Manipulēšana ar informāciju

”Ar gudru un neatlaidīgu propagandu pat debesis tautai var iztēlot par elli un otrādi — visnožēlojamāko dzīvi par paradīzi.” (ĀDOLFS HITLERS, MEIN KAMPF.)

LĪDZ ar saziņas līdzekļu attīstību — sākot ar presi un beidzot ar telefonu, radio, televīziju un Internetu — ir krasi pieaugusi informācijas plūsma, kas tiecas par kaut ko pārliecināt. Straujais saziņas līdzekļu uzplaukums ir radījis informācijas plūdus, jo pār cilvēkiem no visām malām gāžas neskaitāmi vēstījumi. Daudzi reaģē uz pārliecīgo informācijas daudzumu, ātrāk uzņemot šīs ziņas savā prātā un nepakļaujot tās šaubām un analīzei.

Viltīgiem propagandistiem ļoti patīk tādi ”īsākie ceļi”, it īpaši, ja pa tiem tiek ”apieta” racionālā domāšana. Viņi cenšas novirzīt uz tiem cilvēkus, sakāpinot emocijas, izmantojot cilvēku nedrošības sajūtu, lietojot neskaidrus apzīmējumus un izkropļojot loģiku. Vēsture liecina, ka šīs metodes mēdz būt ļoti iedarbīgas.

Ieskats propagandas vēsturē

Mūsdienās vārdam ”propaganda” ir negatīva pieskaņa, tas asociējas ar negodīgiem paņēmieniem, taču sākotnēji tas tā nebija. Šis vārds acīmredzot ir cēlies no kādas Romas katoļu baznīcas kardinālu grupas latīniskā nosaukuma — Congregatio de Propaganda Fide (Ticības izplatīšanas kongregācija). Šo komisiju, ko saīsināti sauca Propaganda, 1622. gadā dibināja pāvests Gregorijs XV, un tās uzdevums bija pārraudzīt misionāru darbību. Ar laiku vārdu ”propaganda” sāka attiecināt uz jebkādu uzskatu izplatīšanu.

Taču propagandas ideja nav dzimusi 17. gadsimtā. Kopš seniem laikiem cilvēki ir lietojuši visus iespējamos līdzekļus, lai izplatītu ideoloģijas un vairotu savu slavu un varu. Piemēram, jau Ēģiptes faraonu laikos mākslu izmantoja propagandas nolūkos. Šo valdnieku piramīdas tika veidotas, lai radītu varenības un nemainības iespaidu. Arī romiešu arhitektūrai bija kāds politisks mērķis — valsts slavināšana. Termins ”propaganda” pamatā negatīvu nozīmi  ieguva Pirmā pasaules kara laikā, kad valdības sāka aktīvi pielāgot savām interesēm saziņas līdzekļu izplatīto informāciju par kara gaitu. Otrā pasaules kara gados Ādolfs Hitlers un Jozefs Gebelss pierādīja, ka viņi ir īsti propagandas meistari.

Pēc Otrā pasaules kara pieauga propagandas nozīme valstu politikā. Gan Rietumu, gan Austrumu bloka valstis īstenoja vērienīgas kampaņas, lai dabūtu savā pusē plašās iedzīvotāju masas, kuriem nebija stingras politiskas nostājas. Ikviens valsts dzīves un politikas aspekts tika izmantots propagandai. Mūsdienās aizvien izsmalcinātākas propagandas metodes var redzēt, piemēram, vēlēšanu kampaņās un tabakas izstrādājumu reklāmās. Ar dažādu ”ekspertu” un citu ietekmīgu personu palīdzību smēķēšana tiek attēlota kā kaut kas labs un valdzinošs, nevis kā veselībai kaitīgs ieradums, kas tā patiesībā ir.

Meli, meli!

Viens no parocīgākajiem propagandas trikiem neapšaubāmi ir klaji meli. Piemēram, var minēt melus, ko Mārtins Luters  1543. gadā rakstīja par Eiropas ebrejiem: ”Viņi ir saindējuši akas, slepkavojuši, nolaupījuši bērnus.. [..] Viņi ir indīgas, ļaunprātīgas, atriebīgas, viltīgas čūskas, slepkavas un velna bērni, kas dzeļ un dara ļaunu.” Uz ko Luters aicināja tos, kas dēvējās par kristiešiem? ”Lai dedzina viņu sinagogas un skolas.. [..] Arī viņu mājas lai izposta un sagrauj.”

