Centieni radīt ideālu sabiedrību

CIK labi būtu dzīvot pasaulē, kur nebūtu sāpju un slimību, kur nepastāvētu noziedzība un konflikti un kur cilvēki nemirtu!

Lai šāda pasaule kļūtu par īstenību, galvenokārt, protams, jāmainās pašiem cilvēkiem. Ideja par labāku cilvēci nav nekas jauns. Aptuveni pirms 2300 gadiem sengrieķu filozofs Platons rakstīja: ”No labākajiem abu dzimumu pārstāvjiem būtu jāsastāda pāri pēc iespējas biežāk, savukārt no mazāk vērtīgajiem — pēc iespējas retāk.” Taču aktīvi mēģinājumi uzlabot cilvēci sākās tikai nesen. Radās mācība, kas tika nosaukta par eigēniku.

Terminu ”eigēnika” 1883. gadā izgudroja angļu dabaszinātnieks, Čārlza Darvina brālēns sers Frānsiss Galtons. Vārds ”eigēnika” ir cēlies no grieķu valodas vārdiem ar nozīmi ’labdzimtīgs’ jeb ’dižciltīgs’. Galtons zināja, ka selekcijas ceļā ziediem un dzīvniekiem var piešķirt noteiktas vēlamas īpašības. Un ja nu ar līdzīgām metodēm mēģinātu uzlabot arī cilvēci? Galtons uzskatīja, ka tas ir iespējams. Pēc viņa domām, ja kaut vai nelielu daļu līdzekļu un pūļu, kas tiek ieguldītas zirgu un liellopu šķirņu izkopšanā, ziedotu ”cilvēka rases uzlabošanai”, tiktu iegūta vesela ”ģēniju plejāde”.

Darvina darbu iespaidots, viņš sprieda, ka cilvēkiem ir pienācis laiks pašiem uzņemties kontroli pār savu evolūciju. Divdesmitā gadsimta pirmajos gadu desmitos Galtona idejas ieguva lielu popularitāti politiķu, zinātnieku un pasniedzēju vidū kā Eiropā, tā arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Pauzdams tajā laikā plaši izplatītu viedokli, kādas lielvalsts līderis rakstīja: ”Sabiedrība nedrīkst pieļaut, ka deģenerāti rada sev līdzīgus. [..] Lopkopis, kas paplašinātu savus ganāmpulkus, ļaudams vairoties nevis labākajiem no viņa lopiem, bet sliktākajiem, tiktu uzskatīts par jukušu. [..] Kādu dienu mēs sapratīsim, ka vēlamo pilsoņu galvenais pienākums ir turpināt savu radniecības līniju un ka nevēlamo pilsoņu dzimuma turpināšanās nav pieļaujama.” Šie vārdi pieder Amerikas Savienoto Valstu 26. prezidentam Teodoram Rūzveltam.

Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs tirdziņos un izstādēs tika izvietoti stendi, kuros ar izbāztu jūrascūciņu palīdzību  tika ilustrēti iedzimtības likumi. Ar šiem eksponātiem tika demonstrēts, kā no paaudzes paaudzē šie dzīvnieki pārmanto sava kažoka krāsu. Uz viena no plakātiem bija paskaidrota ekspozīcijas nozīme: ”Tādi cilvēka dzimumam piemītoši trūkumi kā plānprātība, epilepsija, nosliece uz noziedzību, vājprātība, alkoholisms, pauperisms un daudzi citi ir raksturīgi dzimtām un tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē tieši tāpat, kā jūrascūciņas pārmanto kažoka krāsu.” Uz kāda cita plakāta bija jautājums: ”Cik ilgi mēs, amerikāņi, kas tik ļoti rūpējamies par to, lai mūsu cūkas, vistas un liellopi būtu labas sugas, atstāsim pašplūsmā mūsu bērnu ģenētisko līniju?”

