Vai ļaut savām bēdām brīvi izpausties?

GRĀMATĀ On Children and Death (Par bērniem un nāvi) Dr. Elizabete Kiblere-Rosa raksta: ”Ļoti daudziem pieaugušajiem joprojām sāp bērnu dienu pārestības, kurām viņi tā arī nav spējuši tikt pāri. Tāpēc bērniem ir jāļauj brīvi paust savas sāpes, nesaucot viņus par pinkšķiem vai mīkstčauļiem un neliekot viņiem dzirdēt absurdo apgalvojumu: ”Lieli zēni neraud.””

Šis viedoklis kontrastē ar daudzās zemēs izplatīto uzskatu, ka cilvēks nedrīkst ļaut savām emocijām brīvi izpausties.

Kāda bēru rīkotāja novērojumi

Kāds bēru rīkotājs no Ņujorkas, vārdā Roberts Gelagers, intervijā žurnālam Atmostieties! pastāstīja par saviem novērojumiem. Viņam tika uzdots jautājums, vai, viņaprāt, cilvēki, kas ir dzimuši Amerikā, uz bēdām reaģē citādi nekā cilvēki, kas ir imigrējuši šajā valstī.

”Jā, atšķirības patiešām ir. Piecdesmitajos gados, kad sāku nodarboties ar bēru organizēšanu, mūsu rajonā bija daudz itāliešu ģimeņu, kas bija amerikāņi pirmajā paaudzē. Viņi bija ļoti emocionāli. Tagad mēs bērēs redzam viņu bērnus un mazbērnus un emociju ir krietni mazāk. Viņi savu jūtu izpausmes vairāk ierobežo.”

Bībeles laikos ebreji brīvi pauda savas bēdas. Pievērsiet uzmanību, kā Bībelē ir aprakstīta Jēkaba reakcija, kad viņš bija noticējis, ka viņa dēlu Jāzepu ir saplosījis plēsīgs zvērs: ”Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut samierināties un sacīja: ”Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” Un viņa tēvs to apraudāja.” (1. Mozus 37:34, 35.) Kā var redzēt, Jēkabs nekautrējās raudāt par savu zaudēto dēlu.

Cita kultūra — cita reakcija

Protams, kultūras ir dažādas. Piemēram, lai gan Nigērijā ģimenēs pārsvarā ir daudz bērnu un dažādu slimību dēļ nāve tajās ir  biežs viesis, ”par bērna nāvi tiek dziļi sērots, īpaši, ja tas ir pirmdzimtais un vēl jo vairāk — zēns”, atzīmē kāds rakstnieks, kas Āfrikā pavadījis 20 gadus. ”Iezīmīgi ir tas, ka šīs sēras gan ir ļoti spēcīgas, bet īsas. Tās neilgst mēnešiem un gadiem.”

Vidusjūras un Latīņamerikas zemēs cilvēki uzaug vidē, kur spontāna jūtu izpausme tiek uzskatīta par visnotaļ parastu parādību. No citu acīm netiek slēpts ne prieks, ne bēdas. Sasveicināšanās sevī ietver ne tikai rokasspiedienu, bet arī sirsnīgu apskāvienu. Tāpat arī bēdas viņi necenšas apslāpēt sevī — tās tiek paustas ar asarām un vaimanām.

Publiciste Ketrīna Fēra Donelija raksta, ka tēvam, kam ir nomiris bērns, ”psiholoģisku traumu sagādā ne tikai bērna zaudējums, bet arī bailes, ka, brīvi pauzdams savas bēdas, viņš citu acīs varētu izskatīties nevīrišķīgs”. Taču, kā K. Donelija turpinājumā norāda, ”kad nomirst bērns, nebūtu jāpieļauj, ka tas, kā ir vai nav pieņemts izrādīt savas jūtas, liegtu parādīt savus pārdzīvojumus. Bēdu asaras, kas palīdz attīrīt dvēseli, ir visdabiskākā emociju izpausme un līdzinās brūces iztīrīšanai.”

Tātad ir valstis, kurās pieņemts pilnīgi atklāti paust savas jūtas, un ir valstis, kurās tas tā nav. Taču viens ir skaidrs: sērošana un asaras nav jāuzskata par vājuma pazīmi. Pat Jēzus Kristus raudāja par sava drauga Lācara nāvi, kaut arī zināja, ka pavisam drīz cels viņu augšā. (Jāņa 11:35.)

[Izceltais teksts 14. lpp.]

Jēkabs nekautrējās raudāt par savu zaudēto dēlu