Zemūdens lidotājas

GRACIOZI kā lidojumā tās slīd cauri piekrastes ūdeņiem kontinentu un salu tuvumā. Tās var sastapt gan aukstās, gan siltās okeānu dzīlēs un pat dažos ezeros un upēs. Kas ir šīs lidotājas? Tās ir rajas — zivis, kas izskatās tā, it kā lidotu zem ūdens.

Nav nemaz jābūt dziļūdens nirējam vai zvejniekam, lai varētu papriecāties par rajas skaisto ”lidojumu”, nav pat katrā ziņā jāatrodas ūdenī. Kā atzīmē jūras biologs Bārts, vietās, kur dzīvo rajas, pastaigājoties pludmalē, šad un tad gadās ieraudzīt, kā šīs zivis, kuru krūšu spuras atgādina spārnus, izlec no ūdens.

Rajveidīgo kārtā ietilpst vairāki simti sugu, un šo zivju izmēri ir visdažādākie — sākot ar dažiem centimetriem un beidzot ar vairākiem metriem. Ieskatoties tuvāk, var pamanīt raju līdzību ar to radiniecēm haizivīm. Atšķirībā no vairākuma citu zivju, raju ikri tiek apaugļoti mātītes ķermenī. Raju dzimtas pārstāves nērš apaugļotus ikrus, bet citu dzimtu rajām ikri izšķiļas mātītes ķermenī un tā dzemdē dzīvus mazuļus — miniatūras vecāku kopijas.

Vienas no pazīstamākajām rajām ir dzeloņrajas (jeb dzelkņastes rajas), kurām, tāpat kā citiem rajveidīgajiem, ir skrimšļa skelets un abās pusēs ķermenim spura sniedzas no galvas līdz pat astei. Tās mēdz būt rombveidīgas vai diskveidīgas, vai līdzīgas papīra pūķim ar asti. Plakanais ķermenis ļauj ievērojami samazināt ūdens pretestību, un, viļņveidīgi kustinot spuras, rajas viegli un brīvi it kā lido ūdenī. Kad rajas nepeld, tās guļ uz grunts, paslēpušās smiltīs.

Dzeloņraju acis atrodas galvas virspusē, bet mute — apakšpusē. Ar saviem cietajiem zobiem un spēcīgajiem žokļiem tās viegli pāršķeļ gliemeņu čaulas, tāpēc austeru audzētavās rajas ir nevēlami viesi, jo moluski un citi bezmugurkaulnieki ir to iecienītākā barība. Cilvēki savukārt ēd pašas dzeloņrajas, un reizēm receptēs ar raju gaļu tiek aizstātas gliemenes.

Par savu nosaukumu dzeloņrajas var pateikties vienam vai vairākiem indīgiem dzelkņiem  garās astes virspusē. Ja dzeloņrajai uzkāpj virsū vai nepareizi ar to apietas, vai arī to apdraud ienaidnieki, ar vienu astes vēzienu tā var iedurt šo dzelkni traucētāja ķermenī, radot sāpīgu, saindētu brūci. Bieži gadās, ka dziļi brūcē dzelknis nolūst, un to nav viegli dabūt ārā, tāpēc, ja brūce netiek pareizi apstrādāta, tajā var attīstīties nopietna infekcija. Ja cilvēks ir cietis no rajas dūriena, brūce rūpīgi jāizmazgā — kaut vai ar jūras ūdeni. Pēc iespējas drīzāk dūriena vieta jāizmērcē karstā ūdenī, vēlams, tik karstā, cik vien var izturēt. Karsts ūdens iznīcina indi un mazina sāpes. Pēc tam nekavējoties jāgriežas pie ārsta.

Lai arī dzeloņraju dzelkņainās astes nudien var iedvest bailes, parasti šīs zivis nav agresīvas un liek savu asti lietā vienīgi tad, ja tiek apdraudētas. Jau minētais biologs Bārts, kopā ar sievu peldot kādā vietā Kaimanu salu piekrastē, kur cilvēki mēdz barot miermīlīgas rajas, pārliecinājās, ka dzeloņrajas ir visnotaļ draudzīgi radījumi. Viņš stāsta: ”Mēs bijām nometušies uz ceļiem apmēram 15 pēdas [5 metrus] dziļā ūdenī. Kad sākām dzeloņrajas barot, tās ielenca mūs no visām pusēm! Tur bija varbūt kādas trīsdesmit četrdesmit visdažādākā lieluma rajas, kas bija ieradušās uz mūsu sarīkoto mielastu. Meklējot barību, tās ložņāja no mūsu ceļgaliem uz augšu gar vēderu un muguru un pāri galvai un uzmanīgi peldēja ap mums, vieglītiņām bikstīdamas pat visniecīgākā barības kumosiņa dēļ. Šīs brīnišķīgās būtnes bija neticami pakļāvīgas. Peldēdamas pāri, rajas pat ļāva mums pabraucīt tām vēderu.” Kā teica Bārts, šīs rajas ir kļuvušas tik rāmas, ka visu šo gadu laikā, kopš cilvēki mēdz peldēt kopā ar tām, nav zināms neviens gadījums, kad rajas būtu kādam uzbrukušas.

Tie, kas nav prasmīgi nirēji, var aplūkot rajas seklākos ūdeņos vai arī akvārijos. Daudzos okeanārijos ir baseini, kur apmeklētāji var peldēties kopā ar dzeloņrajām, bet šo raju dzelkņi piesardzības apsvērumu dēļ ir likvidēti. Rons Hārdijs, kam pieder jūras parks Gulf World Panamā (ASV, Floridas štats), saka: ”Viens no spilgtākajiem piemēriem tam, cik dziļi cilvēkus ietekmē iespēja aplūkot dzīvus dzīvniekus, ir mūsu raju baseins. Cilvēkiem parasti ir bail no dzeloņrajām — tā ir gandrīz vai fobija —, bet jums vajadzētu redzēt, kā viņu viedoklis mainās, kad mēs viņiem stāstām, kādas tās ir patiesībā. Noglāstījuši raju, viņi sāk apbrīnot tās grāciju un skaistumu. Daži pat izlaiž delfīnu izrādi, kas seko tūlīt pēc tam, lai tikai varētu ilgāk palikt kopā ar dzeloņrajām.”

Varbūt tagad, kad esat nedaudz tuvāk iepazinušies ar rajām, jūsu neuzticība pret tām ir mazinājusies. Tomēr jāatceras, ka rajām ir paradums slēpties smiltīs seklos, siltos ūdeņos, tāpēc vietās, kur mīt rajas, ieteicams bradājot kājas nevis cilāt, bet šļūkāt. Tā cilvēks var brīdināt rajas par savu tuvošanos un izvairīties no nepatīkamās iespējas uzkāpt uz kādas rajas un izbaudīt uz savas ādas šīs valdzinošās zemūdens lidotājas dzelkņa dūrienu.

[Attēls 16. lpp.]

Dzeloņraja

[Attēls 16. lpp.]

Cilvēki parasti baidās no dzeloņrajām, bet viņu attieksme mainās, kad viņi uzzina, kādas tās ir patiesībā

[Attēls 17. lpp.]

Manta

[Norāde par autortiesībām]

© Francois Gohier/Photo Researchers