Es vienmēr esmu centies pieņemt saprātīgus lēmumus

PASTĀSTĪJIS GUSTAVO SISONS

Divpadsmit gadu vecumā es nolēmu kļūt par ārstu, lai gan tajā laikā nopietni nodarbojos ar peldēšanu. Ap to pašu laiku sāku studēt Bībeli, un pienāca brīdis, kad sapratu, ka vēlos kļūt par Dieva kalpotāju. Kas notika ar manām dažādajām iecerēm un interesēm? Vai tās bija kaut kādā ziņā savienojamas?

OLIVA SPRINGEITA — Jehovas liecinieku misionāre, kas tolaik kalpoja Brazīlijā, — 1961. gadā sāka ar manu māti un mani studēt Bībeli. Tā kā tēvs, būdams ievērojams ārsts Portualegri pilsētā, izrādīja pretestību, mēs pārtraucām studijas. Tomēr Oliva ar mums periodiski sazinājās, un es pakāpeniski sapratu, ka tas, ko biju sācis mācīties, ir patiesība. Taču peldēšana tajā laikā novērsa manu uzmanību no garīgiem jautājumiem.

Kad man bija 19 gadu, es savā sporta klubā iepazinos ar skaistu meiteni, vārdā Vera Lusija, un mēs sākām satikties. Māte viņai pastāstīja par mūsu uzskatiem, un viņa ieinteresējās. Es sazinājos ar Olivu, un, kaut gan Veras Lusijas tēvam tas ļoti nepatika, mēs sākām studēt Bībeli.

Pakāpeniski Vera Lusija ieguva arvien dziļākas Bībeles zināšanas un pat sāka vadīt Bībeles studijas cilvēkiem, kas strādāja manā sporta klubā. Tikmēr es savus spēkus koncentrēju uz trenēšanos, jo tuvojās valsts čempionāts peldēšanā.

Kad vairāk nekā gadu bijām studējuši un apmeklējuši kristiešu sapulces, Veras Lusijas tēvs kļuva aizdomīgs. Kādu dienu, sagaidījis mūs atgriežamies no sapulces, viņš pieprasīja paskaidrot, kur esam bijuši. Es atbildēju, ka nākam no kristiešu sapulces un ka viņam varbūt reliģija neko nenozīmē, bet mums tas ir dzīvības un nāves jautājums. Viņš nopūtās un noteica: ”Nu, ja tas ir dzīvības un nāves jautājums, man būs ar to jāsamierinās.” Kopš tā laika viņa attieksme mainījās. Viņš gan nekad nekļuva par Jehovas liecinieku, tomēr izturējās pret mums kā tuvs draugs un labs biedrs, kad mums gadījās kādas grūtības.

Vairāki svarīgi lēmumi

Es biju domājis, ka pēc valsts čempionāta pārtraukšu piedalīties sacensībās, bet, tā kā biju izcīnījis divas uzvaras un uzstādījis Brazīlijas rekordu 400 metru un 1500 metru distancē  brīvajā stilā, mani uzaicināja 1970. gadā startēt Panamerikas spēlēs Kali (Kolumbija). Kaut arī Verai Lusijai tas nepatika, es sāku trenēties sacensībām.

Kad Kali biju uzrādījis labus rezultātus, treneri man vaicāja, vai nevēlos gatavoties olimpiskajām spēlēm. Es padomāju par nepabeigtajām medicīnas studijām un brīnišķīgajiem Jehovas nodomiem un atteicos no domas par peldētāja karjeru. Kopš tā laika mana garīgā izaugsme bija ļoti strauja. 1972. gadā, kad Minhenē (Vācija) norisinājās olimpiskās spēles, mēs ar Veru Lusiju simbolizējām savu veltīšanos Jehovam, kristījoties ūdenī. Tas pamudināja māti atsākt Bībeles studijas, un pēc kāda laika arī viņa kristījās.

Pēc mātes kristīšanās tēva pretestība kļuva vēl spēcīgāka. Galu galā mūsu ģimene izjuka, un, tā kā es joprojām mācījos augstskolā, mums ar māti bija jāiztiek no viņas mazās pensijas un naudas par pārdoto māju. Mēs ar Veru atlikām mūsu kāzas. Es apzinos, ka daudzus lēmumus man palīdzēja pieņemt vērtīgās pamācības, ko esmu saņēmis no tēva. Viņš vienmēr sacīja: ”Nebaidies atšķirties no citiem,” — un: ”Vairākumam ne vienmēr ir taisnība.” Viens no viņa mīļākajiem teicieniem bija: ”Cilvēka vērtību nosaka tas, cik daudz viņš spēj dot citiem.”

Kalpojot Jehovam, man ir bijis daudz izdevību izmantot tēva labos padomus. 1986. gadā, kad tēvs mira, es biju viņam blakus. Mēs atkal bijām kļuvuši labi draugi un cienījām viens otru. Man šķiet, viņš lepojās ar mani, jo es, tāpat kā viņš, biju kļuvis par ārstu.

