Neparastais imperators

LIELĀKAIS no visiem pingvīniem, imperatorpingvīns, pārsniedz metra garumu un sver līdz 40 kilogramiem. Laikā, kad citi pingvīni, glābjoties no Antarktīdas skarbajām, tumšajām ziemām, virzās uz ziemeļiem, imperatorpingvīni ceļo uz dienvidiem — uz pašu Antarktīdu. Kādēļ šie pingvīni tā rīkojas? Lai cik tas nebūtu dīvaini, putni turp dodas perēt mazuļus.

Kad mātīte ir izdējusi olu, tēviņš tūliņ to no ledus pārvieto uz savām kājām. Tad viņš to paveļ zem ādas krokas savā pavēderē — tā saucamajā perējamā kabatā. Pēc tam mātīte dodas atklātā jūrā pēc barības. 65 dienas nežēlīgā salā tēviņš perē olu, šajā laikā pārtikdams tikai no savām tauku rezervēm. Lai saglabātu siltumu spēcīgajās sniegavētrās, kuras mēdz brāzties ar ātrumu līdz pat 200 kilometriem stundā, šie atjautīgie putni lielos baros blīvi saspiežas kopā. Pingvīni nostājas ar muguru pret vēju, un ikvienam no tiem ir sava kārta stāvēt bara ārmalā.

Mazuļa izšķilšanās brīdis neticami precīzi sakrīt ar mātītes atgriešanos. Bet kā mātīte neskaitāmo pingvīnu vidū, kas ir tik līdzīgi cits citam, var atrast īsto tēviņu? Šeit noder īpaša dziesma. Riesta laikā putni ir dziedājuši viens otram un iegaumējuši sava partnera dziesmu. Mātītēm atgriežoties, gan tēviņi, gan mātītes aizrautīgi dzied. Cilvēkus šī kakafonija varētu stipri samulsināt, bet imperatorpingvīni šādā veidā ātri vien atrod savu pāri. Pēc tam, negribīgi šķīrušies no jaunajiem putnēniem, izbadējušies tēviņi, gāzelēdamies no vieniem sāniem uz otriem un šļūkdami uz vēdera, šķērso kādus 70 kilometrus, līdz tie sasniedz ūdeni un dodas barības meklējumos.

[Norāde par attēla autortiesībām 31. lpp.]

By courtesy of John R. Peiniger