Cukurniedre — milzu graudzāle

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

KO GAN mēs iesāktu, ja nebūtu vairs cukura? Teikt, ka pasaule aizies bojā, ir pārspīlēti, taču daudziem nenoliedzami nāktos mainīt savu ēdienkarti. Tā kā lielākajā daļā zemeslodes cukurs tiek lietots ik dienas, cukura ražošana ir kļuvusi par pasaules mēroga rūpniecības nozari.

Miljoniem cilvēku — no Kubas līdz Indijai un no Brazīlijas līdz Āfrikai — audzē un ievāc cukurniedres. Kādu laiku cukura rūpniecība pat ieņēma pirmo vietu pasaulē gan ražošanas apjoma, gan iegūtās peļņas ziņā. Diezin vai vēl kāds augs ir tādā mērā ietekmējis pasauli kā cukurniedre.

Vai jūs vēlaties uzzināt kaut ko vairāk par šo nozīmīgo augu? Tad dosimies kopā uz kādu apgabalu Kvīnslendā (Austrālija), kur tiek audzētas cukurniedres. Šajā apgabalā neatrodas pasaulē lielākās cukurniedru plantācijas, taču, izmantojot efektīvas agrotehnikas un cukurniedru pārstrādes metodes, tas ir kļuvis par vienu no lielākajiem jēlcukura eksportētājiem pasaulē.

Cukurniedru zemē

Gaiss ir sutīgi karsts, un tropu saules kveldējošie stari dedzina nobriedušās cukurniedres. Labības kombainam līdzīga mašīna lēnām virzās uz priekšu pa slaiko cukurniedru lauku un novāc tās, uzreiz sagriežot to stiebrus un iekraujot piekabē, kas tiek vilkta blakus. Drīz no sagrieztajām cukurniedrēm sāk izdalīties sula, un gaisā kļūst jaušama saldena, pelējumam raksturīga dvaka. Ir sācies pārvērtību pilns ceļš, kura iznākumā šī vērtīgā sula no tīruma nokļūs cukurtraukos daudzu cilvēku mājās.

Nemaz nav tik sens tas laiks, kad Austrālijā — līdzīgi kā vēl tagad daudzās zemēs — cukurniedres tika novāktas rokām. Iztēlosimies, kā tas notika. Strādnieki, kas cērt cukurniedres, ir izvietojušies vienā rindā un, vaiga sviedros strādādami, pamazām virzās uz priekšu. Ar gandrīz militāru precizitāti vīrieši vienā rokā cieši satver cukurniedres ceru un noliec to pie zemes, lai kļūtu redzams cerošanas mezgls. Gaisā nošvīkst mačete, un seko cirtiens. Švīkstiens un cirtiens. Mačeti spēcīgi vēzēdami, strādnieki nocērt stiebrus pie pašas zemes. Nocirstās niedres tiek atliktas sāņus, kur tās sagulst glītā vālā, bet strādnieki ķeras pie nākamā cukurniedru cera. Šāda aina kļūst aizvien retāka, jo pamazām arvien vairāk valstīs notiek darba mehanizācija.

Austrālijā cukurniedres lielākoties tiek audzētas 2100 kilometru garā piekrastes joslā, kas gandrīz visā garumā stiepjas paralēli  Lielajam Barjerrifam. (Skat. rakstu ”Ekskursija uz Lielo Barjerrifu” 1991. gada 8. jūlija Atmostieties! numurā [krievu val.].) Siltais un mitrais klimats, kas cauru gadu valda šajā apgabalā, nodrošina ideālus apstākļus cukurniedru augšanai. Apmēram 6500 lauksaimnieku, kas audzē šo kultūru, dzīvo galvenokārt nelielās ģimenes saimniecībās, kuras izkaisītas pa visu piekrastes rajonu līdzīgi vīnogu ķekariem vīnogulājā.

Pēc ilga brauciena pamalē mēs ieraugām cukura rūpniecības centru Bandabergu, kas atrodas Kvīnslendas štata piekrastē. Kad esam uz kāda neliela pakalna, acīm paveras elpu aizraujoša aina — cik vien tālu skatiens sniedzas, lejā viļņojas cukurniedru lauki. Un kāda krāsu dažādība! Katrā laukā cukurniedres ir sasniegušas citādu gatavības pakāpi, tāpēc lauki veido spilgtu mozaīku, kurā zaļie toņi mijas ar zeltainajiem un pa vidu iestarpināti nelieli šokolādes krāsas laukumi — tie ir zemes gabali, kas šajā gadā ir atstāti papuvē vai ir nesen nokopti.

