Mana galvenā vēlēšanās — palikt uzticīgam

PASTĀSTĪJIS OLEKSIJS DAVIDJUKS

Tas notika 1947. gadā Ukrainā netālu no Polijas robežas, dažus kilometrus no Laskovas ciema, kurā es dzīvoju. Mans draugs Stepans, kas bija nedaudz vecāks par mani, bija kurjers — viņš no Polijas nogādāja Ukrainā literatūru par Bībeli. Bet kādu nakti robežsargs viņu pamanīja, sāka dzīties viņam pakaļ un viņu nošāva. Šis notikums divpadsmit gadus vēlāk ļoti iespaidoja manu dzīvi, kā es tālāk paskaidrošu.

ES PIEDZIMU 1932. gadā Laskovā, un tajā laikā mūsu ciemā desmit ģimeņu locekļi bija Bībeles pētnieki, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. To vidū bija arī mani vecāki, kuri visu mūžu palika uzticīgi Jehovam. Viņi nomira 70. gadu vidū. Arī man visu mūžu galvenā vēlēšanās bija palikt uzticīgam. (Psalms 18:26.)

1939. gadā, kad izcēlās Otrais pasaules karš, Austrumpolijas apgabals, kurā mēs dzīvojām, tika iekļauts Padomju Savienībā. Padomju vara pie mums pastāvēja līdz 1941. gada jūnijam, kad mūsu zemē iebruka vācu karaspēks un to okupēja.

Kara laikā es gāju skolā, un tur man reizēm klājās grūti. Bērniem bija jādzied nacionālistiskas dziesmas un jāpilda militāri vingrinājumi, piemēram, bija jāmācās mest granātas. Taču es atteicos dziedāt patriotiskās dziesmas un pildīt militārus vingrinājumus. Tā es jau bērnībā iemācījos aizstāvēt savu uz Bībeli balstīto pārliecību, un tas man palīdzēja palikt uzticīgam Dievam arī turpmākajos gados.

Mūsu draudzes teritorijā bija tik daudz cilvēku, kam interesēja Bībeles patiesība, ka pie mums tika atsūtīti divi pionieri, kā tiek saukti Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāji. Iļja Fjodorovičs, viens no pionieriem, mācīja Bībeli arī man un palīdzēja man sludināt. Vācu okupācijas laikā Iļja tika izsūtīts un ievietots kādā nacistu koncentrācijas nometnē, kur viņš nomira.

 Mans tēvs saglabāja neitralitāti

1941. gadā padomju varas iestāžu pārstāvji centās piespiest tēvu, lai viņš parakstītu dokumentu, kurā apņemtos veikt iemaksas kara finansēšanai. Tēvs paskaidroja, ka neatbalsta karā nevienu pusi un ka viņš kā patiesā Dieva kalpotājs paliks neitrāls. Tēvu pasludināja par ienaidnieku, un viņam piesprieda četrus gadus cietumsoda. Bet cietumā viņš pavadīja tikai četras dienas, jo jau tajā pašā nedēļā, kad tēvs tika apcietināts, mūsu apgabalu okupēja vācu armija.

Kad cietumsargi izdzirdēja, ka tuvojas vācieši, viņi atslēdza cietuma durvis un paši aizbēga. Ieslodzītie gāja ārā, bet lielāko daļu padomju karavīri turpat pie cietuma nošāva. Taču tēvs neatstāja cietumu tūlīt, viņš nogaidīja, pēc tam izlavījās laukā un paslēpās draugu mājās. No turienes viņš aizsūtīja ziņu mātei, lai tā atnes viņa dokumentus, kas apliecina, ka viņš ticis ieslodzīts par atteikšanos atbalstīt karā Padomju Savienību. Vēlāk tēvs parādīja šos dokumentus vācu varas iestādēm un tāpēc netika nošauts.

Vācieši vēlējās uzzināt visu to cilvēku vārdus, kuri bija sadarbojušies ar padomju varu. Viņi uzstāja, lai tēvs nodotu šos cilvēkus, bet tēvs atteicās, paskaidrodams, ka ir neitrāls. Ja viņš kādu būtu nosaucis, šis cilvēks nekavējoties tiktu nošauts. Tā tēva neitrālā nostāja izglāba dzīvību arī daudziem citiem cilvēkiem, kas viņam bija ļoti pateicīgi.

