Olimpisko ideālu krīze

KAD barons Pjērs de Kubertēns ieteica atjaunot olimpiskās spēles, viņš izvirzīja cēlus ideālus. Kubertēna olimpiskais kredo skanēja: ”Olimpiskajās spēlēs galvenais nav uzvarēt, galvenais ir piedalīties.. Svarīgi ir nevis pārspēt citus, bet labi cīnīties.”

Kubertēns ticēja, ka veselīgas sacensības palīdz cilvēkiem attīstīt labas morālās īpašības, izdarīt saprātīgus spriedumus un mudina cilvēkus rīkoties cildeni. Viņš pat runāja par ”sporta reliģiju”. Olimpiskās spēles, kā uzskatīja Kubertēns, var iemācīt cilvēkus dzīvot mierā.

Bet līdz 1937. gadam, kad Kubertēns nomira, jebkādas cerības šajā ziņā bija izgaisušas. Pasaules kara dēļ spēles vienu reizi jau nebija notikušas, un brieda nākamais lielais konflikts. Mūsdienās olimpiskie ideāli atrodas vēl dziļākā krīzē. Kādi ir tā iemesli?

Olimpiskās spēles un dopings

Jau gadu desmitiem sportisti, lai gūtu uzvaru, lieto dažādus preparātus, kas uzlabo viņu sportisko sniegumu, un šis posts ir skāris arī olimpiskās spēles. Lai gan jau 25 gadus tiek veikta, kā tiek uzskatīts, ļoti stingra dopinga kontrole, aizliegto līdzekļu lietošana olimpiešu vidū joprojām ir problēma.

Daži sportisti lieto steroīdus, citi — stimulatorus. Sprinteru un citu atlētu vidū populāri ir augšanas hormoni, jo tie pēc nogurdinošiem treniņiem palīdz sportistiem ātri atgūt spēkus un veicina muskuļu stiprumu. Savukārt daudzi garo distanču skrējēji, peldētāji un krosa slēpotāji lieto ar gēnu inženierijas palīdzību iegūtu eritropoetīnu, jo šis preparāts, stimulējot sarkano asinsķermenīšu sintēzi, palielina sportistu izturību.

Var saprast, kāpēc bijušais ASV olimpiskās komitejas dopinga kontroles komisijas vadītājs Dr. Roberts Vojs nosauca sportistus  par ”staigājošām laboratorijām”. Viņš piebilda: ”Olimpiskās spēles ir kļuvušas par izmēģinājumu lauku zinātniekiem, ķīmiķiem un ārstiem, kas aizmirsuši par ētiku.” Bet kur tad paliek dopinga kontrole? Dr. Donalds Ketlins, kas Amerikas Savienotajās Valstīs vada dopinga testu laboratoriju, sacīja: ”Izmanīgi sportisti, kas vēlas lietot dopingu, ir ķērušies pie tādām metodēm, ko mēs nevaram atklāt.”

Kukuļņemšana un korupcija

Tādu pilsētu, kas var atļauties rīkot olimpiskās spēles, nav daudz, un dažu pilsētu amatpersonas, sacenšoties par šo godu, ir ar mieru darīt visu, lai tikai nodrošinātu labvēlību savai pilsētai. Gandrīz pirms diviem gadiem skandālā bija iesaistīta pati Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK). SOK locekļiem izvirzītās apsūdzības par vairāk nekā 400 000 dolāru lielu kukuļu ņemšanu no Soltleiksitijas amatpersonām (ASV pilsēta Soltleiksitija tika izvēlēta par 2002. gada ziemas olimpisko spēļu galvaspilsētu) izraisa šaubas par atlases procesā iesaistīto personu ētiskajiem principiem.