Jūlijs ir gada vēsākais mēnesis, un ražas novākšanas sezona ir tikko sākusies. Tā turpināsies līdz decembrim, kad visa raža būs ienākusies un noņemta. Tagad mēs vēlamies doties uz cukurfabriku, lai redzētu, kas notiek ar novāktajām cukurniedrēm. Taču mums iesaka vispirms vairāk uzzināt par pašu augu. Tāpēc mēs nolemjam iegriezties lauksaimniecības izmēģinājumu stacijā, kas ir izveidota šajā apgabalā. Šeit zinātnieki nodarbojas ar cukurniedru selekciju un pētījumiem, kuru mērķis ir cukurniedru audzēšanas tehnoloģijas uzlabošana.

Izcelsme un kultivēšana

Izmēģinājumu stacijā kāds laipns agronoms labprāt pastāsta par cukurniedrēm un to, kā tās tiek audzētas. Cukurniedres, kas pieder pie graudzāļu dzimtas, kurā ietilpst tik dažādi augi kā labības kultūras, zālienu veidojoši lakstaugi un koksnainie bambusi, sākotnēji bijušas sastopamas dienvidaustrumu Āzijas un Jaungvinejas lietusmežos. Visu augu lapās fotosintēzes ceļā rodas cukuri, taču cukurniedres no citiem augiem atšķiras ar to, ka tajās cukuri sintezējas milzīgā daudzumā un uzkrājas šķiedrainā stiebra saldajā sulā.

Cukurniedres tika plaši kultivētas senajā Indijā. 327. gadā pirms mūsu ēras, kad Maķedonijas Aleksandrs iebruka Indijā, karaspēka rakstveži atzīmēja, ka turienes iedzīvotāji ”košļāja kādu neparastu niedri, no kuras izdalījies kaut kas līdzīgs medum, kas tapis bez bišu palīdzības”. Piecpadsmitajā gadsimtā — ģeogrāfisko atklājumu un straujas saimnieciskās attīstības laikmetā — cukurniedru audzēšana izplatījās zibens ātrumā. Mūsdienās tūkstošiem cukurniedru šķirņu tiek audzētas  vairāk nekā 80 valstīs, un gada kopraža sasniedz aptuveni vienu miljardu tonnu.

Lielākajā daļā pasaules valstu cukurniedru stādīšana ir ļoti darbietilpīgs process. Nobrieduši stiebri tiek sagriezti apmēram 40 centimetru garos gabalos un stādīti vagās, ievērojot pusotra metra attālumu. No katra spraudeņa izaug 8 līdz 12 stiebru liels cers, kas sasniedz briedumu 12 līdz 16 mēnešu laikā. Iet pa blīvi noaugušu cukurniedru lauku nav diez cik patīkami. Līdz pat 4 metrus augstu cukurniedru stiebru un lapu biezoknī katra skaņa liekas biedējoša un neviļus jādomā, vai tā ir tikai vēja šalkoņa vai arī tuvumā ir kāda čūska vai grauzējs. Labāk, drošs paliek drošs, atgriezties atklātā vietā.

Speciālisti veic pētījumus, lai izstrādātu paņēmienus cīņai ar cukurniedru kaitēkļiem un slimībām. Daudzas no izstrādātajām metodēm ir guvušas zināmus panākumus, taču ne visas. Piemēram, 1935. gadā, cenšoties iznīcināt niedru vaboles, kas nodara lielu postu cukurniedrēm, no Havaju salām Kvīnslendas ziemeļos tika ievesti jūras krupji. Diemžēl jūras krupjiem vairāk iepatikās cita barība, kas bija pārpilnībā, viņi masveidīgi savairojās, un tagad visā Austrālijas ziemeļaustrumu daļā šis krupis pats ir kļuvis par īstu postu.

Pirms ražas novākšanas dedzināt?

Kad iestājusies tumsa, mēs pārsteigti vērojam, kā vietējais zemnieks aizdedzina nobriedušu cukurniedru lauku. Dažu sekunžu laikā nelielo tīrumu ir pārņēmusi mežonīga uguns, kuras liesmu mēles šaujas augšup naksnīgajās debesīs. Dedzināšana palīdz atbrīvoties no lapām un cita lieka materiāla, kas kavē cukurniedru novākšanu un pārstrādi. Taču pēdējā laikā aizvien vairāk lauksaimnieku novāc cukurniedres, iepriekš nerīkojot iespaidīgu dedzināšanu. Šis paņēmiens tiek saukts par zaļo cukurniedru novākšanu. Kad tiek izmantota šī metode, pieaug cukura ieguve un arī netiek iznīcināta mulčētā augsnes virskārta, kurai ir liela nozīme augsnes erozijas novēršanā un cīņā ar nezālēm.

