Patma — Apokalipses sala

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA GRIEĶIJĀ

LAIKU pa laikam Patmas iedzīvotāji, skatoties pāri Egejas jūrai uz tuvējo Samas salu, kāda kalna nogāzēs pamana kaut ko mirgojam. Vieni uzskata, ka dīvaino mirdzēšanu rada statiskā elektrība, bet ticīgie patmieši apgalvo, ka viņi zina labāk, kas tas ir. Viņi steidz stāstīt kaimiņiem, ka saņēmuši vēl vienu zīmi no visievērojamākā kādreizējā salas iedzīvotāja, kas gandrīz pirms 1900 gadiem bija izsūtīts uz šo mazo Grieķijas salu pie Mazāzijas krastiem.

Šim ievērojamajam cilvēkam bija jādzīvo Patmas salā ”Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ”, un tas, kas viņu notiesāja, acīmredzot bija Romas imperators Domiciāns. Tur viņš dzirdēja Dieva balsi ”kā bazūni”, kas teica: ”Es esmu Alfa un Omega! [..] To, ko tu redzi, raksti grāmatā.” (Atklāsmes 1:8—11, LB-65r.)

Uzrakstītā grāmata veido visu laiku vispazīstamākās grāmatas beidzamo daļu, un daži to sauc par vienu no vismīklainākajiem darbiem, kādi jebkad sarakstīti. Ir runa par Bībeles pēdējo grāmatu — Atklāsmes grāmatu, ko sarakstījis Jēzus apustulis Jānis. Gadsimtiem ilgi grāmata, kur aprakstītas Jāņa redzētās parādības par beidzamajām katastrofām, ko piedzīvos ļaunā pasaule, ir saistījusi cilvēku interesi. *

Patma mūsdienās

Daudzi, kas redzējuši Dienvidsporādu salu ziemeļu daļas salu Patmu, piekritīs, ka Patma ir ideāls fons Atklāsmes grāmatā attēlotajiem notikumiem. Vulkāniskas izcelsmes kalni un tumšas aizas robežojas ar zaļiem pakalniem, kuru nogāzēs ierīkotas terases, un ziedošām pļavām, ko karsē Egejas jūras svelošā saule.

Lai apskatītu, kāda Patma izskatās tagad, es Grieķijas galvenajā ostā Pirejā iesēdos prāmī un devos ceļā. Pēc pusnakts, kad prāmis iebrauca šaurā līcī izvietotajā Patmas vienīgajā ostā Skalā, kas ir arī lielākais salas ciems, mākoņi pašķīrās un atklāja skatienam salu, pār kuru netraucēti lēja savu gaismu pilnmēness.

Nākamajā rītā, malkodams rūgtu grieķu kafiju, es gatavojos izpētīt salu. Uz ielas varēja redzēt no galvas līdz kājām melnā ģērbušās vecmāmiņas, kas centās novaldīt mazuļus. Turpat līdzās bārdains zvejnieks pret cementa krastmalu dauzīja tikko ar žebērkli nodurto, pusdienām paredzēto astoņkāji, lai tas kļūtu mīksts.

Es izlēmu nevis braukt ar laivu, bet gan uzkāpt aiz Skalas esošajā kalnā, lai redzētu visu salu. Iespaids bija neaizmirstams.  Sala izskatījās kā milzīga reljefa karte, kas nonākusi jūras varā. Patma šķiet veidota no trijām saliņām, kas savienotas vienā: tās ir kalnainas teritorijas, starp kurām stiepjas nolaideni zemes šaurumi. Viena no šīm šaurajām zemes strēlēm atrodas pie Skalas. Otra atrodas tuvāk neapdzīvotajam salas dienvidu galam, tur, kur ir ciems ar atbilstošu nosaukumu — Diakofti, kas nozīmē ’Uz pusēm pārcirstais’. Patma ir nepilnus 13 kilometrus gara un kādā vietā tik šaura, ka tai var pārsviest akmeni.

Cauri nemierīgiem laikiem

Patma ir uzskatīta par svētu jau no tiem laikiem, kad tajā apmēram pirms 4000 gadiem no Mazāzijas ieradās pirmie ieceļotāji. Otru lielāko salas kalnu viņi izvēlējās Artemīdas, medību dievietes, tempļa būvei.

Ap mūsu ēras 96. gadu, kad uz Patmu bija izsūtīts apustulis Jānis, tā atradās Romas pakļautībā. Ceturtajā gadsimtā sala kļuva par ”kristīgās” Bizantijas impērijas daļu. No septītā līdz desmitajam gadsimtam salā noteicošais bija islāms.

Ar laiku Patma tika pamesta. Bet 11. gadsimta beigās kāds grieķu pareizticīgais mūks pagānu Artemīdas tempļa vietā sāka celt nocietinātu ”Svētā” Jāņa klosteri. Salā atkal atgriezās cilvēki un pie klostera mūriem uzcēla baltas kubveidīgas mājas, izveidodami Horas ciemu.

19. gadsimta beigās Patma īsu laiku pieredzēja uzplaukumu, jo dažiem tās iedzīvotājiem piederēja viena no vislabākajām tirdzniecības kuģu flotēm Vidusjūrā. Netiešā veidā flote kļuva par iemeslu, kāpēc sala piedzīvoja jaunu iebrukumu. Bet 20. gadsimta 70. gados vairāki pasaules bagātnieki atklāja, ka daudzu aizmirstā sala ir patiešām skaista un nekustamais īpašums tajā nav dārgs. Viņi atjaunoja daudzas vecas tirgoņu savrupmājas, un tās kopā ar jaunajām ostas ēkām tagad pievilina Patmai tūristus.