1974. gadā es pabeidzu medicīnas studijas un jau grasījos uzsākt ārsta praksi, bet, pārdomājis šo jautājumu pamatīgāk, nolēmu, ka kristīgajiem brāļiem būšu vairāk noderīgs, ja kļūšu par ķirurgu. (Apustuļu darbi 15:28, 29.) Tāpēc nākamos trīs gadus es pavadīju, apgūdams ķirurga profesiju.

Smaga juridiska cīņa

Manā praksē bija kāds ļoti skumjš gadījums ar 15 gadus vecu Jehovas liecinieci, kurai bija iekšēja asiņošana. Viņa bija bāla un mocījās ar zemu asinsspiedienu, tomēr skaidri spēja izteikt savas domas un pilnīgi noteikti atteicās no asins pārliešanas. Palielinājis asins tilpumu, es viņai izdarīju endoskopiju un izskaloju bojāto rajonu ar atdzesētu sāls šķīdumu, lai apturētu asiņošanu. Sākumā viņas stāvoklis uzlabojās, bet pēc 36 stundām, meitenei atrodoties reanimācijas nodaļā, asiņošana pēkšņi atsākās. Lai kā dežūrārsts pūlējās, viņam neizdevās apturēt asiņošanu un uzturēt asins tilpumu, un meitene nomira.

Kad tas notika, ētikas komiteja man uz laiku atņēma interna statusu, un manas lietas izskatīšana tika nodota reģionālajai medicīniskajai padomei. Es tiku apsūdzēts trīs medicīniskās ētikas kodeksa punktu pārkāpšanā, kas nozīmēja, ka ir apdraudētas manas tiesības praktizēt un līdz ar to arī mana iztika.

Trīsdesmit dienu laikā man bija jāiesniedz paskaidrojuma raksts. Mani advokāti sagatavoja pierādījumus, kas skāra lietas juridisko un konstitucionālo pusi, bet vietējā Komiteja saziņai ar slimnīcām — Jehovas liecinieku grupa, kuras mērķis ir veicināt sadarbību starp slimnīcām un pacientiem, — man palīdzēja sagatavoties sevis aizstāvēšanai no profesionālā viedokļa. Lielākoties man tika jautāts par uzskatiem, kādi man ir kā ārstam un Jehovas lieciniekam. Bet mana aizstāvība pamatā bija balstīta uz medicīniskiem un zinātniskiem faktiem, kā arī uz cienījamu ķirurgu izteikumiem.

Kā liecināja pierādījumi, paciente bija atteikusies no asins pārliešanas un es nebiju darījis neko, lai ietekmētu viņas lēmumu. Tāpat tika noskaidrots, ka no četriem ārstiem, pie kuriem meitene bija griezusies pēc palīdzības, vienīgi es uzsāku ārstēšanu,  kas bija izmantojama viņas stāvoklī un nebija pretrunā ar pacientes gribu.

Tad mana lieta tika nodota kādai komisijai, kuras plenārsēdē tai bija jātiek izlemtai balsojot. Es uzstājos ar desmit minūšu aizstāvības runu, kurā, tāpat kā paskaidrojuma rakstā, aplūkoju vienīgi konkrētās lietas medicīniskos aspektus. Kad biju beidzis runāt, divi komisijas locekļi norādīja, ka, lai gan es nebiju izmantojis asins pārliešanu, manis izvēlētajam ārstēšanas veidam bija zinātnisks pamatojums. Kāds cits ārsts uzsvēra, ka bezasins ārstēšana ir efektīva un tai ir zemāks mirstības koeficients. Un vēl viens padomes loceklis sacīja, ka jautājums neesot par to, vai asins pārliešana ir labs vai slikts ārstēšanas veids. Jautājums esot par to, vai ārsts drīkst uzspiest pacientam tādu ārstēšanas metodi, kādu tas nevēlas, un viņš neuzskatot, ka ārstam būtu šādas tiesības. Galu galā ar balsu vairākumu (12 par, 2 — pret) es tiku pilnībā attaisnots.

Aizstāvu pacienta tiesības

Ir bijuši gadījumi, kad mediķi ir griezušies tiesā pēc rīkojuma, lai pacientus, kas ir Jehovas liecinieki, piespiestu pārliet asinis, un dažkārt man ir nācies liecināt tiesā, lai panāktu šo rīkojumu atcelšanu. Viens šāds gadījums bija ar kādu Jehovas liecinieku, kam bija paplašināti asinsvadi barības vadā, un tas bija izraisījis smagu kuņģa asiņošanu. Kad vīrieti ievietoja slimnīcā, viņam bija nopietna anēmija — hemoglobīna līmenis bija 4,7 grami uz decilitru. * Sākumā pacientam neuzspieda asins pārliešanu; viņš saņēma vienīgi balsta terapiju.

Kad pacients bija atradies slimnīcā apmēram nedēļu, pēkšņi pie viņa ieradās tiesas ierēdnis ar rīkojumu pārliet asinis. Tobrīd vīrieša hemoglobīna līmenis bija jau palielinājies līdz 6,4 gramiem uz decilitru un viņa stāvoklis bija stabils. Šķiet, lēmumu par asins pārliešanu tiesnesis bija pieņēmis, ņemot vērā sākotnējos datus par pacienta hemoglobīnu, nevis pēdējos.

