Žirafes — elegantās garkājes

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

PELĒKIE granīta bluķi agrīnajā rīta stundā bija mikli un vēsi. Mēs bijām iekārtojušies starp šiem prāvajiem akmeņiem * un, turot rokās skārda krūzītes ar karstu tēju, modri vērojām Āfrikas savannu, kas pletās mūsu priekšā. Pēc brīža mūsu pacietība tika atalgota. Maigajā rītausmas gaismā līdzenumā parādījās žirafu bariņš — slaidas, garkājainas un elegantas, tās rikšoja vieglā aidinieka gaitā. Kustēdamās it kā palēninātā filmā, žirafes graciozi skrēja milzu soļiem, un to garie, izliektie kakli līgani šūpojās kā kuģu masti vējā. Mēs aizturējām elpu. Skats bija tik neticami skaists!

Mūsu klātbūtnes nesatrauktas, tās visas kā viena pagriezās un ienira zaļojošu akāciju audzē, un sāka snaikstīties pēc augstajiem, ērkšķainajiem zariem. Maigi un uzmanīgi šie piemīlīgie milži plūca mazās, zaļās lapiņas ar savām garajām mēlēm. Augstu lapotnē žirafes iebāza galvas audējputnu ligzdu kolonijas vidū un bezrūpīgi turpināja baroties ar lapām. Putni, skaļi brēkdami, metās rāt garkaklainās iebrucējas, un žirafu ganāmpulks, pārsteigts par tādu trokšņainu pretsparu, rāmi un cienīgi pārvietojās pie citiem kokiem.

Ātrums un grācija

Redzot šo dzīvnieku kaklus slienamies aiz žoga zooloģiskajā dārzā, varbūt nav viegli iztēloties, cik žirafes patiesībā ir skaistas un graciozas, kad tās brīvi skrien pa Āfrikas plašajiem līdzenumiem. Žirafes kustības ir plastiskas un līganas. Lēkšos traukdamās pa savannu, žirafes izskatās tik trauslas, ka šķiet — pietiks ar mazāko šķērsli, lai tās pakluptu un nogāztos. Taču īstenībā ir gluži pretēji: liels žirafu tēviņš, kas sver līdz pat 1300 kilogramiem, aulekšo droši un veikli un var sasniegt ātrumu gandrīz 60 kilometri stundā.

Savvaļā šie interesantie dzīvnieki ir sastopami  vienīgi Āfrikā. Žirafu maigās un rāmās dabas dēļ tās ir ļoti patīkami vērot. Žirafei ir garenas, šauras ausis un divi mazi radziņi, kuru galus rotā samtaini melnu spalvu kušķīši, un, raksturojot žirafes seju, var teikt, ka tā ir neatkārtojama un valdzinoša. Milzīgās, tumšās acis aizsargā garas, izliektas skropstas. Kad žirafe no saviem augstumiem raugās tālumā, tās sejā iegulst ziņkārīgas nevainības izteiksme.

Senatnē žirafes tika augstu vērtētas to glītā izskata un biklās, miermīlīgās izturēšanās dēļ. Jaunas žirafes mēdza dāvināt karaļiem un citiem augstmaņiem par apliecinājumu mieram un saskaņai starp valstīm. Līdz pat mūsu dienām Āfrikas senajos klinšu zīmējumos var saskatīt padzisušus žirafu attēlus.

Garais augums

Ja mēra pa vertikāli, žirafe ir visgarākais no visiem dzīvniekiem. No nagiem līdz ragiem pieaudzis žirafu tēviņš var pārsniegt piecarpus metru augstumu. Tā kā žirafes ir tik garas un spēj pārskatīt plašu apkārtni, seno ēģiptiešu hieroglifu rakstā žirafes attēls apzīmēja darbības vārdu ”paredzēt” vai ”pareģot”.

Zebru, strausu, impalu un citu Āfrikas savannu iemītnieku vidū žirafe ir īsts sargtornis. Slaikais augums un lieliskā redze ļauj tām redzēt ļoti tālu un jau laikus pamanīt briesmu tuvošanos. Tas nozīmē, ka garkaklaino žirafu klātbūtnē arī citi dzīvnieki noteikti var justies drošāk.

