Totalitārie režīmi nesagrāva manu ticību

PASTĀSTĪJIS MIHAILO DASEVIČS

”Vācijā mēs šaujam Jehovas lieciniekus. Vai redzi to ieroci?” jautāja gestapovietis, norādīdams uz stūrī pieslieto šauteni. ”Es tev varētu ar durkli izdurt cauri, un es nejustu nekādus sirdsapziņas pārmetumus.”

Man bija tikai 15 gadu, kad dzirdēju šos draudus. Tas notika 1942. gadā, kad manu zemi bija okupējuši nacisti.

ES PIEDZIMU 1926. gada novembrī mazā ciemā, kas atradās netālu no Staņislavas (tagad Ivanofrankovska). Toreiz šī teritorija piederēja Polijai. No 1939. gada septembra līdz 1945. gada maijam, kad notika Otrais pasaules karš, mūsu apgabalu vispirms okupēja Padomju Savienība, pēc tam Vācija un beigās atkal Padomju Savienība. Pēc kara tas tika pievienots Ukrainas Padomju Sociālistiskajai Republikai, bet, kad 1991. gadā Padomju Savienība izira, kļuva par Ukrainas daļu.

Mans tēvs pēc tautības bija polis, bet māte baltkrieviete, un abi piederēja pie grieķu katoļu baznīcas. 1939. gadā divas sievietes, kas dzīvoja kaimiņciemā Gorigļados un piederēja pie turienes 30 cilvēku lielās Jehovas liecinieku draudzes, mums iedeva brošūru Tuvojas vispārējs karš. Tajā bija aprakstīti notikumi, ko es jau redzēju risināmies. Tāpēc, kad bukletā bija uzdots jautājums: ”Kāds ir īstais iemesls, kāpēc tautas gatavojas karam?”, es rūpīgi izpētīju uz Bībeli balstīto atbildi.

Karš nebija vienīgais iemesls, kas dzīvi Ukrainā padarīja ļoti grūtu. Valdīja liels bads. Daudzi bija izsūtīti uz Krieviju — tāda bija Staļina politika. Redzētās ciešanas mani pamudināja iedziļināties Bībelē, un es palūdzu kādam Jehovas lieciniekam no Gorigļadiem man mācīt Bībeli.

Odajivas ciems, kurā es dzīvoju, atrodas pie Dņestras upes, bet Gorigļadi ir tieši pretī upes otrā krastā, un es vairākas reizes nedēļā mazā laiviņā cēlos pāri upei, lai mācītos Bībeli. 1941. gada augustā mana māsa Anna, es un vēl divi cilvēki šajā upē tikām kristīti.

Pratināšanā gestapo

Vācu okupācija sākās 1941. gadā, taču mēs nepārtraucām savu kristīgo darbību, lai gan par to draudēja sods. Nākamajā gadā es sāku kalpot par pionieri un, dodoties sludināt, bieži braucu ar velosipēdu. Jau drīz vien atgadījās raksta sākumā minētā  draudīgā sastapšanās ar gestapo. Lūk, kā tas notika.

Kādu dienu, kad es, pabeidzis kalpošanu, devos uz mājām, pa ceļam apciemoju divas kristietes: māti un meitu. Meitas vīrs bija naidīgi noskaņots pret mūsu ticību, un viņš ļoti gribēja uzzināt, kā viņa sieva saņem literatūru par Bībeli. Tajā dienā man bija līdzi ne tikai literatūra, bet arī citu kristiešu pārskati par kalpošanu. Kad es izgāju no mājas, meitas vīrs mani ieraudzīja.

”Stāt!” viņš ierēcās. Es paķēru somu un metos bēgt.

”Stāt! Zaglis!” viņš auroja. Strādnieki tīrumā nodomāja, ka esmu kaut ko nozadzis, un piespieda mani apstāties. Vīrs mani aizveda uz policijas iecirkni, kur sēdēja gestapo ierēdnis.

Ieraudzījis manā somā literatūru, viņš vāciski iesaucās: ”Raterfords! Raterfords!” Es arī bez tulka palīdzības labi sapratu, kas viņam nepatika. Līdz pavisam nesenam laikam Džozefs Raterfords bija bijis Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidents, un viņa vārds bija iespiests Jehovas liecinieku grāmatu titullapās. Vīrs mani apsūdzēja, ka es esot viņa sievas mīļākais. Gan policisti, gan gestapovietis skaidri saprata, ka apgalvojums ir absurds, jo šī vīrieša sieva pēc gadiem varēja būt mana māte. Tad viņi mani sāka pratināt.

