Antarktīda — kontinents briesmās

KAD kosmonauti raugās uz Zemi no kosmosa, stāstīts grāmatā Antarctica: The Last Continent (Antarktīda — pēdējais kontinents), visraksturīgākā mūsu planētas iezīme ir Antarktīdas ledus cepure. Pēc kosmonautu vārdiem, tā ”staro kā liela, balta laterna pasaules apakšā”.

Antarktīda, ko klāj aptuveni 30 miljoni kubikkilometru ledus, ir kontinenta mēroga ledus fabrika. Sniegs, kas snieg uz kontinenta, sablīvējas ledū. Smaguma spēka ietekmē ledus lēni pārvietojas krasta virzienā un ieslīd jūrā, izveidojot plašus šelfa ledājus. (Skat. ielogojumu 18. lappusē.)

Šelfa ledāji sarūk

Taču pēdējos gados pastiprinātas kušanas dēļ vairāku šelfa ledāju platība ir samazinājusies un daži ir pavisam izzuduši. Saskaņā ar kādu ziņojumu, 1995. gadā no 1000 kilometru garā Larsena šelfa ledāja atšķēlās 1000 kvadrātkilometru liels gabals un salūza neskaitāmos aisbergos.

Līdz šim ledus sarukšana ir skārusi Antarktīdas pussalu. Šajā S formas pussalā, kas ir Dienvidamerikas Andu turpinājums, pēdējos 50 gados temperatūra ir paaugstinājusies par 2,5 Celsija grādiem, tāpēc tagad Džeimsa Rosa salai, kas agrāk bija ieslēgta ledū, var apbraukt apkārt pa ūdeni. Ledus atkāpšanās ietekmē ir arī krasi savairojušies augi.

Tā kā vērā ņemama kušana ir notikusi tikai Antarktīdas pussalas apvidū, daži zinātnieki nav pārliecināti, ka šī parādība ir globālās sasilšanas pazīme. Taču saskaņā ar kādu norvēģu zinātnieku pētījumu ledus sega sarūk arī Arktikā. (Tā kā ziemeļpols neatrodas uz sauszemes, liela daļa arktiskā ledus ir jūras ledus.) Savā pētījumā viņi ir nonākuši pie secinājuma, ka visas šīs izmaiņas atbilst tai notikumu attīstībai, kāda tika prognozēta globālās sasilšanas gadījumā.

Bet ar to, ka pati Antarktīda reaģē uz temperatūras maiņu, viss vēl nebeidzas. Kādā avotā Antarktīda ir nosaukta par ”svarīgu instrumentu, kam ir liela nozīme mūsu planētas klimata veidošanā”. Ja tā tiešām ir, turpmākas izmaiņas šajā kontinentā var ietekmēt nākotnes klimatiskos apstākļus.

Patlaban augstu virs Antarktīdas atmosfēras ozona slānī ir izveidojies caurums, kas izmēros divreiz pārsniedz Eiropu. Ozons — skābekļa paveids — aizsargā zemi pret kaitīgo ultravioleto starojumu, kas bojā redzi un izraisa ādas vēzi. Tā kā šis starojums ir pieaudzis, pētniekiem, kas strādā Antarktīdā, ir jāsargā āda no saules un jāpārklāj aizsargbrilles ar speciālu atstarojošu kārtu, lai aizsargātu acis. Vienīgi laiks rādīs, cik lielā mērā ozona caurums ietekmē Antarktikas dzīvo dabu.

Trausls kontinents — staigāt uzmanīgi!

Tie varētu būt piemēroti vārdi, ar kuriem sagaidīt viesus, kas ierodas Antarktīdā. Kā norāda Austrālijas Antarktikas nodaļa, ir vairāki iemesli, kāpēc šāds brīdinājums būtu vietā. Pirmkārt, Antarktīdas ekosistēma ir ļoti vienkārša, tāpēc tā ir ārkārtīgi jutīga pret jebkādu iejaukšanos. Otrkārt, augi tur aug tik lēni, ka pēdas nospiedums sūnās var būt saskatāms vēl pēc desmit gadiem. Bojātos un novājinātos augus nesaudzīgi posta Antarktikas spēcīgie vēji, kas var iznīcināt veselas audzes. Treškārt, tā kā šeit valda tāds sals, paiet varbūt pat gadu desmiti, līdz atkritumprodukti sadalās. Ceturtkārt, cilvēki var netīši ieviest šajā nomaļajā un  tāpēc neaizsargātajā kontinentā mikroskopiskas dzīvības formas, kas tam ir svešas. Visbeidzot, tūristi un zinātnieki, kas ierodas Antarktīdā, visvairāk uzturas piekrastes joslā — tieši tajā Antarktīdas daļā, kur ir vislabvēlīgākie apstākļi augiem un dzīvniekiem. Ņemot vērā, ka piekrastes apvidi aizņem tikai 2 procentus kontinenta teritorijas, nav grūti saprast, kāpēc Antarktīdai drīzumā draud ”pārapdzīvotība”. Domājot par to visu, rodas jautājums: kas īsti ir noteicējs pār šo plašo kontinentu?

Kas pārvalda Antarktīdu?

Lai gan septiņas valstis ir izteikušas teritoriālas pretenzijas uz noteiktiem Antarktīdas apgabaliem, šis kontinents kopumā ir unikāls ar to, ka tam nav nedz valdnieka, nedz pilsoņu. ”Antarktīda ir vienīgais kontinents uz Zemes, kas tiek kontrolēts tikai ar starptautiskas vienošanās palīdzību,” atzīmē Austrālijas Antarktikas nodaļa.