Lieliski veidota

Žirafe ir lieliski piemērota tam, lai šķītu lapas prāvu koku visaugstākajos zaros, kur netiek klāt neviens cits dzīvnieks, izņemot ziloni. Unikāli veidotā augšlūpa, kas pielāgota tveršanai, un lokanā mēle dod žirafei iespēju maigi noplūkt lapas no zariem, kas klāti asiem dzeloņiem un ērkšķiem.

Dienā žirafe mēdz apēst līdz pat 34 kilogramiem augu barības. Žirafes var pārtikt no visdažādākajiem  augiem, taču tās dod priekšroku durstīgajām akācijām, kas izraibina Āfrikas savannas. Žirafu bullis, sniedzoties pēc iecerētā kumosa, spēj izbāzt mēli 42 centimetrus no mutes. Žirafes kakls ir neparasti lokans, tāpēc tā spēj to izliekt un grozīt visneticamākajos leņķos, izveicīgi manevrējot starp koku augšējiem zariem.

Sniegties uz augšu žirafei nav grūti, bet, ja tai ievajagas padzerties — tā jau ir pavisam cita lieta. Kad žirafe ir pienākusi pie ūdenskrātuves, tai ir lēnām jāiepleš priekškājas un jāieliec tās ceļos, lai aizsniegtu ūdeni. Ieņēmusi šo neērto pozu, žirafe izstiepj savu garo kaklu, cik vien iespējams, un tikai tad tā var padzerties. Par laimi, žirafēm nav jādzer bieži, jo tās parasti uzņem pietiekami daudz ūdens ar sulīgajām lapām.

Žirafes kaklu un sānus rotā brīnišķīgs šauru, baltu līniju tīkls, kas veido neregulāru laukumu rakstu. Pamatkrāsa mēdz būt dažāda — sākot ar gaiši zeltainbrūnu un beidzot ar sulīgu kastaņkrāsu vai pat melnu. Ar gadiem žirafes spalva kļūst tumšāka.

Ģimenes dzīve

Žirafes ir sabiedriski dzīvnieki, kas klejo apkārt baros. Šajās grupās mēdz ietilpt no 2 līdz 50 dzīvniekiem, taču bara robežas nav stingri noteiktas. Žirafes grūsnības periods ilgst 420 līdz 468 dienas, un, kad tas ir galā, žirafe dzemdē divmetrīgu mazuli. Piedzimstot žirafēns vārda tiešā nozīmē noveļas ar galvu pa priekšu no vairāk nekā divu metru augstuma. Bet 15 minūšu laikā mazulis sveiks un vesels uztraušas kājās un ir gatavs zīst. Pēc divām trim nedēļām tas instinktīvi sāk skrubināt maigos akācijas zaru galiņus un drīz vien ir jau pietiekami stiprs, lai turētos līdzi mātes platajam solim.

Žirafēns ir brīnišķīga, miniatūra savu vecāku kopija. Pēc žirafu mērauklas tas ir maziņš, tomēr šis mazulis augumā pārsniedz lielāko daļu cilvēku. Ir bezgala jauki redzēt, kā tas, ziņkārīgs un drošs, stāv pie savas mātes, kas no saviem augstumiem to modri sargā.

Periodā, kad žirafēm dzimst mazuļi, žirafēni tiek sapulcināti grupiņās, sava veida ”bērnudārzos”, kur tie pavada laiku atpūzdamies, rotaļādamies un vērodami, kas notiek apkārt. Jaunpiedzimušais aug neticami ātri. Sešos mēnešos tas var izaugt par veselu metru, un gada laikā tā garums var divkāršoties. Vienā pašā nedēļā žirafēns mēdz paaugties vairāk nekā par divdesmit centimetriem. Žirafe ir ļoti rūpīga māte, un, lai gan tā ļauj mazulim aizklīst kādu gabaliņu projām, asā redze ļauj mātei vienmēr paturēt savu bērnu acīs.

Tā kā žirafes ir tik lielas, veiklas un ātras, turklāt tās tik lieliski redz, bez lauvām tām zvēru vidū nav daudz ienaidnieku. Taču cilvēki ir medījuši un nogalinājuši šos jaukos dzīvniekus lielā daudzumā. Miermīlīgās žirafes tika nesaudzīgi iznīcinātas to skaistās ādas, garšīgās gaļas un garo, melno astes spalvu dēļ, kurām daži piedēvē noslēpumainu spēku, un tagad šo dzīvnieku nākotne ir  neskaidra. Kādreiz daudzās Āfrikas vietās žirafu bija papilnam, turpretī tagad tās samērā droši var justies vienīgi nacionālo parku un rezervātu robežās, kur tās tiek aizsargātas.