Viņi gribēja zināt, kas es esmu, no kurienes esmu ieradies un, galvenais — kur esmu dabūjis grāmatas. Bet es viņiem to neteicu. Viņi vairākas reizes man iesita, apsmēja mani un pēc tam ieslēdza pagrabā. Mani pratināja vēl trīs dienas, pēc tam aizveda uz gestapo ierēdņa kabinetu, kur viņš piedraudēja mani nodurt. Kādu brīdi es nezināju, vai viņš īstenos savus draudus. Es nodūru galvu, sekoja klusums, kas man šķita bezgalīgs. Tad gestapovietis izgrūda: ”Vari iet.”

Sludināt tajos laikos patiešām bija grūti, bet tikpat bīstami bija rīkot sapulces. 1943. gada 19. aprīlī Gorigļados mēs svinējām Jēzus nāves atceres vakaru — bijām sapulcējušies kādas mājas divās istabās. (Lūkas 22:19.) Kad sapulcei jau bija jāsākas, kāds iesaucās, ka nāk policisti. Daži no mums paslēpās dārzā, bet mana māsa Anna un trīs citas sievietes devās uz mājas pagrabu. Policisti viņas tur atrada un pa vienai vilka laukā uz nopratināšanu. Tā ilga daudzas stundas, pret viņām izturējās rupji un varmācīgi, un viena sieviete pat tika ievainota.

Pasaules kārtība mainās

1944. gada vasarā vācieši atkāpās un mūsu apgabalā atgriezās padomju karaspēks. Mēs kā Jehovas kalpi joprojām ievērojām tos pašus  Bībeles principus, pēc kuriem dzīvojām nacistu okupācijas laikā. Mēs atteicāmies piedalīties jebkādā militārā vai politiskā darbībā. Jau drīz mūsu uzticība Bībeles principiem tika pārbaudīta. (Jesajas 2:4; Mateja 26:52; Jāņa 17:14.)

Pēc dažām dienām padomju vara visus jaunos vīriešus sāka iesaukt armijā. Situāciju vēl vairāk sarežģīja apstāklis, ka padomju karaspēks nebija vienīgais, kam bija vajadzīgi karotāji. Arī ukraiņu partizāni meklēja jaunus vīriešus, ko pēc tam mežā apmācīja. Mēs, Jehovas liecinieki, bijām grūtā situācijā, jo mums bija jāpierāda sava neitralitāte divām naidīgām pusēm: padomju armijai un partizāniem.

Viena no abu pušu sadursmēm notika tieši mūsu ciemā, un pēc tās pie mūsu mājas gulēja divi nogalināti partizāni. Mūsu mājā ieradās padomju varas iestāžu pārstāvji, lai noskaidrotu, vai mēs nepazīstam mirušos. Viņi izlēma ņemt mani līdzi, lai iesauktu armijā, kur tika formēts poļu pulks. Tā kā mans tēvs bija polis, mani gribēja ieskaitīt šajā pulkā.

Es kopā ar vēl četriem Jehovas lieciniekiem atteicos doties karadienestā, tāpēc mūs ar vilcienu aizveda uz Dņepropetrovsku, kas atradās apmēram 700 kilometru uz austrumiem. Tur mēs paskaidrojām, ka nevēlamies atrasties karadienestā uz Bībeli balstītas pārliecības dēļ, un mūs apcietināja. Pa to laiku tika gatavota apsūdzība. Kad mums bija jāstājas tiesas priekšā, uzzinājām, ka lietas izmeklētājs ir ebrejs. Viņš uzmanīgi klausījās mūsu aizstāvības runu, kurā paskaidrojām savus uzskatus. Pieminējām to, kas viņu varēja interesēt, piemēram, izraēliešu apspiešanu Ēģiptē un iziešanu no tās Mozus vadībā.

Tiesas spriedumu mēs apcietinājumā gaidījām vairākus mēnešus. Bijām ievietoti vienā kamerā ar vēl apmēram 25 cilvēkiem. Kad viņi uzzināja, ka esam atteikušies doties karadienestā, viņi izsaucās: ”Jūs esat mūsu brāļi!” Bet drīz vien noskaidrojās, ka viņi bija nevis Jehovas liecinieki, bet baptisti. Viņi bija ar mieru dienēt armijā, bet bija apcietināti tāpēc, ka bija atteikušies ņemt rokās ieročus.

1945. gada maijā, kad mēs Dņepropetrovskā joprojām atradāmies cietumā, nakts vidū mūs pamodināja šāvieni un kliedzieni — troksnis nāca no barakām un ielas. Mēs bijām neziņā, vai notiek sacelšanās, kauja vai kādi svētki. Nākamajā rītā pie brokastgalda padzirdējām no frizētavas jauno ziņu: karš ir beidzies! Drīz pēc tam mūsu lietā tika paziņots tiesas spriedums. Kā baptistiem, tā mums piesprieda vienu un to pašu sodu: desmit gadus koncentrācijas nometnē.