Līdz šim Patmai ir izdevies izvairīties no masveidīga tūristu pieplūduma, kas ir gandrīz izpostījis daudzas Grieķijas salas. Galvenie iemesli ir lidostas trūkums un mūku prasība, ka salai lielākoties jāpaliek svētai vietai.

Vēstures un tradīciju sajaukums

Viesmīlis, palīdzēdams man izplānot salas izpēti, ieteica doties pa 400 gadu vecu bruģētu ceļu, kas no Skalas ciema vijas augšup kalnā, vezdams cauri smaržīgam priežu mežam, uz alu, kurā esot mitis Jānis, un ”Svētā” Jāņa klosteri. Ciema nomalē es pagāju garām mūrim, uz kura, kā var redzēt, nesen ar sarkanu krāsu ir uztriepts draudīgs uzraksts ”Ohi sto 666”, kas nozīmē ”Meklējiet 666” (tas ir viens no nepareizi saprastajiem Atklāsmes grāmatas simboliem).

Apokalipses klosteris, kurā ietilpst pavisam maza ”Svētās” Annas kapela, tika uzcelts 1090. gadā, lai norobežotu ieeju grotā, kurā, saskaņā ar tradīciju, Jānis esot redzējis aprakstītās parādības. Es vēroju kādu sievieti,  kas nometās ceļos un pie ”Svētā” Jāņa svētbildes piestiprināja tamu (dāvanu). Pareizticīgie, kas uzskata, ka šī svētbilde spēj darīt brīnumus, dāvā tai tamata — mazas, no metāla darinātas cilvēku figūriņas, cilvēka ķermeņa daļu, māju un pat automašīnu un laivu atveidojumus. Es atcerējos, ka biju redzējis līdzīgas dāvanas, kas bija darinātas no māla, netālu no Korintas esošajā senā grieķu dieva ārsta Asklēpija templī. Vai tā būtu tikai sagadīšanās?

Kultūrvēsturiski dārgumi un manuskripti

Kad iegāju ”Svētā” Jāņa klostera pagalmā, no tumšo koridoru labirinta iznira kāds cilvēks, kas mūs laipni saņēma. ”Papa Nikos” (tēvs Nikoss) bija lepns, ka pats var vairākiem tūristiem, kuru vidū biju arī es, izrādīt klostera dārgumus. Klosteris, kam pieder lielākā daļa Patmas, ir viens no bagātākajiem un ietekmīgākajiem Grieķijas klosteriem.

Mēs izgājām cauri vēsai, sveču nokvēpinātai kapelai, kur glabājas klostera dibinātāja pīšļi, un pēc tam cauri Jaunavas kapelai, kurā iebūvēti arī Artemīdas tempļa akmeņi. Muzejā mēs redzējām caru dāvinātus zelta izstrādājumus un citas dārglietas, Bizantijas imperatora Aleksija I Komnēna parakstītu dokumentu, ar kuru mūkiem 11. gadsimtā tika uzdāvināta šī sala, un brīnumskaistu, ar 6. gadsimtu datējamu Marka evaņģēlija fragmentu, kas rakstīts uz purpursarkana pergamenta nevis ar tinti, bet ar sudrabu. Klosterī glabājas ne tikai šis fragments, bet arī liela Bībeles un teoloģisko darbu manuskriptu kolekcija.

Salas skaistums

Salā ir redzami arī skaisti dabas skati. Dažus kilometrus uz dienvidiem no Skalas pirmatnīgs liedags ieskauj aizsegtu līci. Pludmale ir pilnīgi līdzena, tikai pašā tās vidū slejas klints piecu vai sešu stāvu mājas augstumā, kas nosaukta par Kalikacu (tulkojumā ”Kormorāns”), tā izrobota ar alām, ka atgādina milzīgu Šveices sieru.

Vislabāk Patmas skaistumu var izjust, izstaigājot visu salu. Svelmīgajā saulē Kastelli var pasēdēt senas, neskartas akropoles drupās un klausīties tālīnos aitu zvaniņos un spalgā ganu svilpšanā. Vai arī kādu pēcpusdienu, kad no Egejas jūras ceļas palsa dūmaka un aizklāj debesis, var vērot, kā laivas, kas dodas jūrā, pamazām ietin miglas plīvurs — izskatās, ka tās kāpj debesīs.

Bija pienākusi mana pēdējā diena šajā salā, rietēja saule, un ciems kalna piekājē brīnišķīgajā sārtajā gaismā šķita lielāks nekā īstenībā. Līcī zvejnieki gatavojās nakts zvejai mazās laivās, ko sauc par gri-gri jeb pīlēniem, jo tās tiek vilktas rindā aiz kuģa.

Visa sala šķita kvēlojam. Pūta dzestrs vējš, un lieli viļņi bīstami mētāja gri-gri laiviņas. Pēc dažām stundām atpakaļceļā uz Pireju es no prāmja klāja tās ieraudzīju atkal, kamēr prāmis ātri slīdēja garām viņu zvejas vietām, kas atradās dažus kilometrus no krasta. Zvejnieki bija iedeguši lampas, ar kuru žilbinoši spožo gaismu pievilināja zivis. Tovakar, kamēr skatienam izzuda zvejnieki un sala aiz viņiem, man prātā bija izsūtītais apustulis Jānis, kas Patmā aprakstīja redzētās parādības.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 27. lpp.]

”Svētā” Jāņa klosteris

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]

© Miranda 2000