Dievs dod spēku pārbaudījumos

PASTĀSTĪJIS STEPANS KOŽEMBA

Kādu nakti 1951. gada aprīļa sākumā Ukrainas ciematā Steņatinā, kurā mēs dzīvojām, iedrāzās kravas automašīnas, kas bija pilnas ar padomju karavīriem. Apbruņotie karavīri aplenca mājas, par kurām bija zināms, ka tajās dzīvo Jehovas liecinieki, un veselām ģimenēm viņus apcietināja. Viņi tika izsūtīti uz Sibīriju. Tā kā savos 12 gados es asi uztvēru apkārt notiekošo, es gribēju uzzināt, kāpēc pret viņiem tā izturējās un kā viņi spēja izturēt tādas ciešanas.

ES ESMU dzimis 1938. gada oktobrī Steņatinas ciematā. Divas nedēļas pēc manas piedzimšanas nomira mana māte, un 1944. gadā, padomju armijai karojot ar Vāciju, krita mans tēvs. Mani pieņēma un uzaudzināja tēva māsas Oļona un Anna.

Zēna gados es pazinu mūsu ciematā dažus Jehovas lieciniekus. Kad vien radās izdevība, viņi ar mani un citiem runāja par mesiānisko Valstību. Vēlāk es ar vairākiem gados jauniem lieciniekiem sadraudzējos. Kad padomju karavīri viņus apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju, es biju pilnīgi pārsteigts.

Tomēr ne visi liecinieki tika izsūtīti. Kādu Jehovas liecinieku, vārdā Stepans, kas dzīvoja netālu no manas mājas, neizsūtīja, tāpēc ka viņa ģimenes locekļi nebija liecinieki. Viņš bija sešus gadus vecāks par mani, un, kad es pametu skolu, es strādāju kopā ar viņu par galdnieku. Viņš man mācīja Bībeli, izmantojot ikvienu pieejamo žurnāla Sargtornis eksemplāru. Kad 1956. gada jūlijā es kristījos, Stepans bija ļoti priecīgs. Tagad viņš dzīvo Igaunijā un joprojām uzticīgi kalpo patiesajam Dievam Jehovam.

Ikvienam Jehovas kalpam Ukrainā bija jāsastopas ar pretestību. Varas pārstāvji, meklējot bībelisku literatūru, rīkoja mājās kratīšanas, tāpēc es biju izveidojis vairākas slēptuves. Manām tantēm Oļonai un Annai, kas piederēja pie grieķu katoļu baznīcas, nebija pa prātam, ka saejos ar Jehovas lieciniekiem. Viņas pat centās mani ietekmēt, lai es pārstātu to darīt. Laiku pa laikam es jutos tāpat kā apustulis Pāvils, kuram bija pārāk smagas bēdas, kas ”gāja pāri.. spēkiem”. Bet personīgas attiecības ar Dievu Jehovu deva man spēku izturēt visus pārbaudījumus. (2. Korintiešiem 1:8; Filipiešiem 4:13.)

Centieni saglabāt neitralitāti

Padomju Savienībā jaunieši no 18 gadu vecuma bija pakļauti obligātajam karadienestam. Tā kā es biju ieguvis zināšanas no Bībeles, biju apņēmies saglabāt neitralitāti šīs pasaules lietās, un tāpēc es atteicos iet armijā. (Jesajas 2:4; Jāņa 17:14—16.) Oļona un Anna mani mudināja kļūt par karavīru, kaut  gan viņu brālis, mans tēvs, tika nogalināts karā.

Saņēmis iesaukuma pavēsti, es devos uz mūsu rajona kara komisariātu un paskaidroju savu nostāju. Mani nekavējoties apcietināja, un es paliku ieslodzījumā, kamēr pret mani sagatavoja apsūdzību. Tika sarīkota slēgta tiesas sēde, pat manām tantēm nepaziņoja tās datumu. Tiesā es sludināju tiesnesim, prokuroram un diviem tautas piesēdētājiem. Viss process aizņēma tikai 20 minūtes. Man tika piespriesti pieci gadi ieslodzījuma un vēl uz pieciem gadiem tika ierobežotas pilsoņa tiesības.

Soda izciešana

Pēc tiesas mani ieslodzīja Ļvovas cietumā. Trīs mēnešus — no brīža, kad mani arestēja, līdz pārcelšanai uz labošanas darbu nometni — man nebija iespējas sastapt citus kristiešus un nebija pieejama ne Bībele, ne bībeliska literatūra. Taču es paliku aktīvs garīgā ziņā, sludinot ieslodzītajiem, kam bija grūti saprast manu atteikšanos iet karadienestā. Šo mēnešu laikā es guvu spēku no tā, ko biju ieguvis personiskajās Bībeles studijās pirms ieslodzījuma. Paša pieredzētais man iemācīja kaut ko svarīgu: personiskās Bībeles studijas mums ļauj uzkrāt garīgās bagātības, kas vēlāk palīdz izturēt pārbaudījumus. (Jāņa 14:26.)