Kāds sabiedrisko zinātņu profesors, kas ir pētījis šo laikmetu, saka: ”Antisemītismam nav it nekāda sakara ar ebreju darbiem, un tāpēc tam arī nav nekāda sakara ar antisemīta zināšanām par ebreju patieso dabu.” Profesors norāda: ”Ebrejus uzskatīja par vainīgiem itin visā, kas bija greizi, tāpēc ļaužu ierastā reakcija uz kādu nelaimi dabā vai sabiedrībā bija vainas novelšana uz ebrejiem.”

Vispārināšana

Vēl viena iedarbīga propagandas metode ir vispārināšana. Vispārinājumi bieži vien aizmiglo svarīgus faktus par lietas patieso būtību un nomelno veselas cilvēku grupas. Dažās Eiropas zemēs, piemēram, daudzi mēdz teikt: ”Čigāni (vai iebraucēji) ir zagļi.” Bet vai tā ir taisnība?

Žurnālists Rihards Someritis par kādu valsti raksta, ka tur tamlīdzīgi priekšstati ir radījuši ”ksenofobisku un ļoti bieži pat rasistisku naidu” pret ārzemniekiem. Taču, ja runa ir par noziegumiem, fakti liecina, ka tos šajā valstī izdara tiklab vietējie, kā imigranti. Piemēram, R. Someritis atzīmē, ka saskaņā ar pētījumu rezultātiem Grieķijā ”96 no 100 noziegumiem izdara [grieķi]”. ”Noziedzības cēloņi ir ekonomiski un sociāli,” viņš raksta, ”nevis ”rasiski”.” Viņš pārmet masu saziņas līdzekļiem, ka tie ”sistemātiski kultivē ksenofobiju un rasismu”, tendenciozi atspoguļojot kriminālās ziņas.

Apvainojoši vārdi

Dažkārt cilvēki uzbrūk tiem, kas viņiem nepiekrīt, kritizējot to raksturu un motīvus, nevis analizējot faktus. Lietojot aizskarošus vārdus, viņi cenšas ”piekarināt” kādam cilvēkam, grupai vai idejai negatīvu, viegli iegaumējamu apzīmējumu un cer, ka šī ”birka” pielips. Ja cilvēki noraida personu vai ideju negatīvās ”birkas” dēļ, nevis tāpēc, ka paši būtu izsvēruši faktus un nonākuši pie kāda secinājuma, izraudzītā taktika ir sasniegusi savu mērķi.

Piemēram, pēdējos gados daudzās Eiropas valstīs, kā arī citās zemēs ir uzbangojis spēcīgs antisektu noskaņojums. Ir uzkurinātas emocijas, radīts ”ienaidnieka tēls”, un saasinājušies jau esošie aizspriedumi pret reliģiskām minoritātēm. Vārds ”sekta” kļūst par bieži lietotu palamu. ””Sektants” ir cits apzīmējums ķecerim,” 1993. gadā rakstīja vācu profesors Mārtins Krīle, ”un ķeceris mūsdienu Vācijā tāpat kā agrākos laikos ir [nolemjams iznīcināšanai] — ja ne ar uguni.., tad ar reputācijas graušanu, izolāciju un ekonomisku izpostīšanu.”

Propagandas analīzes institūts atzīmē, ka ”nicinošiem apzīmējumiem ir bijusi ļoti liela nozīme pasaules vēsturē un mūsu individuālajā attīstībā. Tie ir palīdzējuši aptraipīt reputācijas, ..nosūtīt [cilvēkus] uz cietuma kamerām un satracināt ļaudis tiktāl, ka tie ir gatavi iet kaujā un slepkavot savus tuvākos.”

Spēle ar emocijām

Lai gan emocijas varbūt nemaz neatbilst faktiem un loģiskiem argumentiem, tām pārliecināšanā ir milzīga nozīme. Pieredzējuši reklāmas un propagandas speciālisti ar veiklu paņēmienu palīdzību spēlē uz cilvēku jūtām tikpat meistarīgi, kā virtuozs pianists spēlē klavieres.

