Pāris dienas ”Krievijas vecākajā pilsētā”

MĒS ar sievu Lindu atbraucām uz Maskavu 1998. gada jūlijā, un mūsu ierašanās bija saistīta ar darbu. Mēs nekad iepriekš nebijām bijuši Krievijā, un mēs ļoti vēlējāmies uzzināt vairāk par šo zemi, tās valodu un iedzīvotājiem.

Neilgi pēc mūsu atbraukšanas es ievēroju interesantu attēlu, kas rotā zaļās piecu rubļu naudas zīmes otro pusi. Tajā var redzēt 14. vai 15. gadsimta mūra cietoksni pie upes un fonā salu un ezeru. Stūrī bija rakstīts vietas vārds: Novgoroda.

Es izvaicāju par to maskaviešus. Visi zināja par Novgorodu, bet tikai viens no tiem, kam es jautāju, pats bija tur bijis. Es noskaidroju, ka šī pilsēta atrodas nepilnus 550 kilometrus no Maskavas, tur var aizbraukt ar vilcienu, kas dodas Sanktpēterburgas virzienā, un brauciens ilgst vienu nakti. Mēs ar sievu izlēmām apmeklēt Novgorodu.

Brauciens uz Novgorodu

Tā kā es jau agrāk biju pircis biļetes braucienam uz Sanktpēterburgu, es zināju, kur tās iegādāties arī šim braucienam. Uz mūsu biļetēm bija rakstīts vagona un kupejas numurs. Septembrī kādu vakaru neilgi pēc deviņiem mēs ieradāmies stacijā, atradām savu vilcienu un 5. vagonā apsēdāmies atsevišķā kupejā.

Vagoniem čīkstot, vilciens ar nevienmērīgiem grūdieniem sāka braukt. Tas turpinājās visu nakti, jo braucām ar vietējās satiksmes vilcienu. Ik pa laikam mēs apstājāmies, un pēc dažām minūtēm garām aizdārdēja cits vilciens. Pagāja vēl kādas minūtes, ko nakts klusumā pavadījām uz rezerves sliežu ceļa. Tad bremzes tika atlaistas, un mūsu vagons, rībēdams un klandēdams, sekoja pārējiem. Es atkal aizmigu.

Tieši pirms ierašanās Novgorodā vilciena pavadone pieklauvēja pie mūsu durvīm. Kaut arī bija septiņi no rīta, stacija bija pilna ļaužu. Laikrakstu kioskā nopirkām pilsētas karti un pajautājām pārdevējai, cik maksā brauciens ar taksometru uz mūsu izraudzīto viesnīcu. Par 20 rubļiem (apmēram 40 santīmiem) taksometra šoferis automašīnā ”Žiguļi” mūs aizveda uz viesnīcu Volhovas otrā krastā — tā bija tā pati upe, kas bija redzama attēlā uz 5 rubļu zīmes.

Šoferis mums pastāstīja, ka viņš nav krievs, bet viņa sieva ir krieviete un tāpēc viņi dzīvo Krievijā. Viesnīcā administratore mūs laipni sagaidīja un pat ļāva mums reģistrēties, lai gan bija tikai pusastoņi no rīta. Viņa mums ieteica,  ko pilsētā varētu apskatīt. Mēs aizgājām pastaigāties gar upi un pēc tam pabrokastojām.

Mēs redzējām parku ar kārtīgi nopļautu zālienu un apcirptiem kokiem. Pastaigu vietu gar upi greznoja puķu dobes. Lai gan sastapām arī tūristus, jo kāds autobuss atveda korejiešu tūristu grupu, Novgoroda nav tūristu iecienīta pilsēta. Lielākā daļa satikto cilvēku bija krievi.

Daudzi vietējie iedzīvotāji mums teica, ka Novgoroda ir vecākā Krievijas pilsēta. Tā ir vairāk nekā 1100 gadu veca. Par pilsētas reliģisko pagātni liecina desmitiem vecu baznīcu. Linda, lūkodamās kartē, viesnīcas tuvumā vien saskaitīja 25 baznīcas.