Eigēniski pasākumi

Šīs idejas nepalika vienīgi teorija. Ziemeļamerikā un Eiropā desmitiem tūkstošu ”nevēlamu personu” tika sterilizētas. Protams, nosakot, kuras un kādas personas ir nevēlamas, liela nozīme bija to cilvēku personiskajam viedoklim, kas pieņēma likumus par piespiedu sterilizāciju. Piemēram, ASV, Misūri štatā, tika ierosināts pieņemt likumu, kurš atļautu sterilizēt personas, kas ir notiesātas par ”slepkavību, izvarošanu, laupīšanu uz lielceļiem, vistu zādzību, spridzināšanu vai automašīnu zādzību”. Savos centienos vienas paaudzes laikā radīt ”kungu rasi” nacistiskā Vācija spēra soli tālāk. Vairāk nekā 225 000 tūkstoši cilvēku tika piespiedu kārtā sterilizēti, bet miljoniem citu — ebreju, čigānu, fiziski nespējīgu un citādā ziņā ”nevēlamu” cilvēku —, izmantojot par aizbildinājumu eigēniku, tika nogalināti.

Pēc nacistu valdīšanas laika šausmām eigēnikas jēdziens bija ieguvis izteikti negatīvu pieskaņu, un daudzi cerēja, ka šī zinātnes nozare, kuras vārdā miljoniem cilvēku tika nogalināti, nogrims aizmirstībā. Taču pienāca septiņdesmitie gadi, un parādījās ziņas par sasniegumiem jaunajā molekulārās bioloģijas jomā. Daži baidījās, ka šī zinātnes nozare varētu atdzīvināt idejas, kas bija maldinājušas Eiropu un Ziemeļameriku gadsimta sākumā. Piemēram, 1977. gadā ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas  forumā par rekombinanto DNS kāds ievērojams biologs savus kolēģus brīdināja: ”Šie pētījumi mūs tuvina cilvēka gēnu inženierijai, kuras mērķis ir izgudrot, kā radīt bērnus ar ideālām īpašībām. [..] Kad tas tika mēģināts iepriekšējo reizi, ideāli bērni bija ar blondiem matiem, zilām acīm un āriskiem gēniem.”

Daudzi mūsdienās uzskata, ka ir absurdi salīdzināt gēnu inženierijas sasniegumus ar Hitlera eigēnisko programmu. Pirms sešdesmit gadiem notika cīņa par rases tīrību. Tagad cilvēki runā par veselības un dzīves kvalitātes uzlabošanu. Vecā eigēnika sakņojās politikā, un tās motivējošais spēks bija fanātisms un naids. Jauno ģenētikas atklājumu virzītājspēks ir komerciālas intereses un cilvēku vēlme uzlabot savu veselību. Tātad pastāv ievērojamas atšķirības, tomēr jāatzīst, ka mērķis radīt cilvēkus, kas ģenētiskā ziņā atbilstu mūsu subjektīvajiem priekšstatiem, lielā mērā atgādina veco eigēniku.

Sabiedrības pārveidošana ar zinātnes palīdzību

Zinātnieki ir veltījuši daudz laika tam, lai ar jaudīgu datoru palīdzību atšifrētu cilvēka genomu — gēnos ietvertās informācijas kopumu, kas nosaka, kā cilvēks aug un lielā mērā arī to, kāds viņš ir. Šie datori ir sistematizējuši desmitiem tūkstošu gēnu, kas veido cilvēka DNS. (Skat. ielogojumu ”DNS detektīvi”.) Kā prognozē zinātnieki, uzkrātā informācija tiks izmantota nākotnē par galveno izziņas avotu medicīnas un cilvēka bioloģijas jomā. Turklāt zinātnieki cer, ka cilvēka genoma noslēpumu atklāšana pavērs ceļu gēnu terapijai, kas ļaus identificēt bojātos gēnus un nomainīt tos ar citiem.