Koncentrācijas nometne Krievijā

Mūs, piecus Jehovas lieciniekus, nosūtīja uz kādu Krievijas koncentrācijas nometni. Pēc divu nedēļu brauciena ar vilcienu mūs izsēdināja Suhobezvodnojē, kas atrodas ap 400 kilometru uz austrumiem no Maskavas. Suhobezvodnoje bija trīsdesmit divu gar dzelzceļa līniju izvietotu darba nometņu administratīvais centrs. Katrā nometnē bija ieslodzīti tūkstošiem cilvēku. Kad biju pavadījis pusgadu Suhobezvodnojē, mani nosūtīja uz 18. nometni. Lielākā daļa ieslodzīto bija kriminālnoziedznieki un politiski ieslodzītie.

 Mums bija jāgāž mežā koki — tas bija ļoti smags darbs. Reizēm bija jābrien pa dziļu sniegu, kas sniedzās līdz viduklim, ar rokas zāģi jānozāģē koki un tad tie jāvelk pa sniegu. Reizi nedēļā — svētdienā pēc brokastīm — man bija iespēja pārrunāt dažus Bībeles jautājumus ar pārējiem četriem nometnē ieslodzītajiem Jehovas lieciniekiem. Tās bija mūsu sapulces. Mēs arī atzīmējām Atceres vakaru un vienu gadu to darījām pirtī. Tā kā mums nebija vīna, ko izmantot par Jēzus asins simbolu, mēs lietojām kazeņu sulu.

Es ārkārtīgi smagi izjutu mūsu atšķirtību. Tāpēc stāstīju Jehovam visu, kas man spieda sirdi, un viņš mani stiprināja, tāpat kā bija devis spēku pravietim Elijam, kad to nomāca līdzīgas izjūtas. (1. Ķēniņu 19:14, 18.) Dievs man palīdzēja saprast, ka mēs neesam vieni. Viņš patiešām ir bijis stingrs balsts manā dzīvē, arī toreizējos grūtajos apstākļos.

Katrā Suhobezvodnojes tuvumā esošajā nometnē bija saujiņa Jehovas liecinieku, un mēs reizēm varējām sazināties ar kāda liecinieka palīdzību, kura darbs tam atļāva apmeklēt visas nometnes. Viņš darbojās par starpnieku, kas ienesa un iznesa ārā literatūru. Tā mēs varējām dalīties tajā literatūras mazumiņā, kas mums bija. Tas bija ļoti liels uzmundrinājums!

Atkal Ukrainā

Tika pasludināta amnestija, un manu soda izciešanas ilgumu samazināja uz pusi: no desmit gadiem uz pieciem. Tāpēc 1950. gada aprīlī es atgriezos Gorigļados, kur bija mana draudze. Mūsu darbība Ukrainā joprojām bija aizliegta, un doties kalpošanā bija ļoti riskanti. Bet sludināšanai bija labi augļi.

Neilgi pēc atgriešanās es sarunājos ar kādu vīrieti, uzvārdā Kozaks, kas dzīvoja Žabokruku ciemā, līdz kuram no manām mājām bija kādi 20 kilometri. Es vaicāju, kā viņa ģimenei ir ar iztiku. Zināju, ka kolhozniekiem materiālā ziņā klājas grūti, tāpēc ar šādu jautājumu varēja labi uzsākt sarunu. Es paskaidroju, ka Bībelē ir pravietots mūsu laiku pārtikas trūkums un kari. (Mateja 24:3—14.) Viņš vēlējās uzzināt vairāk, tāpēc es viņu atkal apciemoju. Daudzas nedēļas no vietas es mēroju apmēram 40 kilometru uz Žabokrukiem un atpakaļ, lai studētu Bībeli ar Kozaku ģimeni. Gan risks, gan milzīgais laiks, ko patērēju, aizmirsās, kad 1950. gada augustā Kozaku ģimene kristījās.

Pavisam drīz pēc kristīšanas Kozakus kopā ar tūkstošiem citu Jehovas liecinieku izsūtīja. 1951. gada aprīļa sākumā bruņoti karavīri pēkšņi viņus visus savāca vienuviet un bez jebkāda tiesas lēmuma vai izmeklēšanas viņi tika izsūtīti uz Sibīriju. Tur Kozakiem un daudziem citiem maniem draugiem visa dzīve bija jāsāk no jauna. *

No 15 Jehovas liecinieku ģimenēm, kas dzīvoja Gorigļados, tika izsūtītas tikai 4. Taču citās draudzēs izsūtīto liecinieku bija daudz vairāk. Kā šīs masu deportācijas bija organizētas? Varas iestādes bija izveidojušas Jehovas liecinieku sarakstus, un tāpēc jebkurā brīdī tās varēja dabūt rokā lielu daļu liecinieku. Man šķiet, ka šie saraksti bija sastādīti 1950. gadā, kad es vēl arvien Krievijā atrados cietumā, tāpēc mana vārda tur nebija. Vienu mēnesi pirms šiem notikumiem —  1951. gada martā — es apprecējos ar Feņu, kas arī uzticīgi kalpoja Jehovam. Visa Feņas ģimene tika izsūtīta, bet viņa pati ne, jo pēc apprecēšanās viņai bija mans uzvārds, kura nebija sarakstos.