Šo vienošanos — Līgumu par Antarktiku — sākotnēji parakstīja 12 valstis, un tas stājās spēkā 1961. gada 23. jūnijā. Vēlāk līgumam pievienojās arī citas valstis, un tagad to skaits ir sasniedzis 40. Līguma mērķis ir ”visas cilvēces interesēs nodrošināt, lai Antarktika vienmēr tiktu izmantota vienīgi miermīlīgiem nolūkiem un nekļūtu par starptautisku nesaskaņu arēnu vai objektu”.

1998. gada janvārī spēkā stājās Antarktikas līguma Vides aizsardzības protokols. Ar to vismaz uz 50 gadiem ir aizliegta jebkāda Antarktīdas derīgo izrakteņu ieguve un izmantošana. Tajā ir arī noteikts, ka kontinents un ar to saistītās jūras ekosistēmas ir ”dabas rezervāts, kas veltīts mieram un zinātnei”. Te ir aizliegta jebkāda militāra darbība, ieroču izmēģinājumi un kodolatkritumu izvietošana. Nav atļauts ievest pat kamanu suņus.

Antarktikas līgums ir nodēvēts par ”bezprecedenta piemēru starptautiskai sadarbībai”, tomēr ir vēl daudz neatrisinātu problēmu, un starp tām ir arī jautājums par varu. Kuram, piemēram, ir jānodrošina līguma ievērošana, un kā tas ir jādara? Un ko lai valstis, kas parakstījušas šo līgumu, dara ar straujo tūrisma pieaugumu, kas apdraud Antarktikas trauslo ekosistēmu? Pēdējā laikā Antarktīdu ik gadus apmeklē vairāk nekā 7000 tūristu, kas šeit ierodas ar kuģiem, un ir sagaidāms, ka drīzumā to skaits divkāršosies.

Nākotnē var rasties arī citi sarežģījumi. Piemēram, kas notiks, ja zinātnieki atklās vērtīgu minerālu vai naftas iegulas? Vai līgums novērsīs to rūpniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu? Līgumus var mainīt, un Antarktikas līgums nav izņēmums. Tā 12. pantā pat ir paredzēta iespēja ”jebkurā laikā pēc līgumslēdzēju pušu vienbalsīgas vienošanās izdarīt grozījumus vai labojumus”.

Protams, neviens līgums nevar pasargāt Antarktīdu no mūsdienu industrializētās pasaules kaitīgajiem notekūdeņiem un gāzēm. Būtu ļoti žēl, ja šo brīnišķīgo ”balto laternu” zemeslodes apakšā aptumšotu cilvēku alkatības un nezināšanas globālās sekas. Nodarīt postu Antarktīdai nozīmē kaitēt visai cilvēcei. Ja vien mēs gribam no šī kontinenta kaut ko iemācīties, tas palīdz mums saprast, ka visa zemeslode, gluži kā cilvēka ķermenis, ir nesaraujami saistīta sistēma, kuras darbību Radītājs ir precīzi saskaņojis, lai tā gan uzturētu dzīvību, gan nestu mums prieku.

[Papildmateriāls/Attēls 18. lpp.]

KAS IR ŠELFA LEDĀJS?

Augstu Antarktīdas vidienē ledus straumes, kas veidojušās no uzsnigušā sniega, sāk savu ceļu lejup uz krastu — kā liecina nesen ar satelītiem iegūtie radarattēli, dažas no tām pārvietojas aptuveni par kilometru gadā. Daudzas no šīm ledus straumēm saplūst kopā, pārtopot par milzīgām ledus upēm. Kad sasalušās ”upes” ieslīd jūrā, ledus peld pa ūdens virsu, izveidojot šelfa ledājus, no kuriem lielākais ir Rosa šelfa ledājs (redzams šajā attēlā). Šis ledājs, ko baro vismaz septiņas ledus straumes jeb šļūdoņi, ir Francijas lielumā, un dažviet tas ir aptuveni kilometru biezs. *

Normālos apstākļos šelfa ledāju platība nesamazinās. Šļūdoņi piegādā ledājam aizvien vairāk un vairāk ledus, un ledāja ārējā mala tiek izstumta aizvien tālāk jūrā gluži kā zobu pasta, ko spiež ārā no tūbiņas. Tur no ledus klājiena atlūst milzīgi gabali, kas kļūst par aisbergiem. Kā teikts enciklopēdijā The World Book Encyclopedia, daži no šiem milzeņiem ir pat 13 000 kvadrātkilometru lieli. Taču pēdējā laikā aisbergu atšķelšanās ir paātrinājusies un šelfa ledāji ir atkāpušies, un daži no tiem ir pazuduši pavisam. Tomēr jūras līmenis tāpēc nav paaugstinājies, jo šelfa ledāji tik un tā jau atrodas ūdenī un izspiež ūdeni ar savu svaru. Bet, ja kādreiz izkustu ledus vairogs, kas klāj Antarktīdas kontinentu, tas būtu tā, it kā jūrā būtu izgāzta ūdenstvertne, kuras tilpums ir 30 miljoni kubikkilometru. Jūras līmenis paceltos par kādiem 65 metriem!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls]

No Rosa šelfa ledāja atšķeļas gigantiski ledus blāķi. Ledāja siena te slejas apmēram 60 metru augstumā virs jūras līmeņa

[Norāde par autortiesībām]

Tui De Roy

[Attēls 20. lpp.]

Vedela roņa mazulis

[Norāde par autortiesībām]

Fotoattēls: Commander John Bortniak, NOAA Corps