Savukārt ārsti pauž cerību, ka ģenētiskie pētījumi palīdzēs radīt drošas un efektīvas zāles slimību profilaksei un ārstēšanai. Jaunas zinātniskās metodes varētu dot ārstam iespēju iepazīties ar cilvēka ģenētisko raksturojumu, lai jau iepriekš noteiktu, kuras zāles viņam būtu vispiemērotākās.

Daudzi gēnu inženierijā saskata arī sociālo problēmu risinājumu. Laikposmā no Otrā pasaules kara līdz deviņdesmito gadu sākumam zinātnieki apgalvoja, ka sociālās problēmas ir samazināmas, reformējot ekonomiku un sabiedrību, kā arī uzlabojot vidi, kurā cilvēki dzīvo. Taču pēdējos gados sociālās problēmas ir saasinājušās, līdz ar to daudzi sāk domāt, ka šo problēmu risinājums ir meklējams ģenētiskā līmenī. Tāpat ir cilvēki, kas uzskata, ka gēni daudz spēcīgāk ietekmē indivīda vai indivīdu grupas rīcību nekā apkārtējās vides faktori.

Bet ko var teikt par nāvi? Pēc speciālistu domām, pat šo problēmu var atrisināt, operējot ar mūsu DNS. Zinātniekiem jau ir izdevies divkāršot augļu mušiņu un tārpu mūža ilgumu, izmantojot paņēmienus, kas, kā viņi apgalvo, kādreiz būs izmantojami, lai palīdzētu cilvēkiem. Kompānijas Human Genome Sciences Inc. vadītājs sacīja: ”Beidzot mēs varam sākt reāli domāt par cilvēku nemirstību.”

Programmēti bērni?

Klausoties jūsmīgajās ziņās par to, kas tiek darīts pašlaik un, iespējams, tiks darīts nākotnē, ir viegli nepamanīt pašreizējos  ierobežojumus un problēmas, kādas jaunās tehnoloģijas varētu radīt nākotnē. Piemēram, atgriezīsimies pie temata par bērniem. Ģenētiskā testēšana vairs nav nekas jauns. Metode, kas tiek izmantota visplašāk, tika izgudrota jau sešdesmitajos gados. Ārsts ievada šļirces adatu grūtnieces dzemdē un paņem augļa ūdens paraugu — šajā šķidrumā bērns atrodas dzemdē. Pēc tam augļa ūdens tiek pārbaudīts, lai noskaidrotu, vai auglim nav kāda ģenētiska kaite, piemēram, Dauna slimība vai šķeltā mugura. Parasti šī procedūra tiek veikta pēc grūtniecības sešpadsmitās nedēļas. Kāda jaunāka metode ļauj detalizēti izpētīt embrija ģenētisko uzbūvi jau grūtniecības sestajā līdz desmitajā nedēļā.

Izmantojot šīs metodes, ārsti spēj konstatēt daudzus defektus, bet tikai aptuveni 15 procentus no tiem ir iespējams labot. Kad testi liecina par ģenētiskām problēmām vai testu rezultāti ir neskaidri, daudziem vecākiem jāizdara neapskaužama izvēle: pārtraukt grūtniecību vai ļaut bērnam  piedzimt. The UNESCO Courier bija teikts: ”Lai gan DNS testu kļūst arvien vairāk — turklāt katrs no tiem ir patentēts un nes peļņu —, ģenētiķi joprojām nespēj izpildīt savus lielīgi izteiktos solījumus par gēnu terapiju. Ārsti pētī apstākļus un defektus, ko viņi nespēj novērst. Līdz ar to kā ārstniecības līdzeklis bieži tiek piedāvāts aborts.”