Darbība pagrīdē

Padomju armija atgriezās Ukrainā 1944. gada augustā, un 1945. gada maijā Otrais pasaules karš Eiropā beidzās. Pēc tam nolaidās ”dzelzs priekškars”, kas Padomju Savienības iedzīvotājus nošķīra no pārējās pasaules. Mums bija grūti uzturēt sakarus pat ar Jehovas lieciniekiem Polijā. Drosmīgi liecinieki devās pāri robežai un atgriezās ar dažiem bezgala vērtīgajiem Sargtorņa eksemplāriem. Tā kā mūsu ciems atradās tikai astoņus kilometrus no robežas, es dabūju dzirdēt par briesmām, ko pieredzēja šie kurjeri.

Piemēram, kāds Jehovas liecinieks, vārdā Silvesters, divas reizes bija šķērsojis robežu un bez starpgadījumiem atgriezies mājās. Bet trešajā reizē viņu pamanīja robežsargu patruļa ar suņiem. Karavīri viņam uzkliedza, lai viņš apstājas, bet Silvesters metās bēgt. No suņiem varēja aizbēgt, tikai iebrienot tuvējā ezerā. Tur Silvesters visu nakti stāvēja līdz kaklam ūdenī, paslēpies meldros. Beigu beigās robežsargi meklēšanai atmeta ar roku un Silvesters, galīgi pārguris, atstreipuļoja mājās.

Kā jau bija stāstīts sākumā, Stepans, Silvestera radinieks, tika nošauts, kad mēģināja šķērsot robežu. Tomēr bija svarīgi, lai mēs saglabātu sakarus ar pārējo Jehovas tautu. Pateicoties drosmīgo kurjeru pūlēm, mēs saņēmām garīgo uzturu un nepieciešamo vadību.

1948. gadā, nākamajā gadā pēc Stepana nāves, es kristījos mazā ezeriņā netālu no mūsu mājām. Tie, kas vēlējās kristīties, sapulcējās mūsu mājās, bet es nevienu nevarēju pazīt, jo bija tumšs un viss notika klusumā un slepenībā — mēs savā starpā nerunājām. Tāpat es nezinu, kas teica kristīšanās runu, kas pie ezera uzdeva kristīšanās jautājumus un kas mani kristīja. Pēc daudziem gadiem mēs ar kādu labu draugu sarunā atklājām, ka abi bijām to vidū, kas tika kristīti tajā naktī!

1949. gadā Jehovas liecinieki Ukrainā saņēma no Bruklinas ieteikumu rakstīt uz Maskavu un lūgt, lai mūsu sludināšana Padomju Savienībā tiktu oficiāli atļauta. Tāpēc ar iekšlietu ministra starpniecību PSRS Augstākās Padomes Prezidijam tika nosūtīta vēstule. Pēc tam brāļi lūdza, lai Mikola Pjatoha un Iļja Babijčuks dotos uz Maskavu un saņemtu valdības atbildi. Viņi piekrita un vasarā aizbrauca uz Maskavu.

Amatpersona, kas pieņēma brāļus, uzklausīja, ko viņi stāstīja par mūsu darbību. Viņi paskaidroja, ka tā ir balstīta uz Bībeli un ka  tādā veidā tiek izpildīts Jēzus pravietojums: ”Šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām.” (Mateja 24:14.) Tomēr brāļi saņēma atbildi, ka valsts mums nekad neatļaus oficiāli darboties.

Abi atgriezās Ukrainā un aizbrauca uz Ukrainas galvaspilsētu Kijevu ar nolūku legalizēt mūsu darbību Ukrainā. Bet varas iestādes mūsu lūgumu atkal noraidīja. Tika norādīts, ka Jehovas lieciniekiem liks mieru tikai tad, ja viņi atbalstīs valsti — dienēs armijā un piedalīsies vēlēšanās. Brāļi atkal skaidroja mūsu neitrālo nostāju, proti: mēs, tāpat kā mūsu Kungs Jēzus Kristus, nevēlamies piederēt pie pasaules. (Jāņa 17:14—16.)

