Pēdējā robeža — Antarktīda

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

DAŽVIET Antarktīdā mēdz būt tik auksts, teikts kādā aprakstā, ka tad, ”ja nomet zemē tērauda stieni, tas visdrīzāk sašķīst gabalos kā stikls, ..un, ja izvelk no āliņģa zivi, piecās sekundēs tā ir sasalusi.. akmenscieta”. Ar savām klimatiskajām galējībām un svešādo, tuksnesīgo skaistumu, ko laiku pa laikam papildina neticami krāšņas polārblāzmas parādes, Antarktīda šķiet gluži kā cita pasaule.

Tomēr tā neapšaubāmi ir daļa no šīs pasaules. Antarktīda pat ir pielīdzināta milzīgai, dabiskai laboratorijai, kur var pētīt Zemi un tās atmosfēru, kā arī globālas vides izmaiņas, no kurām daļa ir cilvēku darbības izraisītas. Šo pētījumu rezultāti vieš zinātniekos aizvien lielākas bažas. Dienvidu polārajos apgabalos — Antarktikā — viņi ir novērojuši draudīgas jaunas parādības, un tās liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Taču vispirms noskaidrosim, kāpēc Antarktīdu, kas atrodas Antarktikas centrā, var saukt par unikālu kontinentu.

Pirmām kārtām Antarktīda — visgrūtāk sasniedzamais kontinents pasaulē — ir krasu pretrunu zeme. Tā ir neaprakstāmi skaista un pirmatnēji tīra, bet arī galēji skarba un neviesmīlīga. Tā ir visvējainākā un aukstākā vieta uz zemes, taču tā ir neparasti jutīga pret visdažādākajām ietekmēm. Tur izkrīt mazāk nokrišņu nekā jebkurā citā kontinentā, tomēr Antarktīdas ledus veido 70 procentus no planētas saldūdens krājumiem. Ledus sega, kas caurmērā ir ap 2200 metru bieza, padara Antarktīdu par pasaules augstāko kontinentu, kas paceļas vidēji 2300 metru virs jūras līmeņa. Antarktīda ir pasaules piektais lielākais kontinents, bet starp tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem nav neviena, kas būtu lielāks par kādu centimetru garu bezspārnainu kukaini, kurš pieder pie divspārņu kārtas.

Kā uz Marsa!

Tie, kas uzdrīkstas doties dziļāk iekšzemē, redz aizvien mazāk un mazāk dzīvības pazīmju, īpaši, kad ir sasniegti Antarktīdas apgabali, ko dēvē par sausajām ielejām. Šie polārie tuksneši, kas aizņem ap 3000 kvadrātkilometru platību, ir izvietojušies galvenokārt augstu Transantarktīdas kalnos — kalnu grēdu virknē, kas stiepjas šķērsām pāri kontinentam un vietām pārsniedz 4300 metru augstumu. Cauri sausajām ielejām brāžas ledaini vēji, tūlīt pat aizslaukot projām visu sniegu, ja tas šeit uzsnieg. Pēc zinātnieku domām, šīs starpkalnu ielejas vairāk nekā jebkura cita vieta uz Zemes līdzinās Marsa virsmai, tāpēc tās tika izraudzītas par izmēģinājuma laukumu kosmiskajai aparatūrai pirms Viking misijas nosūtīšanas uz Marsu.

Taču pat sausajās ielejās ir sastopama dzīvība. Porainu iežu iekšpusē, sīciņos, ar gaisu pildītos dobumiņos, patvērumu ir atradušas sevišķi izturīgas baktērijas, aļģes un sēnes. Lai izdzīvotu, tām pietiek ar visniecīgāko mitruma daudzumu. Ārpusē tos ieskauj irreāla kailu akmeņu pasaule — šo akmens veidojumu dīvainā forma un spīdīgais pulējums ir Antarktīdas nerimtīgo vēju neskaitāmu gadsimtu ilgās darbības rezultāts.