Protams, pieaugot biotehnoloģijas iespējām, ārsti gribētu atrast efektīvākus veidus, kā konstatēt un labot ģenētiskos defektus, kas izraisa dažādas slimības vai noslieci uz tām. Turklāt zinātnieki cer, ka galu galā spēs ievadīt cilvēka embrijā mākslīgās hromosomas, kas nodrošinātu aizsardzību pret tādām slimībām kā Parkinsona slimība, AIDS, diabēts un priekšdziedzera un krūts vēzis. Līdz ar to bērns piedzimtu ar pastiprinātu imūnsistēmu. Tāpat ir izredzes nākotnē iegūt zāles, kas ietekmētu embrija gēnus tā veidošanās procesā, piemēram, paaugstinot tā intelekta līmeni un uzlabojot atmiņu.

 Kaut gan pat visoptimistiskāk noskaņotie zinātnieki saprot, ka paies vēl ilgs laiks, līdz vecāki varēs izvēlēties bērnu no kataloga, doma izaudzināt ideālu bērnu daudziem šķiet ļoti pievilcīga. Ir cilvēki, kam šķiet bezatbildīgi ģenētisko defektu novēršanā neizmantot tehnoloģiju. Viņi spriež apmēram tā: ja nav nekā slikta tajā, ka bērns tiek sūtīts labākajā skolā un vests pie labākā ārsta, kāpēc nemēģināt iegūt pēc iespējas labāku arī pašu bērnu?

Bažas par nākotni

Citi turpretī pauž bažas. Piemēram, grāmatā The Biotech Century (Biotehnoloģijas gadsimts) ir teikts: ”Ja ir jāpārveido cilvēka ģenētiskā uzbūve, lai novērstu diabētu, sirpjveida šūnu anēmiju un vēzi, kāpēc nepievērsties arī mazāk nopietniem ”defektiem” — tuvredzībai, krāsu aklumam, disleksijai, korpulencei vai kreilībai? Un kas sabiedrību kavē nospriest, ka arī noteikta ādas krāsa būtu uzskatāma par defektu?”

 Par ģenētisko informāciju lielu interesi, bez šaubām, izrādīs apdrošināšanas kompānijas. Iedomāsimies, ka pirmsdzemdību tests uzrādīs potenciālas problēmas. Vai apdrošināšanas kompānijas mēģinās panākt, lai māte izdara abortu? Un, ja viņa tam nepiekritīs, vai apdrošināšanas kompānijas varēs atteikt apdrošināšanu?

Ķīmiskās, farmaceitiskās un biotehnoloģiskās kompānijas sacenšas savā starpā par gēnu, organismu un to izmantošanas veidu patentiem. Viņu rīcības virzītājspēks, protams, ir finansiālais izdevīgums — vēlēšanās nopelnīt ar nākotnes tehnoloģijām. Daudzi bioētikas speciālisti uztraucas, ka tas varētu radīt ”patērētāja eigēniku”, kas nozīmē, ka vecāki tiktu mudināti izvēlēties ”ģenētiski pareizus” bērnus. Nav grūti iedomāties, cik liela nozīme tādā gadījumā būtu reklāmai.

Pasaules nabadzīgākajām valstīm jaunās tehnoloģijas, protams, nebūs pieejamas. Daudzviet uz zemes cilvēki nesaņem pat minimālo veselības aprūpi. Turklāt pat augstu attīstītajās valstīs gēnu terapija būs pieejama vienīgi bagātajiem.

Ideāla sabiedrība

Milzīgajā literatūras klāstā par sasniegumiem, kādi ir gūti biotehnoloģijā, bieži parādās izteiciens ”uzņemties Dieva lomu”. Dievs ir dzīvības Veidotājs un Radītājs, tāpēc jautājumā par pilnības sasniegšanu būtu labi uzzināt viņa nodomus. Kā var lasīt Bībelē, Pirmajā Mozus grāmatā, Dievs, radījis uz zemes dzīvību, ”pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs”. (1. Mozus 1:31.) Pirmie divi cilvēki bija ģenētiskā ziņā pilnīgi. Taču viņi sacēlās pret Dievu, tā iemantodami nepilnību un nāvi, ko nodeva arī saviem pēcnācējiem. (1. Mozus 3:6, 16—19; Romiešiem 5:12.)