Piemēram, tādas emocijas kā bailes spēj aizēnot veselo saprātu. Un, tāpat kā skaudību, bailes var izmantot, lai manipulētu ar cilvēkiem. 1999. gada 15. februārī Kanādas laikrakstā The Globe and Mail bija  ievietota šāda ziņa no Maskavas: ”Kad pagājušajā nedēļā Maskavā trīs meitenes izdarīja pašnāvību, Krievijas masu saziņas līdzekļi tūlīt izteica pieņēmumu, ka viņas ir bijušas fanātiskas Jehovas liecinieku sekotājas.” Pievērsiet uzmanību vārdam ”fanātiskas”. Cilvēki, gluži dabiski, baidās no fanātiskām reliģiskām organizācijām, kas noved jauniešus līdz pašnāvībai. Vai šīs nelaimīgās meitenes tiešām kaut kā bija saistītas ar Jehovas lieciniekiem?

Laikrakstā Globe tālāk bija teikts: ”Vēlāk milicija atzina, ka meitenēm nebija nekāda sakara ar [Jehovas lieciniekiem]. Bet līdz tam laikam kādā Maskavas televīzijas kanālā jau bija izskanējis jauns apvainojums šai sektai: skatītājiem tika paziņots, ka Jehovas liecinieki nacistiskajā Vācijā esot sadarbojušies ar Ādolfu Hitleru, — par spīti vēsturiskajām liecībām, ka vairāki tūkstoši no viņiem kļuva par nacistu nāves nometņu upuriem.” Dezinformētajiem un, iespējams, arī baiļu pārņemtajiem iedzīvotājiem Jehovas liecinieki tika iztēloti vai nu par pašnāvniecisku kultu, vai par nacistu atbalstītājiem!

Naids ir vēl vienas spēcīgas jūtas, ko mēdz izmantot propagandisti. Sevišķi efektīvi viņi to dara ar tendenciozu izteicienu palīdzību, kuros ietverts zemteksts, kas kurina naidu. Šķiet, viņu rīcībā ir bezgalīgs krājums nekrietnu vārdu, kas sēj naidu pret noteiktām tautām, etniskajām grupām un reliģijām un ļauj manipulēt ar šīm jūtām.

Dažkārt propagandisti vēršas pie cilvēku lepnuma. Mēģinājumus spēlēt uz cilvēku lepnuma stīgām var pazīt pēc tādām frāzēm kā, piemēram, ”katrs inteliģents cilvēks zina ...” vai ”cilvēks ar jūsu izglītību nevar nesaprast ...”. Apgrieztā veidā manipulācijas ar lepnumu izpaužas tad, kad tiek izmantotas cilvēku bailes kļūt par muļķi citu acīs. Profesionāļi, kuru uzdevums ir pārliecināt cilvēkus, ļoti labi pārzina šīs izjūtas.

Saukļi un simboli

Saukļi ir vispārīgas frāzes, ko parasti izmanto, lai izteiktu savu nostāju vai mērķus. To nekonkrētības dēļ tiem ir viegli pievienoties.

Piemēram, nacionālas krīzes vai konflikta laikā demagogi varbūt izmanto tādus saukļus kā ”Par savu tēvu zemi!”, ”Dzimtene, ticība, ģimene” vai ”Brīvību vai nāvi!”. Bet vai lielākā daļa cilvēku rūpīgi izanalizē tos jautājumus, kas patiesībā ir krīzes vai konflikta pamatā? Vai arī viņi vienkārši piebalso tam, ko viņiem saka?

Rakstīdams par Pirmo pasaules karu, Vinstons Čērčils atzīmēja: ”Ir jādod tikai signāls, lai šīs miermīlīgo zemnieku un strādnieku masas pārvērstu par vareniem karapulkiem, kas gatavi saplosīt cits citu gabalos.” Viņš piebilda, ka vairākums cilvēku, kad viņiem norāda, ko darīt, reaģē nedomājot.

Propagandas arsenālā ietilpst arī visdažādākie simboli un zīmes, kas iespaido cilvēkus, — apsveikuma salūts, militārais sveiciens, karogs utt. Tāpat propagandas nolūkiem noder tādas jūtas kā, piemēram, mīlestība pret vecākiem: tēvzeme, māte baznīca un tamlīdzīgi simboli ir iedarbīgi instrumenti atjautīgu propagandas speciālistu rokās.

Kā redzams, viltīga propaganda var paralizēt domāšanu, tā traucē skaidri un saprātīgi spriest un ļauj manipulēt ar ļaužu masām. Kā pasargāt sevi no negodīgas propagandas ietekmes?

[Izceltais teksts 8. lpp.]

