Sirdsapziņas jautājums

KLASISKAJĀ 1944. gada filmā Arsēns un vecas mežģīnes vairāki vecāka gadagājuma vīrieši ātri nomira, kad bija iedzēruši plūškoka augļu vīnu, kam bija pievienots arsēns. Šajā filmā atspoguļots plaši izplatītais uzskats, ka arsēns vienmēr ir nāvējoša inde ar ātru iedarbību. Patiesībā filmā attēloto cilvēku pēkšņo nāvi izraisīja nevis arsēns, bet strihnīns un cianīds, kas arī bija piejaukti vīnam.

”Saindēšanās ar arsēnu parasti neizpaužas akūtā formā,” raksta Dr. Roberts Galahers izdevumā The New England Journal of Medicine. Tomēr viņš piebilst, ka ”saindēšanās ar arsēnu netīra dzeramā ūdens un rūpnieciskā piesārņojuma dēļ daudzās pasaules daļās ir nopietna veselības aizsardzības problēma, kas palielina iespēju saslimt ar dažādām slimībām, piemēram, ādas, urīnpūšļa, plaušu un aknu vēzi”.

Ņemot vērā teikto, ir saprotams, ka parastā situācijā mediķi nemēdz izmantot arsēnu ārstnieciskos nolūkos. Taču pievērsiet uzmanību kādam interesantam gadījumam, kas notika Kanādā. Kad ārsti pacientei, vārdā Darlīna, vispirms piedāvāja pārliet asinis, bet pēc tam — ārstēt viņu ar arsēnu, izveidojās sirdsapziņas konflikts starp Darlīnu un viņas ārstiem, medicīnas māsām un farmaceitu. Lūk, Darlīnas stāstījums par to, kas ar viņu notika.

”1996. gada maijā man parādījās lieli asinsizplūdumi un sākās iekšēja asiņošana, kā arī neparasta smaganu asiņošana. Kingstonā (Ontārio province) mans hematologs, Dr. Džons Metjūss, noteica diagnozi: rets audzēja veids, ko sauc par akūtu promielocītisko leikēmiju (APL). Kad man bija izdarītas vairākas analīzes, arī kaulu smadzeņu analīzes, Dr. Metjūss ļoti laipni paskaidroja, kas ir APL un kā to ārstē. Parastā ārstēšana ietver asins pārliešanu un ķīmijterapiju, bet pēc Bībeles mācītā sirdsapziņa man neļāva piekrist asins pārliešanai.

Ārsti rīkojās saprātīgi: viņi nevis zaudēja dārgo laiku, mēģinot panākt, lai es mainītu savas domas, bet tūlīt sāka meklēt citus ārstēšanas paņēmienus. Tika nolemts dot man A vitamīna preparātu un vienlaikus lietot vidēji intensīvu ķīmijterapiju. Uz kādu laiku leikēmija atkāpās, taču pēc trim mēnešiem tā uzliesmoja ar jaunu sparu. Man bija nepanesamas galvassāpes, kuru cēlonis bija smadzeņu tūska, turklāt organismā bija izstrādājusies rezistence pret šo ārstēšanas veidu. Ap šo laiku ārsts paziņoja, ka bez asins pārliešanas izārstēt mani nav iespējams. Pēc viņa vārdiem, man bija palikušas nepilnas divas nedēļas, ko dzīvot.

Dažas nākamās dienas pagāja drudžaini — man atkal ņēma asins analīzes, es apmeklēju advokātu, lai sastādītu testamentu, un tika veikti priekšdarbi bērēm. Šajā laikā Dr. Metjūss pastāstīja par neparastu terapiju, ko APL ārstēšanā veiksmīgi lietojuši ārsti Ķīnā un par ko ziņots respektablos zinātniskos žurnālos, piemēram, Blood un Proceedings of the National Academy of Sciences. Veicot pētījumus, Dr. Metjūss un viņa kolēģis bija izlasījuši kādā medicīnas žurnālā šādu informāciju:  ”Daudziem droši vien būs pārsteigums, ka akūtas promielocītiskās leikēmijas (APL) ārstēšanā sekmīgi ir lietots arsēna trioksīds ar ierobežotu toksiskumu, ievadot to intravenozi.”