Bieži vien ir grūti novilkt robežu starp viesmīlību un atklātu kukuļdošanu, jo pilsētas, kas pretendē uz tiesībām rīkot olimpiskās spēles, pasniedz dārgas dāvanas tiem, kas izvēlas spēļu norises vietu. Soltleiksitijas skandālā bija iesaistīti gandrīz  20 SOK locekļu, un 6 no viņiem beigās tika izslēgti no komitejas. Runājot par šī gada spēlēm, kas notiks Austrālijā, visi centieni saglabāt godīguma tēlu pagaisa, kad Austrālijas olimpiskās komitejas prezidents atzina: ”Mēs ieguvām šīs tiesības ne jau tikai tāpēc, ka spēlēm izraudzītā pilsēta ir skaista un tajā ir plašiem sporta pasākumiem piemērotas celtnes.”

Dažu ilggadēju SOK locekļu izšķērdīgais dzīvesveids vēl vairāk ir veicinājis skepsi. Kādreizējais Starptautiskās airēšanas federācijas vadītājs šveicietis Tomass Kellers sacīja, ka, pēc viņa domām, daži sporta administratori olimpiskās spēles uzskata par iespēju ”glaimot savai patmīlībai”. Viņš piebilda, ka virzītājspēks, pēc visa spriežot, ir ”dzīšanās pēc naudas un personisko ambīciju apmierināšana”.

Milzīgā komercija

Neviens nevar noliegt, ka olimpiskās spēles ir saistītas ar milzīgām naudas summām. Olimpiskās spēles vienmēr ir piesaistījušas lielu televīzijas skatītāju auditoriju, un šajā laikā reklāmas ir ļoti ienesīgas, un tā spēļu sponsorēšana kļūst par iespaidīgu tirgus līdzekli.

Piemēram, 1988. gada olimpiskajās spēlēs deviņas starptautiskas kompānijas samaksāja SOK vairāk nekā 100 miljonu dolāru par tiesībām reklamēties visā pasaulē. 1996. gadā Atlantas vasaras olimpiskajās spēlēs par tām pašām tiesībām tika saņemti 400 miljoni dolāru. Turklāt tajā nav iekļauta summa, kas samaksāta par tiesībām pārraidīt spēles televīzijā. Kāds Amerikas TV tīkls par tiesībām no 2000. gada līdz 2008. gadam pārraidīt olimpiskās spēles samaksāja vairāk nekā 3,5 miljardus dolāru, un, kā tiek ziņots, četru gadu laikā 11 dažādām pasaules firmām, kas sponsorē spēles, būs jāmaksā 84 miljoni katrai. Tāpēc daudzi cilvēki ir izteikuši viedokli, ka olimpiskās spēles, kas reiz slavināja cilvēciskas vērtības, tagad ir vērstas galvenokārt uz peļņas ieguvi un liecina par cilvēku alkatību.

Kas noticis?

Pēc dažu speciālistu apgalvojumiem, olimpisko spēļu krīze ir saistīta ar divām tendencēm,  kuru aizsākums meklējams 20. gadsimta 80. gadu pirmajā pusē. Pirmā bija saistīta ar lēmumu ļaut starptautiskajām sporta veidu federācijām pašām izlemt, kuri sportisti varēs startēt olimpiskajās spēlēs. Lai gan sākotnēji SOK bija noteikusi, ka spēlēs drīkst piedalīties tikai amatieri, federācijas tagad atļauj olimpiskajos sporta veidos sacensties profesionāliem sportistiem. Bet profesionāli sportisti ievieš arī profesionāļu attieksmi. Ja vienkārši ”labi cīnīsies”, tu neinteresēsi reklāmdevējus un nesaņemsi viņu naudu. Tā pavisam drīz par vissvarīgāko kļuva uzvara. Nav nekāds brīnums, ka šāda attieksme ir veicinājusi dopinga lietošanu.