Nosaukums dots pirms atklāšanas

Jau sengrieķu filozofi izteica domu, ka dienvidos atrodas milzīga sauszemes teritorija. Piemēram, Aristotelis apgalvoja, ka ir jābūt dienvidu kontinentam, kas līdzsvarotu tās zemes, kuras bija zināmas ziemeļu puslodē. Grāmatā Antarctica—Great Stories From the Frozen Continent (Antarktīda — brīnišķīgi stāsti par sasalušo kontinentu) teikts: ”Tā kā ziemeļu puslode plešas zem Lāča zvaigznāja, Arktos, Aristotelis (384. — 322. g. p.m.ē.) sprieda, ka nezināmajai dienvidu zemei jābūt Antarktikos — citiem vārdiem, pilnīgam  pretstatam.” Tātad Antarktīda var lepoties ar tādu neparastu faktu, ka tā savu nosaukumu būtībā bija ieguvusi jau ap 2000 gadu pirms tam, kad tā tika atklāta.

1772. gadā britu jūrasbraucējs kapteinis Džeimss Kuks burāja uz dienvidiem, meklēdams šo hipotētisko dienvidu kontinentu. Viņš iekļuva vējainu salu un gigantisku aisbergu valstībā. Kuks rakstīja, ka dažām no šīm ”ledus salām”, kā viņš dēvēja aisbergus, ”apkārtmērs [bija] gandrīz divas jūdzes [aptuveni trīs kilometri] un augstums — 60 pēdas [20 metri], un tomēr viļņi bija tik spēcīgi un smagi, ka skalojās tām pāri”. Kuks apņēmīgi turpināja ceļu uz dienvidiem, un 1773. gada 17. janvārī viņa kuģis Resolution un tā pavadonis Adventure kļuva par pirmajiem zināmajiem kuģiem, kas šķērsojuši dienvidu polāro loku. Kuks neatlaidīgi kuģoja uz priekšu, līkumodams starp ledus laukiem, līdz beidzot tālāk ceļa vairs nebija. ”Dienvidu virzienā es nevarēju saskatīt neko citu kā vienīgi ledu,” viņš rakstīja kuģa žurnālā. Kad Kuks griezās atpakaļ, viņš patiesībā atradās tikai 120 kilometrus no Antarktīdas krasta.

Bet kurš tad īsti pirmais ieraudzīja Antarktīdu? Un kurš pirmais spēra uz tās savu kāju? Līdz pat šai dienai neviens to droši nezina. Iespējams pat, ka tie bija vaļu vai roņu mednieki, jo pēc tam, kad Kuks bija atgriezies mājās, viņa ziņojumi par roņiem, pingvīniem un vaļiem, kas šajā apvidū bija sastopami lielā vairumā, mudināja medniekus steidzīgi traukties turp.

 Asinis uz ledus

”[Kuks] uzdūrās savvaļas dzīvnieku sakopojumam, kas varbūt bija vislielākais pasaulē, un viņš bija pirmais cilvēks, kas pasaulei paziņoja par tā eksistenci,” savā grāmatā The Fatal Impact (Liktenīgais trieciens) rakstīja Alans Morheds. ”Antarktikas dzīvniekiem [iznākums] bija masveida iznīcināšana.” Grāmatā Antarctica—Great Stories From the Frozen Continent stāstīts: ”Astoņpadsmitā gadsimta beigās roņu medības dienvidu puslodē līdzinājās īstam zelta drudzim. Ķīnas un Eiropas neremdināmais pieprasījums pēc roņādām drīz iztukšoja visas [līdz tam] zināmās roņu medību vietas, un mednieki izmisīgi lūkojās pēc jaunām zemēm, kur būtu vēl neizpostītas roņu kolonijas.”

Kad roņu mednieki bija tikpat kā iznīcinājuši paši savu iztikas avotu, okeāna bagātības sāka izlaupīt vaļu mednieki. ”Neviens nekad neuzzinās, cik daudz vaļu un roņu tika nogalināti Dienvidu okeānā,” raksta Morheds. ”Vai tie bija desmit miljoni vai piecdesmit miljoni? Skaitļiem nav nozīmes: slaktiņš turpinājās un turpinājās, līdz vairs nebija atlicis gandrīz nekā, ko nogalināt.”

