Kas gan ir noticis ar ”darbu uz visu mūžu”?

GREIEMS * 37 gadus bija nostrādājis kādā lielā Austrālijas uzņēmumā. Greiemam jau bija tuvu pie sešdesmit gadiem, kad pēkšņi viņš saņēma paziņojumu, ka viņa pakalpojumi vairs nav vajadzīgi un pēc dažām nedēļām viņš tiek atlaists no darba. Nav grūti iedomāties, cik apmulsis viņš jutās šīs negaidītās ziņas dēļ un cik dziļi viņš bija noraizējies par savu turpmāko labklājību. ”Kas gan ir noticis ar manu ”darbu uz visu mūžu”, par kuru es biju tik pārliecināts, ka varēšu to strādāt līdz pat pensijai?” Greiems lauzīja galvu.

Protams, darba zaudēšana nav nekas neparasts, un tas arī nav nekas jauns. Tomēr šī problēma globālā mērogā ir sasniegusi tādus apjomus, kādus tagadējā strādājošo paaudze līdz šim vēl nav pieredzējusi. Ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc cilvēki mēdz zaudēt darbu, bet viens no galvenajiem, šķiet, ir uzņēmumu samazināšana. Kāpēc tā ir kļuvusi izplatīta?

Darbavietas raksturs mainās

Mūsdienās ekonomika aizvien vairāk globalizējas. Amerikas Savienotajās Valstīs šī tendence kļuva īpaši labi pamanāma 20. gadsimta 70. gadu beigās, kad kompānijas ievēroja, ka aizvien lielāks skaits iedzīvotāju iegādājas ārzemēs ražotas mašīnas, elektroniskas ierīces un daudzas citas preces.

Lai kļūtu konkurētspējīgas un pazeminātu ražošanas izmaksas, amerikāņu kompānijas sāka samazināt štatus, kā arī uzlabot ražošanas metodes un iekārtas. Kā teikts kādā publikācijā, strādājošo skaita samazināšana visbiežāk tika panākta, apvienojot ”atlaišanu no darba, pamudinājumu agri iet pensijā, pārcelšanu citā darbā un dabisko atbirumu”.

Kādu laiku uzņēmumu samazināšanas dēļ galvenokārt tika atlaisti strādnieki, bet 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā šis process aizvien biežāk sāka skart arī kalpotājus, īpaši vidējā līmeņa administratīvos darbiniekus. Līdzīgas tendences drīz parādījās visās rūpnieciski attīstītajās valstīs. Finansiālajām grūtībām turpinoties, gan valsts, gan privātie uzņēmēji centās samazināt izdevumus ar tālākas uzņēmumu samazināšanas palīdzību.

Daudzi strādājošie šodien vairs nevar būt droši, ka varēs saglabāt savu darbavietu. Kāds arodbiedrības darbinieks saka: ”Cilvēki, kas uzticīgi nostrādājuši savā darbavietā 10, 15 un 20 gadus, pieredz, ka viņu drošais darba līgums tiek lauzts un viņi tiek izmesti uz ielas.” Savā grāmatā Healing the Downsized Organization (Kā atveseļot uzņēmumu pēc samazināšanas) Delorīza Embroza, runājot par uzņēmumam uzticīga darbinieka tipu, raksta: ”Vienalga, vai viņš bija strādnieks un arodbiedrības biedrs vai atbildīgs darbinieks, viņš atdeva uzņēmumam savu materiālo labklājību, sabiedrisko dzīvi un lojalitāti apmaiņā pret drošību — darbu uz visu mūžu. Modernajā korporācijā šis ”līgums” neapšaubāmi ir ticis lauzts.”

Visā pasaulē miljoniem strādājošo ir zaudējuši darbu uzņēmumu samazināšanas dēļ, un neviena darba ņēmēju grupa nav no tā pasargāta. Uzņēmumu samazināšana daudzās valstīs ievērojamu skaitu strādājošo ir atstājusi bez pastāvīga darba. Taču skaitļi vien nesniedz priekšstatu par cilvēku ciešanām, kas saistītas ar šo problēmu.