1958. gada aprīlī mani pārveda uz 21. labošanas darbu nometni, kura atradās netālu no Dņepropetrovskas, vairāk nekā 700 kilometrus no mājām, un kurā man bija jāizcieš atlikušais soda laiks. Cēlāmies mēs pulksten 6 no rīta un pēc brokastīm ar kravas automašīnām tikām aizvesti uz apmēram 50 kilometrus attālo darbavietu. Pēc astoņu stundu garās darbadienas būvlaukumā mūs nogādāja atpakaļ nometnē pārnakšņot.

Mēs gulējām barakās, ap simts ieslodzīto katrā. Ēdiens mums bija trūcīgs un dzīves apstākļi — pieticīgi, taču es vismaz savās barakās biju kopā ar vēl diviem Jehovas lieciniekiem. Ikviens no mums apzināti pūlējās, lai uzmundrinātu pārējos divus. Draudzīgas attiecības ar ticības biedriem ir vēl viens veids, kā Jehova saviem kalpiem dod spēku grūtībās. (2. Korintiešiem 7:6.)

Pavisam nometnē bijām 12 liecinieki. Dažiem radinieki slepus ienesa pārtikas paciņās paslēptas atsevišķas lapas no žurnāla Sargtornis. Sargi attaisīja gandrīz visas paciņas, pirms mēs tās saņēmām, un pārbaudīja saturu. Bet Sargtorņa lapas, lai tās neatklātu, tika ietītas plastmasas plēvē un ieliktas ievārījuma burkās, kuras sargi nepūlējās atvērt. Saņēmuši rakstus, mēs tos pārrakstījām ar roku un dalījāmies ar tiem savā starpā.

Tāpat mēs darījām visu, kas bija mūsu spēkos, lai sludinātu Dieva Valstību, un Jehova svētīja mūsu pūles. Piemēram, es iepazinos ar kādu ieslodzīto, vārdā Sergejs, kas bija strādājis par grāmatvedi valsts uzņēmumā Ukrainas austrumos. Kad Sergeja darba vietā tika atklāta krāpšanās, viņu sauca pie atbildības. Sergejam tika piespriesti desmit gadi ieslodzījuma. Ieslodzījuma vietā vairāki liecinieki ar viņu studēja Bībeli, izmantojot jebkādus žurnālus, kas bija pieejami. Sergeja interese par Bībeli auga, un beigu beigās viņš man teica: ”Kad mani atbrīvos, es vēlos kristīties un kļūt par Jehovas liecinieku.” Turēdams savu vārdu, Sergejs drīz pēc tam, kad tika atbrīvots, kristījās un līdz pat savai nāvei uzticīgi kalpoja Jehovam.

 Neskaidrība par 13. nodaļu vēstulē romiešiem

1963. gada janvārī mani atbrīvoja no ieslodzījuma un es atgriezos savā dzimtajā Steņatinas ciematā. Pavisam drīz man radās sajūta, ka ar vietējo draudzi Sokalā kaut kas nav kārtībā. Brāļu starpā valdīja saspīlēta gaisotne. Kāds tam bija iemesls? Kas bija izraisījis šādu situāciju?

Gadiem ilgi padomju varas iestādes bija centušās Jehovas tautā sēt nevienprātību, arestējot brāļus, lai nopratinātu un vedinātu viņus uz domām, ka liecinieki ir izmantoti Amerikas Savienoto Valstu interesēs. Varas pārstāvji ieteica lieciniekiem Padomju Savienībā veidot pašiem savu atsevišķu organizāciju, piebilstot, ka tad viņi varētu nodibināt mierīgas attiecības ar valsti un bez vajāšanām dzīvot saskaņā ar savu reliģiju. Amatpersonas šo priekšlikumu iztēloja visai pievilcīgā gaismā.

Tad 1962. gada 15. novembra Sargtornī, kas Ukrainā iznāca vēlāk — 1964. gada 1. jūlija numurā —, tika dota jauna sapratne par 13. nodaļu vēstulē romiešiem. Līdz tam laikam mēs sapratām, ka 1. pantā pieminētās ”varas, kas valda,” norāda uz Dievu Jehovu un Jēzu Kristu, bet šajā Sargtorņa numurā tika atzīmēts, ka ar ”varām, kas valda,” patiesībā ir attēlotas zemes valdības un ka tās ir ”Dieva ieceltas”. (Romiešiem 13:1.)

Tā kā Padomju Savienības vadītāji, mēģinot iznīcināt Dieva patieso pielūgsmi, bija rīkojušies ļoti nežēlīgi, dažiem lieciniekiem bija grūti ticēt šīm izmaiņām. Tāpēc šie liecinieki uzskatīja, ka žurnālu Sargtornis, kurā bija dota jaunā sapratne, nav izveidojusi oficiālā Jehovas liecinieku organizācija. Viņi domāja, ka šo informāciju ir safabricējuši tie, kas bija pieļāvuši kompromisu ar varas pārstāvjiem, lai padarītu lieciniekus paklausīgākus padomju varai.