Pavisam drīz brāļi Pjatoha un Babijčuks tika apcietināti un tiesāti, un tiesa viņiem piesprieda 25 gadus cietumsoda. Tas bija laiks, kad varas iestādes saņēma un aizveda daudzus Jehovas lieciniekus, arī manu tēvu, — tas notika 1950. gadā. Viņam piesprieda 25 gadus cietumsoda, un viņu aizsūtīja uz gandrīz 7000 kilometru tālo Habarovsku, kas atrodas pašos Padomju Savienības austrumos.

Izsūtīti uz Sibīriju

1951. gada aprīlī padomju vara organizēja uzbrukumu Jehovas lieciniekiem valsts rietumu daļas republikās — tagadējā Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Moldovā, Baltkrievijā un Ukrainā. Tomēnes apmēram 7000 Jehovas liecinieku, kuru vidū bijām arī mēs ar māti, tika izsūtīti uz Sibīriju. Mūsu mājā naktī ieradās karavīri un mūs aizveda uz dzelzceļa staciju. Tur mūs iegrūda lopu vagonos, kurus pēc tam aizslēdza. Katrā vagonā bija apmēram 50 cilvēku. Pēc kādām divām nedēļām mūs izsēdināja Irkutskas apgabalā, netālu no Baikāla ezera, kādā vietā, ko sauc par Calariem.

Mēs stāvējām sniegā, pūta ledains vējš, mūs bija ielenkuši bruņoti kareivji, un es domāju: kas gan mūs sagaida? Kā man šeit izdosies palikt uzticīgam Jehovam? Mēs sākām dziedāt Valstības dziesmas, lai nebūtu jādomā par aukstumu. Drīz ieradās vietējo valsts uzņēmumu pārstāvji. Dažiem bija vajadzīgi vīrieši smagam fiziskam darbam, bet citiem — sievietes, piemēram, lopkopju darbam. Mūs ar māti aizveda uz Tagņinsku, kur tika celta hidroelektrostacija.

Ieradušies mēs ieraudzījām koka baraku rindu, kurās mitinājās izsūtītie. Man bija jāstrādā par traktoristu un elektriķi, bet mātei lika strādāt fermā. Oficiāli mēs tikām uzskatīti nevis par ieslodzītajiem, bet izsūtītajiem, tāpēc drīkstējām pārvietoties hidroelektrostacijas apkaimē, bet mums bija aizliegts apmeklēt kaimiņu apmetni, līdz kurai bija kādi 50 kilometri. Varas iestādes mūs spieda parakstīt paziņojumu, ka mēs visu mūžu paliksim šajā dzīves vietā. Man, deviņpadsmitgadīgam jauneklim, tas izklausījās briesmīgi ilgi, tāpēc es paziņojumu neparakstīju. Tomēr mēs tur palikām veselus 15 gadus.

Līdz Polijas robežai vairs nebija tikai 8 kilometri, bet gan vairāk nekā 6000! Mēs, Jehovas liecinieki, darījām visu iespējamo, lai atkal organizētu draudzes un ieceltu vīriešus, kas tās vadītu. Sākumā mums bija tikai tas mazumiņš bībeliskās literatūras, ko dažiem lieciniekiem bija izdevies atvest no Ukrainas. Mēs to pārrakstījām ar roku un nodevām cits citam.

Drīz sākām rīkot sapulces. Tā kā daudzi no mums dzīvoja barakās, mēs gandrīz katru vakaru satikāmies. Mūsu draudzē bija aptuveni 50 cilvēku, un man uzticēja vadīt Teokrātiskās kalpošanas skolu. Tā kā mūsu draudzē bija tikai daži vīrieši, Teokrātiskajā kalpošanas skolā uzdevumi tika uzticēti arī māsām — citur pasaulē šī kārtība Jehovas liecinieku draudzēs tika ieviesta 1958. gadā. Visi izturējās pret saviem uzdevumiem ļoti nopietni, uzskatīdami to par iespēju slavēt Jehovu un uzmundrināt pārējos draudzes locekļus.