Komiteja saziņai ar slimnīcām piedāvājās palīdzēt. Pacients palūdza, lai viņu izmeklēju. Es to izdarīju, un pēc tam man izdevās viņu ievietot slimnīcā, kur viņam bija iespējams ārstēties bez asins lietošanas. Tikmēr viņa advokāti griezās tiesā, lai apstrīdētu rīkojumu pārliet pacientam asinis.

Kad notika lietas izskatīšana, tiesnese mani izsauca un lūdza raksturot pacienta stāvokli. Viņa mani pilnvaroja turpināt pacienta ārstēšanu, kamēr tiks izvērtēti attiecīgā tiesas rīkojuma plusi un mīnusi. Līdz nākamajai tiesas sēdei pacienta stāvoklis bija tiktāl uzlabojies, ka viņš bija no slimnīcas izrakstīts. Kad atkal tiku izsaukts liecības sniegšanai, slimnīcas jurists pieprasīja, lai es pierādu, ka manis ieteiktajai ārstēšanas metodei ir zinātnisks pamatojums. Taču viņš nonāca neērtā situācijā, jo es varēju uzrādīt kādā medicīnas žurnālā publicētu rakstu, kurā šī ārstēšanas metode bija ieteikta, turklāt rakstu bija ievietojusi tieši tā slimnīca, kuru viņš pārstāvēja.

Kad tika pasludināts tiesas spriedums, mums bija prieks dzirdēt, ka mūsu pozīcija — bezasins ārstēšanas metožu izmantošana — ir atzīta par pamatotu. Slimnīcai tika pavēlēts segt visas izmaksas, tiesas izdevumus ieskaitot. Slimnīca gan iesniedza apelācijas sūdzību, taču neko nepanāca.

Rūpes par ģimeni

Visus šos gadus Vera Lusija man ir bijusi uzticams biedrs un prasmīga sieva, bet mūsu bērniem — priekšzīmīga māte. Kā viņai izdodas tikt galā ar visām rūpēm, gādājot par mājas pienākumiem un palīdzot audzināt bērnus, kas tagad ir enerģiski jaunieši? Izskaidrojums ir meklējams viņas dziļajā mīlestībā pret Jehovu un kristīgo kalpošanu.

 Mūsu bērni bija vēl pavisam mazi, kad sākām viņus iepazīstināt ar Bībeles mācībām un principiem. Kaut arī dzīve mums ir ļoti noslogota, mēs ik gadus cenšamies vismaz dažus mēnešus pavadīt pilnas slodzes kalpošanā. Tāpat mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai ievērotu grafiku, pēc kura regulāri lasām Bībeli, apspriežam katrai dienai paredzēto Bībeles pantu un piedalāmies kristīgajā kalpošanā. Pēdējā laikā mūsu ģimene katru nedēļu ir vadījusi līdz pat 12 Bībeles nodarbībām cilvēkiem, kas nav Jehovas liecinieki.

Mēs ar Veru Lusiju cenšamies dēlus iesaistīt dažādās mūsu dzīves norisēs, bet tajā pašā laikā ievērojam viņu tiesības izvēlēties. Mūsuprāt, pienācīgas rūpes par ģimeni sevī ietver trīs svarīgus momentus. Pirmkārt, jārūpējas, lai bērni iegūtu zināšanas no Dieva vārdiem — Bībeles. Otrkārt, jārāda laba priekšzīme, no kuras bērni var smelties pārliecību, ka viņu vecāki jūt bijību pret Dievu. Un, treškārt, jārūpējas, lai ģimenei būtu laba sabiedrība, proti, dažāda vecuma kristieši, kas nāk no dažādiem sociāliem slāņiem, katrs ar saviem talantiem un spējām. Mūsu mērķis ir nodrošināt, lai mūsu ģimenei nekā no tā netrūktu.

Atskatoties uz gandrīz 30 gadiem, ko esam pavadījuši kalpošanā Jehovam, mēs ar sievu droši varam teikt, ka Jehova mūsu dzīvi ir padarījis ļoti bagātu, ļaujot mums piedzīvot daudz prieka un svētību. Kaut arī olimpiskās spēles man gāja secen, es joprojām peldu vairākus kilometrus nedēļā. Tā kā esmu ārsts un Jehovas liecinieks, man ir ļoti noslogota dzīve, taču es jūtu īpašu gandarījumu, ja varu palīdzēt saviem kristīgajiem brāļiem un māsām turpināt kalpošanu Dievam, kad viņi ir nonākuši grūtībās.

Man bieži vaicā, vai mani uztrauc tas, ka Dieva jaunajā sistēmā, kur slimību vairs nebūs, es palikšu bez darba. Tādās reizēs es atbildu, ka būšu pirmais, kas uzgavilēs priekā, kad ”klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs” un ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jesajas 33:24; 35:6.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 15. lpp.]

Operējot pacientu

[Attēli 15. lpp.]

Kopā ar Veru Lusiju un mūsu bērniem ģimenes studijā