Viltīga propaganda var paralizēt domāšanu un traucēt saprātīgi spriest

 [Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

VAI JEHOVAS LIECINIEKI NODARBOJAS AR PROPAGANDU?

Daži Jehovas liecinieku pretinieki ir apsūdzējuši viņus cionistiskas propagandas izplatīšanā. Citi savukārt apgalvo, ka liecinieki ar savu darbību propagandē komunismu. Vēl citi viņus apvaino ”amerikāņu imperiālisma” ideālu un interešu atbalstīšanā. Ir arī tādi, kas sauc lieciniekus par anarhistiem, kuri gribot izraisīt nemierus, lai mainītu sociālo, ekonomisko, politisko vai tiesisko iekārtu. Ir acīm redzams, ka visas šīs pretrunīgās apsūdzības nevar būt patiesas.

Patiesība ir pavisam vienkārša — nevienam no šiem apsūdzētājiem nav taisnība. Jehovas liecinieki veic savu darbu, uzticīgi paklausot norādījumam, ko Jēzus Kristus deva saviem mācekļiem: ”[Jūs] būsit mani liecinieki.. līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8.) Galvenais viņu darbībā ir tikai un vienīgi labā vēsts par debesu Valstību — līdzekli, ko Dievs ir paredzējis izmantot, lai atnestu mieru visai zemeslodei. (Mateja 6:10; 24:14.)

Tie, kas ir vērojuši Jehovas lieciniekus, nav atraduši nekādu apstiprinājumu tam, ka šī kristiešu draudze kādā zemē jebkad būtu grāvusi sabiedrisko kārtību.

Daudzi žurnālisti un tiesneši, kā arī citi ir teikuši atzinīgus vārdus par Jehovas liecinieku pozitīvo ieguldījumu sabiedrībā, kurā viņi dzīvo. Piemēram, Dienvideiropā kāda žurnāliste pēc Jehovas liecinieku kopsanāksmes apmeklēšanas rakstīja: ”Tie ir cilvēki, kuru ģimenes vieno ciešas saites, viņi mācās mīlēt un dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, lai nedarītu ļaunu citiem.”

Cits žurnālists, kuram agrāk bija nelabvēlīgs viedoklis par lieciniekiem, izteicās: ”Viņi dzīvo priekšzīmīgu dzīvi un nepārkāpj morāles principus un pareizas rīcības normas.” Savukārt kāds politologs par lieciniekiem sacīja: ”Viņi izturas pret citiem cilvēkiem ar dziļu laipnību, mīlestību un lēnprātību.”

Jehovas liecinieki māca, ka ir pareizi pakļauties varas iestādēm. Viņi ir likumam paklausīgi pilsoņi, kas ievēro Bībeles prasības būt godīgiem, patiesīgiem un tīriem. Viņi savās ģimenēs veicina labus tikumus un palīdz citiem darīt to pašu. Viņi dzīvo mierā ar visiem cilvēkiem un neiesaistās nekādās protesta demonstrācijās un politiskos nemieros. Jehovas liecinieki cenšas pēc labākās sirdsapziņas pildīt cilvēku valdību likumus, pacietīgi gaidot laiku, kad Suverēnais Kungs Jehova, kuram pieder visaugstākā vara, atjaunos pilnīgu mieru un taisnīgu valdīšanu pār zemi.

Liecinieku darbs ir arī izglītojošs. Pamatojoties uz Bībeli, viņi visā pasaulē māca cilvēkiem iedziļināties Bībeles principos un ar to palīdzību turēties pie pareizām uzvedības normām un attīstīt tikumību un krietnumu. Viņi māca cienīt vērtības, kas sekmē laimi ģimenē un palīdz jauniešiem tikt galā ar viņu specifiskajām problēmām. Viņi palīdz cilvēkiem atrast spēku, lai atbrīvotos no kaitīgiem ieradumiem un uzlabotu attiecības ar apkārtējiem. Tādu darbu nez vai var nosaukt par ”propagandu”. Kā teikts enciklopēdijā The World Book Encyclopedia, ”propaganda atšķiras no izglītošanas”, kam raksturīga gaisotne, kurā var brīvi apmainīties domām.

[Attēli]

Jehovas liecinieku literatūra māca cienīt ģimeniskās vērtības un ievērot augstas morāles normas

[Attēli 5. lpp.]

Kara un smēķēšanas propaganda ir vainojama daudzu cilvēku nāvē