Bībeles viedoklis

Kādam jābūt reliģiskam kalpotājam?

VAKARĀ pirms Jēzus upura nāves viņa tuvāko draugu vidū uzliesmoja karsts strīds. Kā teikts Lūkas 22:24, ”ķilda cēlās viņu starpā, kuŗš no viņiem esot lielākais”. Tā nebija pirmā reize, kad starp Jēzus apustuļiem izcēlās šāds strīds. Jēzus jau vismaz divreiz bija mēģinājis labot viņu domāšanas veidu.

Cik skumji, ka šajā kritiskajā naktī Jēzum atkal bija jāskaidro, kas īsti ir kristīgs kalpotājs. Viņš sacīja: ”Lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo.” (Lūkas 22:26.)

Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka apustuļiem bija kļūdains uzskats par cilvēka stāvokļa un ievērības nozīmi. Pirms Jēzus viņu galvenie paraugi, kā īstenot reliģisku vadību, bija rakstu mācītāji un farizeji. Šie viltus kalpotāji nevis deva cilvēkiem garīgu vadību, bet atbalstīja stingrus likumus un tradīcijas, tādā veidā ”aizslēgdami debesu valstību cilvēkiem”. Viss, ko darīja šie egocentriskie augsta stāvokļa un ievērības tīkotāji, tika darīts, lai ”ļaudis tos redzētu”. (Mateja 23:4, 5, 13.)

Reliģisks kalpotājs šī vārda jaunā izpratnē

Jēzus saviem sekotājiem sniedza jaunu izpratni par to, ko nozīmē garīga kalpošana. Viņš mācīja: ”Jums nebūs saukties par ”rabi”; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu tēvs, kas debesīs. [..] Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps.” (Mateja 23:8—11.) Jēzus mācekļiem nebija jālīdzinās tālaika reliģiskajiem vadoņiem. Ja viņi gribēja būt īsti reliģiski kalpotāji, viņiem bija jālīdzinās Jēzum. Bet kādu piemēru rādīja Jēzus?

Bībelē bieži ir lietots grieķu valodas vārds diakonos, kas nozīmē ’kalpotājs’. Izdevumā The Encyclopedia of Religion skaidrots, ka ar šo vārdu tiek norādīts ”nevis uz stāvokli, bet uz funkciju, kāda kalpotājam ir attiecībā pret tiem, kam viņš kalpo: sekošana Kristus paraugam ir galvenais, ar ko kristieši saprot vārdu ”kalpošana””.

 Saskaņā ar šī vārda patieso nozīmi, Jēzus ziedoja visus savus spēkus, darbodamies citu labā. ”Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu,” viņš pacietīgi skaidroja, ”bet ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja 20:28.) Jēzus pašaizliedzīgi veltīja savu laiku, enerģiju un spējas, lai palīdzētu citiem fiziski un garīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam bija žēl garīgi novārdzināto cilvēku, kas pūļiem pulcējās ap viņu. Viņš gribēja palīdzēt. Jēzus kalpoja, nesavtīgas mīlestības mudināts, un gribēja, lai viņa mācekļi rīkotos, tāda paša motīva vadīti. (Mateja 9:36.)

Jēzus ar savu dzīvi rādīja paraugu nākamajiem reliģiskajiem kalpotājiem. ”Pļaujamā daudz,” viņš sacīja, ”bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.” (Mateja 9:37, 38.) Kristus sekotājiem bija jāpaveic apjomīgākais darbs, kāds pasaulē jebkad ir veikts, — jāsniedz garīgs mierinājums visai cilvēcei, sludinot un mācot par Dieva Valstību. (Mateja 28:19, 20.)

Tātad visspilgtāk Kristus pieeju kalpošanai raksturo tas, ka svarīgākais viņam bija darīt cilvēkiem labu un pakalpot tiem. Viņš mācīja, ka viņa sekotājiem jākļūst par strādniekiem, cilvēku zvejniekiem un ganiem, nevis mistisku rituālu veicējiem vai teorētiķiem, kas atšķiras ar īpašiem tērpiem un amata simboliem. (Mateja 4:19; 23:5; Jāņa 21:15—17.)

Bībeles viedoklis

Diemžēl gadsimtu gaitā priekšstats par reliģiskajiem kalpotājiem kā par pašaizliedzīgiem sludinātājiem un skolotājiem tika sagrozīts. Kristīgo kalpošanu nomainīja formāls, hierarhisks institūts. Tika dibināti ordeņi un piešķirti amati, kuriem līdzi nāca prestižs, vara un bieži arī liela bagātība. Tas radīja šķelšanos. Izveidojās garīdznieku kārta, kuru darbība lielākoties aprobežojās ar to, ka viņi izpildīja reliģiskus sakramentus un deva padomus noklīdušajiem. Kristietība, kas pirmajā gadsimtā bija aktīva reliģija, kurā ikviens ir reliģisks kalpotājs, gadsimtu gaitā kļuva par pasīvu reliģiju, kurā var sludināt un mācīt tikai nedaudzi speciāli apmācīti un īpaši pilnvaroti cilvēki.

Taču, kā var redzēt no Bībeles, par to, vai cilvēks ir kristīgs kalpotājs, liecina nevis īpašs apģērbs, sīki izstrādāti rituāli, alga vai valdības lēmums, bet tas, vai viņš pašaizliedzīgi pūlas citu labā. Apustulis Pāvils norādīja, kādai jābūt kristīgo kalpotāju attieksmei, kad mudināja viņus dzīvot nevis ”tukšā lielībā, bet pazemībā”. (Filipiešiem 2:3.)

Pāvils, bez šaubām, dzīvoja saskaņā ar to, ko sludināja. Cieši sekodams Kristus paraugam, viņš nekad nemeklēja ”savu, bet daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti”. Pāvils skaidri apzinājās savu pienākumu sludināt evaņģēliju ”bez atlīdzības”, lai, viņa vārdiem runājot, ”neizmantotu [”nelietīgi nevalkātu”, LB-1825] tiesības, kādas.. dod evaņģēlija sludināšana”. Viņš ”nemeklēja godināšanu no cilvēkiem”. (1. Korintiešiem 9:16—18, JD; 10:33, JD; 1. Tesaloniķiešiem 2:6, JD.)

Kāds izcils kristīga kalpotāja paraugs! Visi, kas seko Pāvila un Jēzus Kristus nesavtīgās kalpošanas paraugam, cenšoties cilvēkiem sniegt garīgu palīdzību un labajā vēstī ietverto mierinājumu, parāda, ka viņi ir patiesie Dieva kalpotāji. (1. Pētera 2:21.)