Dievs Jehova vēlas, lai cilvēkiem nebūtu jāslimo, jācieš un jāmirst. Pirms daudziem gadiem viņš parūpējās, lai cilvēki no šīm nelaimēm varētu tikt izglābti. Atklāsmes grāmatā ir pravietots par laiku, kad Dievs iejauksies cilvēku dzīvē. Tad Dievs ”nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis”. Šīs grandiozās pārmaiņas neatnesīs zinātniskie atklājumi, no kuru veicējiem daudzi pat neatzīst Dieva eksistenci, nemaz nerunājot par to, ka viņi slavētu Dievu. Nē, turpinājumā ir teikts: ”Tas [Dievs Jehova], kas sēdēja goda krēslā, teica: ”Redzi, visu es daru jaunu.”” (Atklāsmes 21:4, 5.)

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Nacistiskajā Vācijā vairāk nekā 225 000 cilvēku tika piespiedu kārtā sterilizēti, un miljoniem citu ”nevēlamo”, izmantojot par aizbildinājumu eigēniku, tika nogalināti

[Izceltais teksts 6. lpp.]

Ārsti pauž cerību, ka ģenētiskie pētījumi palīdzēs radīt drošas un efektīvas zāles slimību profilaksei un ārstēšanai

[Izceltais teksts 11. lpp.]

Kopš aitas Dollijas klonēšanas zinātnieki ir klonējuši vēl vairākus desmitus dzīvnieku — visus no pieaugušu dzīvnieku šūnām. Vai šo pašu tehnoloģiju var izmantot pieaugušu cilvēku klonēšanai?

 [Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

Vai ir iespējams klonēt cilvēkus?

1997. gadā pasaules masu informācijas līdzekļos īpaša uzmanība tika veltīta aitai Dollijai. Kāpēc par Dolliju tik daudz tika runāts? Šī aita bija pirmais zīdītājs, kas bija veiksmīgi klonēts no pieauguša dzīvnieka šūnas. Šūna tika paņemta no kādas aitas piena dziedzera, un Dollija kļuva par šīs aitas ”dvīni”. Pirms tam zinātnieki gadu desmitiem bija klonējuši dzīvniekus no dīgļa šūnām. Vēl nesen bija maz tādu cilvēku, kas domāja, ka ir iespējams reprogrammēt šūnu, kas ņemta no pieauguša zīdītāja, lai radītu viņam ģenētiskā ziņā identisku kopiju. Izdarot klonēšanu no pieauguša dzīvnieka šūnas, ir priekšrocība zināt jau iepriekš, kāds būs iegūtais pēcnācējs.

To zinātnieku mērķis, kuri klonēja Dolliju, bija pārveidot mājdzīvnieku pienu, lai tas kļūtu par vērtīgu izejvielu medicīnas līdzekļu ražošanā. Pirmoreiz par zinātnieku panākumiem 1997. gada februārī bija runāts žurnālā Nature, rakstā ”Dzīvotspējīgi pēcnācēji, kas iegūti no dīgļa un pieauguša dzīvnieka šūnām”. Žurnālisti momentā ieinteresējās par šo ziņu. Pēc divām nedēļām uz žurnāla Time vāka bija redzama Dollijas fotogrāfija un jautājums ”Vai arī jūs kādreiz būsiet divos eksemplāros?”. Tajā pašā nedēļā žurnālā Newsweek bija publicēta ievadrakstu sērija ”Vai ir iespējams klonēt cilvēkus?”.

Kopš Dollijas klonēšanas zinātnieki ir klonējuši vēl desmitiem dzīvnieku — visus no pieaugušu dzīvnieku šūnām. Vai šo pašu tehnoloģiju var izmantot pieaugušu cilvēku klonēšanai? Daži biologi uzskata, ka var. Vai tas jau ir noticis? Nē, vēl ne. Kā minēja britu zinātnieks Jans Vilmuts, kura vadībā tika klonēta Dollija, patlaban klonēšana ir ”ļoti neefektīva procedūra”, kurā aiziet bojā desmit reižu vairāk embriju nekā dabiskās vairošanās procesā.