Mūsdienās starptautiski likumi aizsargā visu Antarktikas floru un faunu. Sauszemes plēsoņu trūkuma un jūrā bagātīgi iegūstamās barības dēļ vasarā Antarktīdas piekraste kļūst par patvērumu lielam skaitam dzīvnieku un putnu. Taču Antarktikā ir vērojamas pazīmes, kas liecina par kādām slēptākām briesmām, kuras novērst starptautiskiem līgumiem varbūt nav pa spēkam.

 [Papildmateriāls 15. lpp.]

PRETPOLI

Lai gan tiem ir arī kopīgas iezīmes, ziemeļpols un dienvidpols ir pretpoli ne tikai atrašanās vietas ziņā. Lūk, dažas no atšķirībām, kas tiem piemīt.

Ziemeļpola tuvākajā apkārtnē ir vienīgi okeāns un ledus, turpretī dienvidpols atrodas zemeslodes piektā lielākā kontinenta vidienē.

Ziemeļpolu ieskauj apdzīvoti Amerikas, Āzijas un Eiropas apgabali, bet visapkārt Antarktīdai plešas milzīgs okeāns — visvētrainākais uz visas planētas.

Aiz ziemeļu polārā loka dzīvo daudzi tūkstoši ģimeņu, un šis apvidus ir tūkstošiem augu un dzīvnieku mājvieta. Taču nav neviena cilvēka, kas varētu saukt Antarktīdu par savu pastāvīgo dzīvesvietu. Vienīgās dzīvības formas, kas šeit sastopamas visu gadu, ir aļģes, baktērijas, sūnas, ķērpji, divas ziedaugu sugas un nedaudzas posmkāju sugas.

”Antarktīdu mēdz dēvēt par pulsējošo kontinentu,” teikts Britu enciklopēdijā, ”jo tās piekrastes ledus robeža ik gadus pavirzās uz priekšu un atkal atkāpjas.” Maksimālās izplatības periodā peldošā jūras ledus jeb pakledus robeža atvirzās līdz pat 1600 kilometru attālumā no krasta. Šī ikgadējā Iedus lauku izplešanās un saraušanās Antarktikā aptver sešreiz lielāku platību nekā Arktikā, tāpēc Antarktikai ir lielāka ietekme uz planētas klimatu.

[Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ATLANTIJAS OKEĀNS

INDIJAS OKEĀNS

KLUSAIS OKEĀNS

Dreika šaurums

Džeimsa Rosa sala

Larsena šelfa ledājs

ANTARKTĪDAS PUSSALA

Ronnes šelfa ledājs

Vinsona masīvs (augstākais kalns, 4897 metri)

Rosa šelfa ledājs

Erebuss (darbīgs vulkāns)

TRANSANTARKTĪDAS KALNI

Dienvidpols

Antarktīdā ir reģistrēta zemākā temperatūra, kāda jebkad konstatēta uz Zemes, — mīnus 89,2 grādi pēc Celsija

0 500 kilometri 500 jūdzes

[Norāde par autortiesībām]

U.S. Geological Survey

[Attēls 16., 17. lpp.]

Jostaino pingvīnu bariņš uz neparasti zila aisberga

[Norāde par autortiesībām]

© 2000 Mark J. Thomas/Dembinsky Photo Assoc., Inc.

[Attēls 17. lpp.]

Kuprainais valis

[Attēls 17. lpp.]

Dienvidu ziloņronis

[Attēls 17. lpp.]

Dienvidpolā

[Norāde par autortiesībām]

Photo: Commander John Bortniak, NOAA Corps

[Attēls 17. lpp.]

Rosa šelfa ledājs

[Norāde par autortiesībām]

Michael Van Woert, NOAA NESDIS, ORA