Šodien Āfrikas dabas parku viesi joprojām var vērot aizraujošo skatu, kāds paveras, kad garkaklainās žirafes brīvā dabā aulekšo pa milzīgajiem, zāļainajiem līdzenumiem. Šeit var redzēt, kā žirafes plūc lapas ērkšķaino akāciju augstajos zaros vai gluži vienkārši raugās tālumā ar īsteni žirafisku izteiksmi sejā. Šie valdzinošie radījumi ar savu īpatnēji skaisto formu un rāmo dabu ir īsts radīšanas brīnumdarbs, kas spilgti liecina par visvarenā Dieva Jehovas izcilajām radošajām spējām un neatkārtojamo personību. (Psalms 104:24.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 18. lpp.]

GARKAKLAINAIS BRĪNUMS

Žirafes savdabīgajai formai un milzīgajam augumam vajadzētu radīt zināmas problēmas — tā vismaz varētu domāt. Tā kā žirafe ir tik augsta un tās kakls ir tik garš, varētu likties, ka nav iespējams pienācīgi regulēt asinspiegādi visām ķermeņa daļām. Piemēram, kad žirafe noliec galvu pie zemes, zemes pievilkšanas spēka ietekmē asinīm vajadzētu strauji ieplūst galvā, ”pārplūdinot” smadzenes. Savukārt tad, kad žirafe paceļ galvu, asinīm būtu jāplūst atpakaļ uz sirdi un dzīvniekam būtu jāzaudē samaņa. Tomēr tā nenotiek. Kā tas iespējams?

Žirafes asinsrites sistēma ir unikāli konstruēta — tā ir brīnišķīgi piemērota dzīvnieka formas un izmēru īpatnībām. Pati sirds ir ļoti liela, un tai jādarbojas ar milzīgu spēku, lai uzsūknētu asinis līdz smadzenēm, kas atrodas kādus trīsarpus metrus augstāk par to. Sirds muskuļainās sienas ir septiņus centimetrus biezas, un tā sitas līdz pat 170 reizēm minūtē, radot sistolisko spiedienu, kas ir gandrīz trīsreiz lielāks nekā cilvēkam. Lai izturētu tādu spiedienu, gan miega artērijai, pa kuru asinis plūst uz smadzenēm, gan jūga vēnai, pa kuru tās atgriežas uz sirdi, ir jābūt krietni lielai. Tā arī ir — šo asinsvadu diametrs pārsniedz divarpus centimetrus, un tos nostiprina izturīgu un elastīgu audu slānis.

Kad žirafe noliec galvu, vārstuļi jūga vēnā neļauj venozajām asinīm plūst atpakaļ uz smadzenēm. Pie smadzeņu pamatnes asinis no lielās miega artērijas ieplūst vēl vienā brīnišķīgi konstruētā veidojumā — asinsvadu tīklā, ko dēvē par rete mirabile jeb apbrīnojamo tīklu. Spēcīgā asins straume, kas, žirafei noliecot galvu, traucas uz smadzenēm, palēninās, iekļūstot mazu asinsvadiņu tīklā, kas regulē asins spiedienu un pasargā smadzenes no pārāk spēcīga asins pieplūduma. Kad galva ir noliekta uz leju, šis tīkls izplešas, bet, kad žirafe izslien galvu uz augšu, tas saraujas, izlīdzinot ievērojami pazeminātā asinsspiediena sekas un novēršot samaņas zudumu.

Arī žirafes kakls ir apbrīnas cienīga konstrukcija. Zinātnieki bija pārsteigti, kad viņi atklāja, ka žirafes garajā kaklā ir tikpat daudz skriemeļu kā pelei un vairākumam citu zīdītāju. Taču, atšķirībā no lielākās daļas zīdītāju, žirafei ir pagarināti kakla skriemeļi, ko savieno īpašas lodveida locītavas, piešķirot kaklam ārkārtīgu lokanumu. Tāpēc žirafe spēj visādi saliekt un izgrozīt kaklu, lai apkoptu visu savu ķermeni un graciozi pasniegtos pēc lapām koku augstajos zaros.