Smagi ticības pārbaudījumi

Pēc deportācijām tiem, kas nebija izsūtīti, no jauna bija jāorganizē kristīgā darbība. Man palūdza rūpēties par draudzēm Ivanofrankovskas apgabalā, kur pat pēc deportācijām katrā no 15 draudzēm bija palikuši apmēram 30 sludinātāji. Tā kā es strādāju par galdnieku, bet nebiju saistīts ne ar vienu uzņēmumu, mans darba laiks nebija stingri noteikts un es reizi mēnesī varēju slepeni satikties ar katras draudzes brāļiem.

Bieži satikāmies naktī kapsētā, jo droši zinājām, ka tur mūs neviens netraucēs. Viens no svarīgākajiem jautājumiem, ko apspriedām, bija jautājums, kā nodrošināt, lai visas draudzes saņemtu kaut nedaudz literatūras par Bībeli. Laiku pa laikam mēs dabūjām kādu no jaunākajiem Sargtorņa numuriem poļu vai rumāņu valodā un iztulkojām to ukrainiski. Tomēr varas iestāžu pārstāvji mūs neatlaidīgi izsekoja, mēģinot atrast un iznīcināt mūsu primitīvās pavairošanas iekārtas.

Bet vislielākā problēma bija tā, ka mēs bijām šķirti no citu zemju kristīgajiem brāļiem, arī no Bruklinas brāļiem, kas vada mūsu kristīgo darbību. Tāpēc draudzēs bieži notika šķelšanās, izplatījās baumas un intrigas. Daži pameta Jehovas liecinieku organizāciju un izveidoja savas grupas, kas mācīja kaut ko pavisam citu. Klīda pat nepatiesas, nomelnojošas valodas par Bruklinas brāļiem, kas vada organizāciju.

Tā daudziem no mums visgrūtākie ticības pārbaudījumi izrādījās nevis pretinieku izraisītā vajāšana, bet nesaskaņas pašās draudzēs. Kaut arī daži vairs nevēlējās pielūgt Dievu kopā ar mums, mēs sapratām, ka ir svarīgi palikt uzticīgiem organizācijai un gaidīt, kad Jehova visu atrisinās. Par laimi, lielākā daļa mūsu apgabala liecinieku tā arī darīja. Esmu ļoti priecīgs, ka daudzi, kas atstāja organizāciju, ar laiku aptvēra savu kļūdu un atgriezās, lai kalpotu Jehovam kopā ar mums.

Taču pat toreizējos grūtajos atšķirtības laikos mēs aktīvi sludinājām un saņēmām bagātīgas Jehovas svētības. Šai kalpošanai bija lieliski augļi! Es to redzu ikreiz, kad apmeklēju draudzes grāmatstudiju. Mūsu grāmatstudijas grupā ir mazliet vairāk par 20 cilvēkiem, un viņi visi patiesību ir uzzinājuši ar manas ģimenes locekļu palīdzību.

Mani vecāki un māsa Anna visu mūžu uzticīgi kalpoja Jehovam, bet tagad viņi jau ir miruši. Mēs ar Feņu kalpošanā Jehovam joprojām darām, cik vien ir mūsu spēkos. Mūžs ir aizskrējis neticami ātri. Pēdējo 30 gadu laikā Jehovas liecinieki Ukrainā ir pieredzējuši daudz ko saviļņojošu, bet šajā īsajā stāstā to nav iespējams apskatīt. Es ar gandarījumu atskatos uz daudzajiem kalpošanā Jehovam pavadītajiem gadiem, un es esmu pārliecināts, ka viņš arī turpmāk būs man stiprs balsts, jo viņš par sevi ir teicis: ”Es esmu tas Kungs, un Es nepārveidojos.” (Maleahija 3:6.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 21. lpp.]

Viņi gribēja zināt, kas es esmu, no kurienes esmu ieradies un, galvenais — kur esmu dabūjis grāmatas. Bet es viņiem to neteicu

[Izceltais teksts 22. lpp.]

Es ārkārtīgi smagi izjutu mūsu atšķirtību. Tāpēc stāstīju Jehovam visu, kas man spieda sirdi, un viņš mani stiprināja

[Attēls 20. lpp.]

Feņa un es 1952. gadā

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Feņu tagad