Sensenais koku gāzējs joprojām strādā

CILVĒKI ir izgudrojuši daudzus kokapstrādes rīkus — cirvjus, ķīļus, zāģus un citus. Viņi ir konstruējuši arī koku gāšanas mašīnas, kas satver koku spīlēs un viegli pārgriež resnus stumbrus. Tomēr senākais kokgāzēja darbarīks nav cilvēku rokām taisīts. Tas ir lielisks asu zobu komplekts, kura īpašnieks nav neviens cits kā sensenais kokgāzējs bebrs. *

Pieaudzis bebrs var sasniegt aptuveni 1,3 metru garumu un sver vairāk nekā 27 kilogramus. Tā kā gan augšējie, gan apakšējie bebra priekšzobi aug nepārtraukti, dzīvniekam tie pastāvīgi ir jādeldē. Priekšpusē bebra priekšzobus klāj cieta emaljas kārta, kas veido asu, kaltam līdzīgu malu. Šie dabiskie, uz iekšu ieliektie kalti, ko darbina ļoti spēcīgi žokļu muskuļi, viegli uzveic pat viscietāko koku.

Silts kažoks, visādām vajadzībām noderīga aste

Ļaudis, kas dzīvo aukstā klimatā, labi zina, cik vērtīgs ir silts, ūdensnecaurlaidīgs mētelis. Bebram tāds apģērbs nav jāmeklē veikalā, jo viņam pašam ir biezs kažoks. Šim kažokam, kura krāsa variē no dzeltenbrūnas līdz tumši brūnai, ir divi slāņi. Blīvā pavilna sastāv no smalkiem matiņiem, kas klāti sīkām pūciņām, kuras saķeras kopā un pasargā bebru no ūdens un aukstuma. Garākie un rupjākie akotmati aizsargā apakšējo vilnas slāni un neļauj tam piesūkties ar ūdeni. Šis kažoks turklāt vēl ir mirdzošs un zīžains, tā ka nav grūti saprast, kāpēc daudzi ir iecienījuši apģērbu, kas izgatavots no bebra ādas. Savulaik Kanādā bebrādas pat izmantoja naudas vietā.

Pie astes pamata visiem bebriem atrodas divi neparastu dziedzeru pāri. Viens pāris izdala īpašu eļļainu vielu, bet otrs — sekrētu ar specifisku smaržu, kas ir visai stipra, taču nav nepatīkama. Šos šķidrumus bebrs izmanto dažādiem mērķiem, piemēram, lai padarītu ūdensnecaurlaidīgu savu kažoku un pievilinātu citus bebrus. Aromātiskais sekrēts noder arī cilvēkiem — parfimērijas ražotāji to lieto dažu smaržu izgatavošanai.

Bebra aste ir unikāls rīks. Šī aptuveni 30 centimetrus garā, airim līdzīgā aste pilda daudzus  uzdevumus. Piemēram, ūdenī tā darbojas kā stūre. Uz sauszemes bebrs, grauzdams koku, to izmanto atbalstam. Ja draud briesmas, bebrs uzplīkšķina ar asti pa ūdens virsu, brīdinot visus bebrus, kas atrodas dzirdamības robežās, ka laiks meklēt drošu patvērumu. Taču, lai izklīdinātu kādu maldīgu uzskatu, jāpiebilst, ka bebri nelieto savu asti kā mūrnieka ķelli, lai apmestu ar dubļiem savus aizsprostus.

Barība un ūdens

Ko bebri ēd? Vislabprātāk tie mielojas ar vītolu dzimtas koku maigo iekšējo mizas kārtiņu un pumpuriem. Tas nozīmē, ka, gāzdams koku aizsprosta būvei, bebrs vienlaicīgi var ieturēt krietnu maltīti. Reizēm, kamēr viens bebrs cītīgi grauž stumbru, otrs nemanāmi pielavās tā, lai pirmais to neredz, un nozog kādu kumosu gardas mizas.

Ziemā bebri izmanto atjautīgu pārtikas uzglabāšanas metodi. Vispirms bebrs izrok zem ūdens dziļu bedri. To paveikt nav nemaz tik grūti, ja ņem vērā, ka bebri neiznirstot var palikt zem ūdens 15 minūtes. Pēc tam bebrs ūdenī virs šīs bedres sāk kraut kaudzē apšu, vītolu un citu koku zarus. Kaudze kļūst aizvien lielāka, līdz sasniedz bedres dibenu. Vēlāk, kad bebru dīķis aizsalst un sniegs traucē staigāt apkārt,  bebru kolonijai ir lielisks zemūdens ”pieliekamais”, kas pilns ar pārtiku.

Ja runa ir par ūdeni, jāatzīmē, ka nav daudz sauszemes dzīvnieku, kas tajā justos tik brīvi kā bebri. Bebram ir ne tikai biezs kažoks, kas ietaukojot ir padarīts ūdensnecaurlaidīgs, bet arī zemādas tauku slānis, kas aizsargā no aukstuma pat visledainākajā ūdenī. Bebri pat pārojas ūdenī. Tā kā ūdenim ir tik liela nozīme bebru dzīvē, to mītnes nekad neatrodas tālu no upēm, strautiem vai ezeriem.