Nākamais nozīmīgais pavērsiens notika 1983. gadā, kad SOK apsvēra iespējas gūt  peļņu no olimpiskās emblēmas — pieciem apļiem, ko SOK tirgus speciālists nosauca par ”visvērtīgāko neizmantoto simbolu pasaulē”. Tas veicināja neierobežotas komercijas gaisotni, ar ko ir kļuvušas iezīmīgas olimpiskās spēles. Džeisons Zengerls atzīmēja: ”Lai gan tik daudz tiek runāts par miera veicināšanu un visas pasaules tautu pārstāvju pulcēšanos.., patiesībā olimpiskās spēles neatšķiras no.. jebkura cita ārišķīga sporta pasākuma.” Bet vai tas nozīmē, ka olimpiskās kustības ideālus nav iespējams īstenot?

[Papildmateriāls/Attēls 5. lpp.]

FAKTI PAR OLIMPISKAJĀM SPĒLĒM

→ Olimpisko simbolu veido pieci apļi, kas attēlo piecus kontinentus: Āfriku, Ameriku, Austrāliju, Āziju un Eiropu. Apļi ir savienoti, lai simbolizētu sportā un draudzībā vienotas tautas.

→ Olimpiskā devīze skan Citius, altius, fortius, kas latīņu valodā nozīmē ”Ātrāk, augstāk, drosmīgāk”. Kāds franču pedagogs ieviesa citu tulkojumu — ”Ātrāk, augstāk, spēcīgāk”.

→ Olimpiskā uguns antīkajās spēlēs dega Zeva altārī. Mūsdienās Olimpijā ar saules staru tiek aizdedzināta lāpa, ko pēc tam nogādā sacensību vietā.

→ Olimpiskās spēles ir aizsākušās pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Rakstos pirmās ir minētas olimpiskās spēles, kas notika 776. gadā pirms mūsu ēras, bet daudzi apgalvo, ka spēles cēlušās vismaz piecsimt gadu agrāk.

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo/Eric Draper

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

OLIMPISKO SPĒĻU PILSĒTA SIDNEJA

No 1993. gada septembra, kad Sidneja ieguva tiesības 2000. gadā rīkot olimpiskās spēles, pilsētā tika veikts neiedomājami daudz sagatavošanās darbu, lai uzņemtu tūkstošiem viesu. Daudz pūļu tika ieguldīts, lai uzpostu spēļu norises vietu, uzceltu pasaules klases sporta sacensībām piemērotas celtnes un pārveidotu vecas izgāztuves par purvainēm, parkiem un estuāriem 760 hektāru platībā.

Sidnejas olimpiskais ciemats, kur dzīvos visi sportisti un oficiālie pārstāvji, ir uzbūvēts tā, ka to apgādā tikai saules enerģija — tas ir lielākais šāda veida ciemats pasaulē. Lielākajam slēgtajam sporta un izklaides centram dienvidu puslodē — Superdome — ir Austrālijā lielākais privātais saules bateriju tīkls, un tāpēc, uzturot šo ēku, atmosfērā neizplūst gandrīz nekādas gāzes, kas rada siltumnīcas efektu.

Aiz Superdome ir redzamas olimpiskā stadiona konstrukciju slaidi izliektās līnijas un jumta kopnes. Tas ir lielākais olimpiskais stadions pasaulē, tā celtniecība izmaksāja 690 miljonus Austrālijas dolāru (apmēram 250 miljonus latu), un tajā ir 110 000 sēdvietu. Zem arkveida jumta konstrukcijas varētu cita citai blakām novietoties četras lidmašīnas Boeing 747! Caurspīdīgā materiāla jumts pasargā skatītājus no ultravioletajiem saules stariem. ”2000. gadā pāris mēnešus šī vieta būs Austrālijas sirds,” sacīja stadiona direktors Elans Pečings. Viņaprāt, ”pēc tam tā kļūs par tādu pašu simbolu kā Sidnejas opera.”

[Attēls 4. lpp.]

Barons Pjērs de Kubertēns

[Norāde par autortiesībām]

Culver Pictures

[Norāde par attēla autortiesībām 7. lpp.]

AP Photo/ACOG, HO