Kā radās ideja ieviest vasaras laiku?

Kāpēc daudzās zemēs cilvēkiem divreiz gadā jāpārregulē savi pulksteņi? Dažiem pulksteņa rādītāju pārgrozīšana sagādā īstas mocības. Kad tie bija jāgriež turp un kad atpakaļ? Pavasarī uz priekšu, bet rudenī — atpakaļ. Bet varbūt bija otrādi? Kas to lai atceras! Kā tad īsti radās ideja par vasaras laiku, un kas bija tās autors?

Britu enciklopēdijā norādīts, ka pirmais domu par vasaras laiku, kas ļautu racionālāk izmantot dienas gaismu, 1784. gadā izteicis Bendžamins Franklins. Vairāk nekā gadsimtu vēlāk kāds anglis, vārdā Viljams Vilets, aktīvi aicinājis realizēt šo ideju. Taču Vilets nomira, pirms Lielbritānijas parlaments bija pieņēmis attiecīgu likumu.

Kā stāsta britu rakstnieks Tonijs Frānsiss, doma par laika pārgrozīšanas lietderīgumu Viljamam Viletam, būvmeistaram no Čizlhērstas Kentas grāfistē, esot iešāvusies prātā, kad viņš kādā agrā vasaras rītā jājis pa Petsvudas pilsētiņu. Jādams Vilets ievērojis, ka daudzās mājās slēģi vēl ir aizvērti. ”Kāda dienas gaismas izšķērdēšana!” viņš laikam gan ir nodomājis. Vilets uzsāka kampaņu ar mērķi panākt, lai Lielbritānijas parlaments pieņemtu likumprojektu, kurā būtu paredzēta pāreja uz vasaras laiku. Viņš ieteica pavasarī un vasarā pakāpeniski pavirzīt visu pulksteņu rādītājus par 80 minūtēm uz priekšu, četras reizes pagriežot tos par 20 minūtēm, lai vakaros ilgāk būtu gaišs, un pēc tam rudenī atkal pagriezt tos atpakaļ.

T. Frānsiss stāsta, ka vienā no savām skrejlapām Vilets rakstījis: ”Gaisma ir viena no lielākajām dāvanām, ko Radītājs devis cilvēkiem. Kamēr mūs apspīd dienas gaisma, valda prieks, rūpes vairs nenospiež tik smagi un rodas drosme doties dzīves cīņā.”

Karalis Edvards VII negaidīja parlamenta lēmumu. Viņš pasludināja Sendringemas ciemu, savu karalisko īpašumu, kas aizņem 7900 hektāru platību, par dienas gaismas taupīšanas zonu. Vēlāk viņš tādu pašu izmaiņu ieviesa arī karaliskajos īpašumos Vindzorā un Belmoralā.

Kāpēc britu politiķi beigu beigās piekāpās un pieņēma vasaras laiku? Pirmā pasaules kara gados viņi vēlējās ietaupīt kurināmo, samazinot vajadzību pēc mākslīgā apgaismojuma. Līdzīgu iemeslu dēļ vasaras laiku drīz ieviesa arī daudzas citas valstis. Otrā pasaules kara laikā Anglijā pat pastāvēja ”dubultais vasaras laiks”: vasarā pulksteņi bija pagriezti par divām stundām uz priekšu, bet ziemā — par vienu.

Petsvudā Viljamam Viletam ir uzstādīta piemiņas zīme (sk. attēlu pa labi). Tā veltīta ”nenogurdināmajam vasaras laika aizstāvim”. Zem saules pulksteņa ciparnīcas ir rakstīts: ”Horas non numero nisi aestivas.” Tas nozīmē: ”Neskaitu stundas, ja tās nav vasaras [stundas].”

[Norāde par attēla autortiesībām 31. lpp.]

With thanks to the National Trust