Daži vaicā: ”Bet ja nu kāds uzlabotu šīs tehnoloģijas un klonētu, teiksim, neskaitāmus Hitlerus?” Lai kliedētu cilvēku bažas, J. Vilmuts norāda, ka, lai gan klonētais bērns būtu ģenētiski identisks tā cilvēka dvīnis, no kura viņš ir klonēts, apkārtējās vides faktoru ietekmē viņš izveidotos par atšķirīgu personību, kā tas notiek ar dabiskajiem dvīņiem.

[Papildmateriāls/Attēli 8., 9. lpp.]

DNS detektīvi

Cilvēka ķermeni veido aptuveni 100 triljoni šūnu. Lielākajai daļai no tām ir kodols. Katrā kodolā ir 46 hromosomas, kas sastāv no cieši savītām pavedienveida molekulām, kuras sauc par DNS. Ir aprēķināts, ka DNS ir vairāk nekā 100 000 gēnu, un to izkārtojums atgādina pilsētas, kas stiepjas abpus automaģistrālei. Gēni nosaka ļoti daudz ko — cilvēka dzimumu, fizikālās īpašības, kā viņš veidojas mātes miesās un kā turpina augt. Tāpat zinātnieki uzskata, ka cilvēka DNS atrodas ”pulkstenis”, kas nosaka, cik garš būs viņa mūžs.

Dzīvnieku un cilvēku DNS ir pārsteidzoši līdzīga. Piemēram, šimpanzes un cilvēka ģenētiskā uzbūve atšķiras tikai par vienu procentu. Tomēr šī starpība ir desmit reizes lielāka nekā starpība starp jebkuru divu cilvēku DNS. Savukārt tieši šo minimālo atšķirību dēļ mums katram piemīt īpašības, kas padara mūsu personību unikālu.

Pirms nepilniem desmit gadiem zinātnieki ķērās pie sarežģīta uzdevuma — noteikt cilvēka DNS ķīmisko komponentu precīzu secību. Šis uzdevums, kas tiek dēvēts par Cilvēka genoma projektu, ir ļoti grūts un apjomīgs, turklāt tā realizēšana izmaksā miljoniem dolāru. Apkopoto datu apjoms ir tik liels, ka to varētu ietilpināt 200 sējumos, no kuriem katrs būtu 1000 lappušu telefongrāmatas biezumā. Lai šo informāciju izlasītu, cilvēkam būtu jālasa 24 stundas diennaktī 26 gadus!

Bieži masu saziņas līdzekļos bez ievērības tiek atstāts fakts, ka šī informācija ir ne tikai jāapkopo, bet arī jāatšifrē. Datu analīzei būs nepieciešami jauni līdzekļi. Viens ir identificēt gēnus, bet pavisam kas cits noskaidrot, kāds ir to uzdevums un kā tie savstarpēji mijiedarbojas. Kāds ievērojams biologs Cilvēka genoma projektu nosauca par ”Ģenētikas Svēto Grālu [līdzekli cilvēces atbrīvošanai no ciešanām]”. Savukārt ģenētiķis Eriks Lenders par to izteicās daudz reālistiskāk. ”Tas ir detaļu saraksts,” viņš sacīja. ”Ja es jums iedotu Boeing 777 detaļu sarakstu, kurā būtu uzskaitītas 100 000 detaļas, es nedomāju, ka jūs spētu tās salikt kopā, un esmu pārliecināts — jūs nesaprastu, kā šī lidmašīna spēj lidot.”

[Shēma]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ŠŪNA

KODOLS

HROMOSOMAS

DNS

BĀZU PĀRIS