Bebri un cilvēki

Bebri ir pakļāvīgi pēc dabas, un, ja cilvēki pret tiem izturas laipni, tos nav grūti pieradināt. Šie dzīvnieki sevi regulāri apkopj un cītīgi tīra savu kažoku. Agrākos laikos Amerikas indiāņi bieži vien turēja pie savām nometnēm pieradinātus bebrus. Tomēr ir vērts kārtīgi apdomāties, pirms bebrs tiek ielaists mājā. Šis dzīvnieks var sagādāt zināmas problēmas, jo tas nemitīgi nodarbojas ar celtniecību. ”Ja bebrus tur telpā,” raksta ekotehnoloģe Elisa Autvotera, ”tie mēdz nograuzt galdu un krēslu kājas un celt mazus ”aizsprostiņus” starp mēbelēm.” Pagalma kokus un sētas stabus var piemeklēt līdzīgs liktenis.

Reizēm bebru un cilvēku attiecībās rodas vēl nopietnāki sarežģījumi. Piemēram, daži zemes īpašnieki sūdzas, ka bebru aizsprostu dēļ ceļas ūdens līmenis un viņu īpašumam tiek nodarīti zaudējumi. Savukārt zinātnieki un citi speciālisti min pretargumentus, norādot uz labumu, ko atnes bebri. Bebru ierīkotās ūdenskrātuves saglabā un attīra ūdeni un rada daudzām sugām piemērotus dzīves apstākļus. Daži pat apgalvo, ka bebru dīķi palīdz mazināt sausuma sekas.

Dabas pētnieki lēš, ka Amerikas Savienoto Valstu kontinentālajā daļā patlaban dzīvo apmēram 10 000 000 bebru. Taču, pēc dažu zinātnieku vērtējuma, pirms 500 gadiem šajā pašā teritorijā bebru skaits ir pārsniedzis 200 000 000. Iedomājieties: pirms Ziemeļamerikā ieradās pirmie eiropieši, tās mežos, domājams, darbojās miljoniem ”kokgāzēju”. Tomēr šie pirmie kolonisti ieraudzīja nevis kailu līdzenumu, kur nograuzti visi koki, bet gan nepārredzamu, zaļojošu mežu jūru. Nav šaubu, ka bebriem ir svarīga nozīme mūsu planētas ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanā. Tāpēc mēs varam tikai priecāties, ka sensenais kokgāzējs joprojām strādā!

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 22., 23. lpp.]

Čaklie strādnieki

Ja pavēro, kā bebri ceļ aizsprostu vai būvē mājokli, grauzdami un gāzdami kokus un vilkdami tos uz savu ”būvlaukumu”, šie dzīvnieki šķiet nenogurdināmi. Dažreiz tie pat izrok kanālus, pa kuriem pludināt celtniecības materiālu uz vajadzīgo vietu.

Bet kā bebri ceļ savus aizsprostus? Vispirms, lai viņu būvi neaiznestu straume, tie strautā vai upē sasprauž zarus. Ja upe ir plata, bebri būvē aizsprostu ar izliekumu pret straumi, lai tas labāk pretotos ūdens spiedienam. Pēc tam bebri papildina šo karkasu ar zariem un gabalos sagrauztiem koku stumbriem, līdz aizsprosts ir pareizajā augstumā, un tad aizpilda palikušos caurumus ar dubļiem un akmeņiem. Lai aizsprosts būtu izturīgāks, tajā pusē, kas atrodas uz leju pa straumi, to nostiprina ar zariem, novietojot tos slīpi pret upes dibenu. Šie čaklie dzīvnieki turklāt regulāri remontē savu konstrukciju.

Drīz vien uz augšu pret straumi izveidojas rāms dīķis. Tur bebri uzbūvē sev drošu mītni: sākumā, kamēr rit aizsprosta celtniecība, tā ir vienkārša ala upes krastā, bet vēlāk — kupolveidīgs, no dubļiem un zariem taisīts mājoklis, kas uzcelts ūdenī gabalu no krasta. Lai nodrošinātos pret plēsoņām, bebri izmanto zemūdens ieejas. Iekšā, savā drošajā patvērumā, tie atpūšas un audzina bērnus.

Bebru darbīgums ir apbrīnojams. Amerikas Savienotajās Valstīs, Vaiomingas štatā, zinātnieki kādā apvidū, kur ilgus gadus nebija redzēts neviens bebrs, izlaida desmit bebrus — piecus tēviņus un piecas mātītes. Pēc gada zinātnieki atgriezās, lai pārbaudītu, kas noticis, un atklāja, ka bebri ir nodibinājuši piecas atsevišķas kolonijas un uzbūvējuši 55 aizsprostus.

[Attēli 24. lpp.]

Bebrs darbā; bebru mājoklis un aizsprosts; bebrēns