Negatīvās sekas

Raksta sākumā minētais Greiems sacīja: ”Tas ir smags psiholoģisks trieciens.” Savu  atlaišanu viņš salīdzināja ar ”slimību vai fizisku traumu”.

Kad lojalitāte netiek atalgota, cilvēki jūtas nodoti, jo upuri, ko viņi ir nesuši uzņēmuma labā, nav novērtēti. Tiek zaudēta uzticība, īpaši tad, ja daudzi augstākie priekšnieki saņem lielu atlīdzību par uzņēmuma štatu samazināšanu. Turklāt pēkšņā stabilo ienākumu zuduma dēļ bez darba palikušajam cilvēkam, iespējams, ir grūti laikā nokārtot kredīta maksājumus un atdot citus parādus, segt ģimenes veselības aprūpes izdevumus, samaksāt skolas naudu un saglabāt iepriekšējo dzīvesveidu, vaļaspriekus un personisko īpašumu. Šī situācija rada bezcerību un bezvērtības sajūtu.

Tā kā stabils un lietderīgs darbs ir svarīgs faktors, kas vairo personiskās vērtības apziņu, var iedomāties, cik smagi bezdarbs iespaido tos, kas ir invalīdi, kam trūkst kvalifikācijas un kas ir jau gados. Austrālijā kādā pētījumā tika konstatēts, ka vislielākā varbūtība tikt atlaistam no darba ir vecumā no 45 līdz 59 gadiem. Taču tieši šai vecuma grupai ir visgrūtāk pielāgoties šīm pārmaiņām.

Ko darīt tālāk? Pusslodzes darbs vai darbs par mazāku algu katrā ziņā ir labāks par bezdarbu, tomēr tas var nozīmēt dzīves līmeņa pazemināšanos. Turklāt ir noskaidrots, ka tikai aptuveni trešā daļa atlaisto darbinieku galu galā atrod darbu, kur viņiem maksā tikpat lielu algu kā iepriekšējā darbavietā. Tas palielina spriedzi ģimenē.

Pat ja cilvēkam pašreizējā brīdī ir darbs, tas nepavisam nenozīmē, ka viņš noteikti var justies mierīgi un droši. Varbūtējs darba zaudējums nākotnē ir drauds, kas nemanāmi atstāj postošas pēdas. Grāmatā Parting Company (Kad jāaiziet no darba) rakstīts: ”Jau priekšlaikus gaidīt darba zaudējumu ir līdzīgi kā domāt par to, kāds būtu vislabākais veids, kā pakļūt zem kravas automašīnas. Pat visatjautīgākās idejas parasti neizdodas pārbaudīt, jo cilvēks visbiežāk nepamana automašīnu — un nezina par pēkšņu atlaišanu no darba —, pirms tā viņu notriec.”

Kā bezdarbs ietekmē jauniešus? Kādā izglītības un zinātnes departamenta veiktā aptaujā noskaidrotie fakti lika nonākt pie šāda secinājuma: ”Viens no galvenajiem ārējiem apstākļiem, kas apstiprina pieauguša cilvēka statusa sasniegšanu, ir pilnas slodzes darbs, kas liecina, ka ir sākusies ”īsta” pieauguša cilvēka dzīve pieaugušo pasaulē un pēc pieaugušo normām, turklāt sniedz materiālu neatkarību.” Ja darbs tiek uztverts kā apstiprinājums īstas pieauguša cilvēka dzīves sākumam, tas nozīmē, ka bezdarbs jauniešiem var sagādāt smagas problēmas.