Mūsu kalpošana tiek svētīta

Barakās kopā ar mums dzīvoja arī cilvēki, kas nebija Jehovas liecinieki, tāpēc nepagāja  gandrīz neviena diena, kad mēs nebūtu runājuši ar citiem par savu ticību, lai gan tas bija stingri aizliegts. Pēc Josifa Staļina nāves (viņš nomira 1953. gadā) mūsu dzīves apstākļi nedaudz uzlabojās. Mēs varējām brīvāk runāt ar citiem par saviem uz Bībeli balstītajiem uzskatiem. No sarakstes ar Ukrainā palikušajiem draugiem uzzinājām, kur mūsu tuvumā vēl atrodas Jehovas liecinieki, un sazinājāmies ar viņiem. Tā mēs varējām draudzes apvienot rajonos.

1954. gadā es apprecējos ar Olgu, kas arī bija izsūtīta no Ukrainas. Visu mūžu Olga mani ļoti atbalstīja kalpošanā Jehovam. 1947. gadā uz Ukrainas un Polijas robežas nošautais Stepans bija Olgas brālis. Mums piedzima meita, ko nosaucām par Valentīnu.

Sibīrijā mēs ar Olgu kristīgajā kalpošanā pieredzējām daudz svētību. Piemēram, mēs satikām kādu vīrieti, vārdā Georgs, kas vadīja baptistu grupu. Mēs viņu regulāri apciemojām un kopā ar viņu studējām pieejamos Sargtorņus. Jau drīz vien Georgs pārliecinājās, ka Jehovas kalpotāji sludina Bībeles patiesību. Mēs vadījām Bībeles nodarbības arī vairākiem viņa draugiem baptistiem. Iztēlojieties, cik mēs bijām priecīgi, kad Georgs un vairāki viņa draugi kristījās un kļuva par mūsu garīgajiem brāļiem!

1956. gadā mani iecēla par ceļojošo pārraugu — man katru nedēļu bija jāapmeklē kāda mūsu apkaimes draudze. Praktiski tas nozīmēja, ka pa dienu es strādāju, bet vakarā sēdos uz motocikla un braucu satikt kādas draudzes brāļus un māsas. Agri no rīta es atgriezos un devos uz darbu. Man par palīgu tika iecelts Mihailo Serdinskis, bet viņš 1958. gadā gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā. Viņš nomira trešdienā, bet mēs atlikām viņa bēres līdz svētdienai, lai uz tām varētu ierasties pēc iespējas vairāk Jehovas liecinieku.

Atbrauca patiešām ļoti daudz mūsu brāļu un māsu, un, kad viss lielais pavadītāju pulks devās uz kapsētu, mums sekoja valsts drošības dienesta darbinieki. Uzstāties ar runu, kurā tiktu skaidrota mūsu cerība uz Bībelē apsolīto augšāmcelšanos, nozīmēja pakļaut sevi riskam tikt apcietinātam. Tomēr es nevarēju nerunāt par Mihailo un viņa brīnišķīgajām nākotnes izredzēm. Kaut arī runā es izmantoju Bībeli, drošības dienesta vīri mani nearestēja. Acīmredzot viņi nosprieda, ka nav vērts, un mani viņi tāpat ļoti labi pazina, jo es biju biežs ”viesis” viņu pārvaldē, kur tiku saukts uz pratināšanu.

Denunciācija

1959. gadā Valsts drošības komiteja apcietināja 12 Jehovas lieciniekus, kas vadīja sludināšanu. Vairāki citi, to vidū arī es, tika izsaukti uz pratināšanu. Kad pienāca mana kārta, es gandrīz vai sastingu šausmās, dzirdot, kā  varas iestāžu pārstāvji piemin konfidenciālu informāciju par mūsu darbu. Kā viņi to bija varējuši uzzināt? Acīmredzot viņus kāds bija informējis — kāds, kas par mums daudz zināja un bija sadarbojies ar drošības dienestu.

