienu salas skulptūrām uz platformām. Ikviens ciems sacentās ar kaimiņu ciemu par to, kurš uzbūvēs lielāku skulptūru.. Dabas resursi tika izmantoti aizvien nesaudzīgāk.., bet bezjēdzīgi — izcērtot, pārvietojot un uzceļot skulptūras.”

Kāds gudrs vīrs reiz teica: ”Cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ..savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” (Jeremijas 10:23, LB-65r.) Mūsu Radītājs ir vienīgais, kas var vadīt mūsu gājumu. Viņš arī ir vienīgais, kas mūs var izglābt no bēdīgā stāvokļa. To darīt viņš ir apsolījis savos Rakstos, Bībelē — grāmatā, kurā ir minēti daudzi labi un slikti piemēri par pagātnē aizgājušām kultūrām. Tagadējos tumšajos laikos šī grāmata mums patiešām var būt ”gaišums uz mūsu ceļiem”. (Psalms 119:105.)

Galu galā Bībelē norādītais ceļš aizvedīs paklausīgos cilvēkus uz paradīzi, kur valdīs miers un pārpilnība, — uz jaunu pasauli, kur sava vieta būs arī Klusā okeāna dienvidos esošajam nelielajam zemes laukumiņam, kuru sauc par Rapanuju. (2. Pētera 3:13.)

[Zemsvītras piezīme]

[Karte 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Lieldienu sala

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 23. lpp.]

”Tika radīts apmēram 1000 skulptūru”

[Attēli 25. lpp.]

Visa zemeslode, arī tālas salas, kļūs par paradīzi