No mūsu lasītājiem

Cistiskā fibroze Paldies par rakstu ”Dzīve cistiskās fibrozes ēnā” (1999. gada 22. oktobris). Kaut gan man ir tikai 17 gadi un man nav nopietnu veselības problēmu, Džimija Garadzjota dzīvesstāsts mani skāra ārkārtīgi dziļi. Šis raksts man lika daudz ko pārdomāt, es arī apsvēru, cik svarīgi ir novērtēt to, kas mums ir. Par spīti smagajai slimībai Džimijs nezaudē optimismu un stipru ticību Jehovas apsolījumiem. Es lūdzu, lai Džimijs un Diāna arī turpmāk nepagurtu, cenšoties tikt galā ar savām grūtībām.

E. Z., Krievija

Māņticība Es neesmu Jehovas lieciniece, tomēr jau divus gadus lasu jūsu publikācijas. Vēlos jums pateikties par rakstu sērijām ”Vai jūsu dzīvi nosaka liktenis?” (1999. gada 8. augusts) un ”Kāpēc māņticība ir bīstama?” (1999. gada 22. oktobris). Agrāk es biju māņticīga un pārliecināti ticēju liktenim, jo šāda dzīves uztvere man bija ieaudzināta. Bet tagad es domāju, ka jūs esat pastāstījuši patiesību par to, kas ir patiesā kristietība.

N. D., Francija

Mani aizvainoja jūsu raksti par māņticību. Es esmu pārliecināta katoliete, un vienā no šiem rakstiem par māņticību bija nosaukts tas, ka pasažieri pārmet krustu. Katoļi pārmet krustu, lūdzot, lai ceļā neatgadītos nekas slikts. Tā ir būtiska mūsu ticības sastāvdaļa, un to nekādi nevar nosaukt par māņticību.

S. V., Amerikas Savienotās Valstis

Nevar noliegt, ka daudzi, metot krustu, īpaši nedomā par ticību. Kad vienam austrāliešu futbolistam pajautāja, kāpēc futbola laukumā viņš met krustu, viņš atbildēja: ”Šķiet, tā ir tikai māņticība.” Nav brīnums, ka šim rituālam jau no pašiem pirmsākumiem ir bijis māņticīgs raksturs. ”The Catholic Encyclopedia” ir sacīts: ”Kopš seniem laikiem to izmantoja kā ieroci pret tumsības spēkiem dažādos ļauno garu izdzīšanas un apvārdošanas rituālos.” (Red.)

Narkotikas Pateicos par rakstu sēriju ”Vai narkotikas pārņem pasauli?” (1999. gada 8. novembris). Draugu ietekmē mans tēvs ir kļuvis atkarīgs no narkotikām un alkohola. Māja man ir nevis patvēruma vieta, bet gan vieta, kur es bieži vien jūtos apdraudēta. Par spīti tam visam, es nekad nepārstāšu aicināt savus vecākus pārliecināties, kādu prieku sagādā kalpošana Dievam.

M. L., Itālija

Reizi nedēļā uz mūsu skolu nāk kāds policijas darbinieks, lai stāstītu par tādām problēmām kā narkomānija un alkoholisms. Es biju nolēmis, ka nākošajā reizē, kad viņš būs mūsu klasē, es viņam iedošu izlasīt rakstus par narkotikām. Šie raksti ārkārtīgi iespaidoja policistu, un viņš vairākus fragmentus no tiem nolasīja priekšā mūsu klasei. Tā visa mana klase varēja kaut ko mācīties no šiem rakstiem.

K. D., Amerikas Savienotās Valstis

Bērns invalīds Rozijas Meidžoras stāsts ”Grūtībās mēs mācījāmies paļauties uz Dievu” (1999. gada 22. novembris) mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Mēs bijām dzīvojuši lielā pilsētā, bet man nepatika, kā pilsēta ietekmēja manu vecāko meitu. Tādēļ mēs sameklējām mājvietu laukos. Viss gāja labi līdz tam brīdim, kad es pazaudēju savu darbu, kurā es gada laikā saņēmu 56 000 dolāru. Atrasties laukos ar trīs bērniem un atmaksājamu kredītu bankai — tā patiesi bija neapskaužama situācija! Bet tad, kad es izlasīju Rozijas Meidžoras stāstu, manas materiālās problēmas izlikās tik maznozīmīgas, ka man palika kauns. Ir tik daudz cilvēku, kam tiešām ir nepieciešama Dieva palīdzība! Vai es varētu pasūtīt žurnālus Sargtornis un Atmostieties!?

M. F., Amerikas Savienotās Valstis

Mums bija prieks izpildīt šīs lasītājas lūgumu. (Red.)