Lai gan daudzās valstīs cukurniedres joprojām tiek novāktas ar rokām, aizvien vairāk zemju izmanto lielas cukurniedru novākšanas mašīnas. Šie kombaini lauž sev ceļu starp slaidajām cukurniedrēm, nogriež tām galotnes un lapas un pēc tam automātiski sagriež mazākos gabalos, kas ir gatavi pārstrādei cukurfabrikās.  Viens strādnieks, cirzdams niedres rokām, dienas laikā var novākt vidēji 5 tonnas cukurniedru, savukārt cukurniedru kombains dienā apstrādā līdz pat 300 tonnām niedru. Katrs cukurniedru tīrums dod ražu vairākus gadus pēc kārtas, bet pēc tam cukura ieguve samazinās un lauks ir jāapstāda no jauna.

Kad cukurniedres ir novāktas, kavēties nedrīkst, jo tajās strauji sarūk cukuru līmenis. Lai raža ātri nokļūtu cukurfabrikās, ir izveidots apmēram 4100 kilometru garš šaursliežu dzelzceļš, kas caurvij Kvīnslendas cukurniedru audzēšanas rajonus. Pa šiem sliežu ceļiem nelielas lokomotīves velk daudzus ar cukurniedrēm pilnus vagonus, piešķirdamas lauku ainavai savdabīgu noskaņu.

Cukurfabrikā

Daudz jaunu iespaidu sagādā cukurfabrikas apmeklējums. Vispirms skatam paveras neskaitāmi vagoni ar cukurniedrēm, kuri gaida, kad tiks iztukšoti. Milzīgi smalcinātāji un veltņi sadala cukurniedres sīkās daļās un izspiež no šķiedrām sulu. Izpresētā masa, saukta par bigasi, tiek izžāvēta un izmantota kā kurināmais pašā fabrikā. Bigases atlikumu pārdod papīra un celtniecības materiālu ražotājiem, kas to izmanto savas produkcijas izgatavošanā.

Pēc tam, lai iegūtu skaidru šķidrumu, sulu attīra no piemaisījumiem. Atdalītie piemaisījumi jeb duļķes tiek izmantoti zemes mēslošanai. Vēl vienu blakusproduktu — melasi — lieto lopbarībā un, to destilējot, iegūst arī rumu un etilspirtu. Cukurniedres daudzās izmantošanas iespējas un pārstrādes procesa efektivitāte ir iespaidīga.

Iztvaicējot lieko ūdeni, šķidrums tiek sabiezināts sīrupā, un tam tiek pievienoti sīciņi cukura kristāli. Tiem ļauj augt, līdz tie sasniedz vajadzīgo lielumu. Tad kristālus atdala no pārējās masas un izžāvē. Tā tiek iegūts brūns jēlcukurs. Vēlāk tas tiks rafinēts un kļūs par pazīstamo balto cukuru, kas daudzās mājās atrodas uz ēdamgalda.

Iespējams, pēc šī interesantā ceļojuma pa cukurniedru zemi jūsu tēja vai kafija garšos mazliet saldāk nekā parasti. Protams, ja jūs slimojat ar cukura diabētu, jums, visticamāk, jāatturas no cukura lietošanas un jāizvēlas tā aizstājējs.

Mūs neapšaubāmi iespaido gudrība un bagātā izdoma, kāda piemīt Tam, kurš ir radījis šo milzu graudzāli — cukurniedri — un licis tai augt tādā pārpilnībā.

[Papildmateriāls 22. lpp.]

Cukurbiete vai cukurniedre?

Cukurs tiek ražots no diviem pasaulē izplatītiem kultūraugiem. Cukurniedres galvenokārt audzē tropos, un no tām tiek saražoti apmēram 65 procenti pasaules kopējās cukura produkcijas. Atlikušie 35 procenti tiek iegūti no cukurbietēm, kas tiek kultivētas vietās ar vēsāku klimatu, piemēram, Eiropas austrumu un rietumu daļā, kā arī Ziemeļamerikā. Biešu un niedru cukurs pēc ķīmiskā sastāva un īpašībām neatšķiras.

[Attēls 23. lpp.]

Cukurniedru novākšana ar kombainu

[Attēls 23. lpp.]

Pirms novākšanas cukurniedres dedzina

[Norāde par attēlu autortiesībām 21. lpp.]

Visi attēli 21.—​24. lpp.: Queensland Sugar Corporation