Kā tikt galā ar darba zaudējumu

Cīņu ar darba zaudējuma radītajām problēmām var salīdzināt ar gājienu pa mīnu lauku. Grāmatā Parting Company sacīts, ka visbiežāk  šādā situācijā cilvēks izjūt tādas emocijas kā dusmas, kauns, bailes, bēdas un pašnožēla. Tās pārvarēt nav viegli. Minētās grāmatas autors raksta: ”Jūs saņemat grūtu uzdevumu — izšķirt savu nākotni. Jūs neesat lūdzis, lai jums to uzdotu, varbūt jums nav ne jausmas, ko tagad darīt, un, iespējams, jūs pēkšņi jūtaties ļoti vientuļš.” Viena no grūtākajām problēmām, ar ko saskaras cilvēks, kas negaidīti palicis bez darba, ir nepieciešamība paskaidrot ģimenes locekļiem savu pēkšņo atlaišanu.

Tomēr ir vairāki praktiski soļi, kas palīdz tikt galā ar grūtībām, kuras rodas, ja uzņēmuma samazināšanas dēļ ir zaudēts darbs. Pirmais solis ir tūlīt pat ”samazināt” arī savu dzīvesveidu, proti, plānot savu dzīvi tā, lai turpmāk dzīvotu pieticīgāk.

Tālāk minēti daži ieteikumi, kas varētu būt noderīgi, kaut arī tie pilnībā neatrisina problēmu. Pirmkārt, ir svarīgi apzināties, ka mūsu laikos iespēja negaidīti zaudēt darbu ir ļoti reāla, tāpēc neatkarīgi no vecuma un pieredzes, plānojot to, kā jūs dzīvojat savu dzīvi, būtu jāņem vērā šī varbūtība.

Otrkārt, būtu jāvairās neapdomīgi uzņemties lielus parādus par lietām, kas nav nepieciešamas, lai nodrošinātu pārtiku un apģērbu. Dzīvojiet savu līdzekļu robežās un nepaļaujieties uz to, ka varēsiet segt parādus no paredzamajiem ienākumiem, cerot uz paaugstinājumu darbā vai kārtējo algas pielikumu. Mūsdienu ekonomika ir tāda, ka ilgāku laiku uz priekšu neko nevar droši paredzēt.

Treškārt, meklējiet iespējas padarīt savu dzīvi vienkāršāku un samaziniet pastāvošās finansiālās saistības. Tas nozīmē, piemēram, atbrīvoties no parādiem par lietām, kas nav būtiskas, lai dzīvotu samērā vienkāršu, saturīgu dzīvi.

Ceturtkārt, laiku pa laikam pārskatiet savus mērķus — gan garīgos, gan laicīgos — un precizējiet tos. Tad jūs varēsiet apdomāt savus lēmumus saistībā ar saviem mērķiem un izsvērt, kādas būs to sekas.

Visbeidzot, neraugieties ar ilgām uz to, kā dzīvo citi, kuru dzīvesveids nav tik pieticīgs kā jūsējais, lai nerastos kārdinājums tikt pie tādām pašām mantām, kādas ir viņiem, un dzīvot ar tādu pašu vērienu.

Tie ir daži ieteikumi, kas var palīdzēt izvairīties no tādām lamatām kā paļaušanās uz nedrošu bagātību augstākajā mērā nedrošā pasaulē un pasargāt sevi un savu ģimeni no daudzām modernā dzīvesveida izraisītām raizēm.

Kādreizējais baņķieris Fēlikss Rohatins ir teicis: ”Kaut kas pašos pamatos nav kārtībā ar mūsu sabiedrību, ja viena cilvēka bezdarbs vairo otra cilvēka bagātību.” Šī sistēma pašos pamatos ir tik greiza, ka tā drīz tiks nomainīta ar citu, kurā frāze ”darbs uz visu mūžu” iegūs tādu nozīmi, kādu šobrīd ir grūti pat iedomāties. (Jesajas 65:17—24; 2. Pētera 3:13.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 14. lpp.]

”Kaut kas pašos pamatos nav kārtībā.., ja viena cilvēka bezdarbs vairo otra cilvēka bagātību.”

[Attēls 15. lpp.]

Meklējiet iespējas padarīt savu dzīvi vienkāršāku