12 arestētie bija ievietoti blakus kamerās, viņi varēja sazināties savā starpā, un tā viņi norunāja, ka neteiks izvaicātājiem ne vārda. Tādā gadījumā denuncētājam būtu jāparādās tiesā, lai liecinātu pret viņiem. Kaut gan pret mani netika celta apsūdzība, es aizgāju uz tiesu, lai redzētu, kas notiks. Tiesnesis uzdeva jautājumus, bet neviens no 12 apsūdzētajiem neatbildēja. Tad pret viņiem liecināja kāds Jehovas liecinieks, vārdā Konstantīns Poļiščuks, ko es pazinu jau daudzus gadus. Tiesa beigās dažiem apsūdzētajiem piesprieda cietumsodu. Pie tiesas ēkas uz ielas es saskrējos ar Poļiščuku.

”Kāpēc tu mūs nodevi?” es jautāju.

”Es vairs neticu,” viņš atbildēja.

”Kam tu vairs netici?” es prasīju.

”Es vienkārši vairs neticu Bībelei,” viņš sacīja.

Poļiščuks būtu varējis nodot arī mani, bet savā liecībā viņš mani nepieminēja. Es vēlējos uzzināt, kāpēc.

”Es negribēju, ka tevi apcietinātu,” Poļiščuks paskaidroja. ”Joprojām jūtos vainīgs tava sievasbrāļa Stepana nāvē. Tajā naktī, kad viņu nošāva, es viņu biju sūtījis pāri robežai. Man patiešām ir ļoti žēl.”

Šie vārdi mani no tiesas sadusmoja. Cik ļoti notrulinājusies bija šī cilvēka sirdsapziņa! Viņš mocījās pārmetumos par Stepana nāvi un tomēr tagad nodeva citus Jehovas kalpus! Pēc tam vairs Poļiščuku nesastapu. Dažus mēnešus vēlāk viņš nomira. Man bija ārkārtīgi sāpīgi redzēt, kā cilvēks, kam es daudzus gadus biju uzticējies, nodeva mūsu brāļus. Bet no šī gadījuma es sapratu kaut ko ļoti svarīgu: Poļiščuks pārstāja būt uzticīgs Dievam tāpēc, ka vairs nelasīja Bībeli un neticēja tai.

Mums, bez šaubām, vienmēr jāatceras: ja mēs vēlamies palikt uzticīgi Jehovam, regulāri ir jāiedziļinās Svētajos rakstos. Bībelē ir rakstīts: ”Sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” Arī apustulis Pāvils pamācīja kristiešus, lai viņi uzmanās. Pāvils rakstīja: ”Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva.” (Salamana Pamācības 4:23; Ebrejiem 3:12.)

Atpakaļ Ukrainā

Mūsu izsūtījums beidzās 1966. gadā, un mēs ar Olgu pārcēlāmies atpakaļ uz Ukrainu. Apmetāmies Sokaļā — nelielā pilsētā aptuveni 80 kilometru no Ļvovas. Mums bija darba pilnas rokas, jo Sokaļā un tuvējās pilsētās — Červonogradā un Sosnovkā — kopā bija tikai 34 Jehovas liecinieki. Bet tagad šajā rajonā ir 11 draudzes!

Olga nomira 1993. gadā. Pēc trim gadiem es apprecējos ar Lidiju, kas man kopš tā laika ir bijusi lielisks atbalsts. Turklāt arī mana meita Valentīna un viņas ģimene dedzīgi kalpo Jehovam, un viņi mani ļoti uzmundrina. Bet vislielāko prieku man sagādā apziņa, ka esmu palicis uzticīgs Dievam Jehovam, kas ir uzticīgs saviem kalpiem. (2. Samuēla 22:26.)

Oleksijs Davidjuks, palicis uzticīgs Jehovam, nomira šī gada 18. februārī, kad raksts tika gatavots iespiešanai.

[Attēls 20. lpp.]

Mūsu draudze, kuras sapulces notika barakās (1952. gads, Austrumsibīrija)

[Attēls 23. lpp.]

Tie, kas 1953. gadā mācījās Teokrātiskās kalpošanas skolā

[Attēls 23. lpp.]

Mihailo Serdinska bēres 1958. gadā

[Attēls 24. lpp.]

Mana sieva Lidija un es