Līdz ar to pastāvēja divas iespējas — vai nu rīkoties pretēji savai sirdsapziņai un piekrist asins pārliešanai, vai arī izvēlēties šo mazpazīstamo ārstēšanu ar arsēnu. Es izvēlējos ārstēšanu ar arsēnu. * Tajā brīdī es nevarēju iedomāties, cik ļoti šis lēmums satrauks ārstu, medicīnas māsu, farmaceita un pat slimnīcas administrācijas pārstāvju sirdsapziņu.

Slimnīcas pārstāvji sazinājās ar medikamentu kontroles centru, lai pārliecinātos, ka arsēna trioksīdu patiešām drīkst izmantot ārstēšanā. Tikai pēc tam viņi ļāva sākt ārstēšanu. Sākotnēji farmaceits nevēlējās sadarboties, jo, vislabāko motīvu vadīts, apšaubīja šāda ārstēšanas veida drošību. Maniem ārstējošajiem ārstiem, Dr. Metjūsam un Dr. Galbraitam, bija jāsniedz pārliecinoša un pozitīva informācija par to. Beigu beigās, kad bija izklāstīts pietiekami daudz medicīnisku faktu par šo ārstēšanas veidu, slimnīcas administrācija un farmaceits bija ar mieru sadarboties.

Farmaceits piekrita sagatavot arsēna preparātu un sterilizēt to tūlītējai infūzijai. Bet tad atkal radās šķērslis: medicīnas māsām sirdsapziņa neļāva darboties ar maisiņu, kurā atradās intravenozai ievadīšanai paredzētais šķīdums. Viņas tikai noskatījās, kā ārsti paši sagatavoja pārliešanai vairākus šķīduma maisiņus. Medicīnas māsas mēģināja mani pierunāt, lai es piekrītu asins pārliešanai. Viņas bija pārliecinātas, ka nomiršu, tāpēc es apelēju pie viņu profesionālisma un lūdzu respektēt manu sirdsapziņas diktēto lēmumu atsacīties no asins pārliešanas. Es izteicu viņām pateicību, apskāvu viņas un lūdzu šajā brīdī atlikt emocijas pie malas. Mēs saglabājām labas attiecības. Ārstēšana ar arsēna trioksīdu turpinājās sešus mēnešus, un es atlabu. Ārsti man ļāva doties uz mājām un pabeigt ārstēšanās kursu tur.

Mājās mani sāka apmeklēt Viktorijas ordeņa žēlsirdīgās māsas, kas aprūpē slimniekus viņu dzīvesvietā. Un atkal aktuāls kļuva jautājums par sirdsapziņu, jo arī žēlsirdīgās māsas nevēlējās ievadīt man šķīdumu. Taču, personīgi runājot ar viņām, rakstot vēstules un izmantojot rakstus no cienījamiem medicīniskiem žurnāliem, izdevās mainīt situāciju, un galu galā māsas bija ar mieru sadarboties. 1997. gada septembrī ārstēšanas kurss bija pabeigts.

Protams, vēzis, ar ko es slimoju, var parādīties atkal. Ārstu vārdiem runājot, es it kā dzīvoju uz bumbas ar laika degli. Bet es esmu iemācījusies gūt prieku no katras nodzīvotās dienas, nekad neatstāt novārtā savu pielūgsmes vietu un dedzīgi stāstīt citiem par Bībelē doto cerību uz laiku, kad ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu””.” (Jesajas 33:24.)

Mediķiem ir ļoti atbildīgs pienākums — nodrošināt cilvēkiem kvalitatīvu veselības aprūpi. Lielākoties viņi izturas pret šo pienākumu nopietni un pēc labākās sirdsapziņas sniedz medicīnisku palīdzību savu spēju un pašreizējo medicīnisko zināšanu ietvaros. Kā liecina aprakstītais gadījums, ārsti, medicīnas māsas un citi medicīnas darbinieki var paveikt daudz, ja ir gatavi pielāgoties un ņemt vērā informēta pieauguša pacienta pārliecību un sirdsapziņu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 20. lpp.]

Darlīna Šeparda