Novgorodā ir arī savs kremlis — nocietināts pilsētas centrs. Tā iekšpusē mēs ieraudzījām torni, kurā varēja uzkāpt līdz pašai augšai. Mēs samaksājām 5 rubļus (apmēram 10 santīmus) par ieeju un pa spirālveida kāpnēm uzkāpām tornī. Es salīdzināju pavērušos skatu ar attēlu uz piecu rubļu zīmes. Koki bija izauguši lielāki, un virs gājēju celiņa, kas stiepās pa kremļa mūri, bija jumts. Tomēr bija redzama Volhovas upe un tā pati sala un ezers fonā. Attēlā uz banknotes nebija tikai bagara, kas atradās upē.

Otrajā dienā, ko pavadījām Novgorodā, pamanījām kaut ko neparastu. Kaut arī Novgorodā dzīvo 250 000 cilvēku (krievi to uzskata  par mazu pilsētu), taču tās iedzīvotāji mūs atcerējās un atcerējās pat dažādus sīkumus par mums. Viesnīcas restorānā viesmīle mūs atcerējās no iepriekšējās dienas. Viņa nebija aizmirsusi, ka mums garšo kafija, un tūlīt mums to atnesa. Tāpat viņa bija paturējusi prātā, ka mēs nevēlamies sulu, un otrajā dienā mums to vairs nepiedāvāja. Kad es palūdzu čeku, Olga — es atcerējos viņas vārdu — pasmaidīja un, skatoties uz mums, sacīja: ”Jums ir 356. numurs, vai ne?”

Svētdien kremlī, uz gājēju tilta pār Volhovu, ielās un pastaigas vietā drūzmējās tūkstošiem cilvēku. Linda aizgāja nopirkt popkornu pie ielas pārdevējas netālu no gājēju tilta, un — iedomājieties tikai — šī sieviete atcerējās Lindu no iepriekšējās dienas!

Kad mēs atkal aizgājām pie torņa, lai vēlreiz uzkāptu tajā un palūkotos tālumā, biļešu pārdevēja mums uzsmaidīja un teica: ”Jūs bijāt šeit jau vakar, vai ne? Jūs maksājāt jau vakar, tāpēc jums nav jāmaksā vēlreiz.”

Novgorodā mēs satikām Deividu — senu mūsu draugu, ko pazinām no tiem laikiem, kad dzīvojām Ņujorkā. Viņš apprecējās ar krievieti, vārdā Aļona, un tagad viņi abi dzīvo Novgorodā, kur palīdz Jehovas liecinieku draudzei. Mēs satikāmies pie restorāna ”Detinec”, kas kremļa augšējā daļā ir iebūvēts tieši mūrī. Tur mums pasniedza pašus labākos krievu ēdienus, kādus jebkad bijām ēduši. Bija patīkams pārsteigums, ka tie nemaz nebija dārgi. Pusdienas, kurās ietilpa trīs ēdieni (salāti, zupa, otrais ēdiens, kafija un saldais) maksāja apmēram 170 rubļus (aptuveni trīsarpus latu).

Mums Novgoroda palika atmiņā kā pilsēta, kur satikām laipnus cilvēkus, kas mūs atcerējās, nogaršojām lielisku ēdienu un iepazināmies ar interesantu vēsturi un dažādām celtnēm. Mēs ceram vēlreiz tur atgriezties. (Atsūtīts.)

[Attēli 22., 23. lpp.]

Krievijas piecu rubļu zīme un fotogrāfija, kurā redzams tas pats Novgorodas skats

[Attēls 23. lpp.]

Kremlis no Volhovas puses

[Attēls 24. lpp.]

Gājēju tilts pār Volhovu

[Attēls 24. lpp.]

Gadsimtiem ilgi reliģijai Novgorodā bija liela nozīme