Tāpēc ikvienam Jehovas kalpam Ukrainā bija jāatbild uz jautājumu: kurai grupai ir taisnība un kurai ne? Es novēroju abas strīdā iesaistītās puses un uzdevu sev jautājumu: ”Kādi ir viņu motīvi?” Drīz vien es skaidri saskatīju atšķirību starp abām pusēm.

Lielākā daļa Jehovas liecinieku, no kuriem daži, iespējams, pilnībā neizprata jauno skaidrojumu par 13. nodaļu vēstulē romiešiem, vēlējās palikt uzticīgi Jehovam un viņa organizācijai. Taču citi bija sākuši šaubīties par to, ka pēdējās Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības publikācijas vēl aizvien izdeva oficiālā Jehovas liecinieku organizācija. Turklāt šādi domājošie sliecās uz galējībām daudzos jautājumos. Piemēram, viņi uzskatīja, ka nav pareizi līgavai savā kāzu dienā vilkt baltu kleitu un dzīvesbiedriem nēsāt laulību gredzenus. Daudzi  pameta Jehovas organizāciju. Tomēr ar laiku diezgan daudzi no viņiem saprata savu kļūdu un atsāka kalpot Jehovam.

Darbība pagrīdē

Kaut arī mūsu kristīgā darbība bija aizliegta, mēs rīkojām iknedēļas sapulces, kad vien iespējams. Tās notika pa grupām, kurās pulcējās 10 līdz 15 cilvēki. Sapulcēs — gan mācoties Bībeli, gan esot kopā pēc Bībeles studijas — mēs smēlāmies garīgu spēku. Mēs cits citam stāstījām, ko bijām pieredzējuši, un tas palīdzēja saprast, ka ikvienam no mums ir jācīnās ar līdzīgām grūtībām. Mēs paturējām prātā apustuļa Pētera vārdus: ”Tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē.” (1. Pētera 5:9.)

Mūsu sarunu pamatā bija Sargtorņa raksti. Kādā veidā šie žurnāli pie mums nonāca? Liecinieki, kas veica kurjeru pienākumus, nogādāja pāri Ukrainas robežai mikrofilmu eksemplārus. Šīs fotofilmas tika vestas pa iepriekš izveidotu maršrutu no viena Jehovas liecinieka pie nākamā. Ikviens no viņiem izgatavoja pietiekami daudz kopiju savas draudzes vajadzībām. Dažkārt es piedalījos šādu kopiju veidošanā. Pa dienu es strādāju un pa nakti kalpoju Jehovam, izgatavojot žurnālus un darot daudz ko citu. Šādu režīmu ievērot nebija viegli, taču mēs, kam organizācijā bija uzticēti atbildīgi pienākumi, mācījāmies, ka Jehova ”nogurušajiem dod spēku”. (Jesajas 40:29.)

Lai runātu par Bībeli ar cilvēkiem, ko sastapām, mēs radījām piemērotas situācijas. Daudzi to darīja, braucot sabiedriskajā transportā. Izplatīts paņēmiens, kā sākt sarunu, bija šāds: mēs lasījām kādu dienas laikrakstu un tad it kā starp citu pastāstījām blakussēdošajam pasažierim kādu no pēdējiem jaunumiem. Tiklīdz saruna bija uzsākta, mēs pievērsām blakussēdētāja uzmanību bībeliskām tēmām. Tā mēs sludinājām labo vēsti savā apkaimē.

Prasmīga sieva

1965. gadā es apprecējos ar Tamāru, kas bija uzaugusi, kalpodama patiesajam Dievam, un jau bija sastapusies ar ticības pārbaudījumiem. Viņas brālis Sergejs, kas arī bija liecinieks, trīs reizes bija apcietināts un tiesāts par savu darbību. Pēdējoreiz, kad viņu arestēja, pie viņa bija atrasti Sargtorņa eksemplāri, un viņam piesprieda desmit gadus ieslodzījuma. Tamāru pašu varas pārstāvji bija pratinājuši un piedraudējuši viņai ar ieslodzījumu.

Pēc kāzām mums bija grūti atrast dzīvesvietu, taču kāda ģimene, kas dzīvoja Sokalā un bija draudzīgi noskaņota pret lieciniekiem, par nelielu samaksu mums piedāvāja mazu istabiņu savā mājā. Šie cilvēki apsolīja, ka gadījumā, ja es tiktu arestēts un atkal ieslodzīts cietumā, Tamāra varēs palikt dzīvot šajā istabā. Mēs ar sievu bijām pateicīgi Jehovam par tādu svētību un šai ģimenei par viņu labvēlību. Vēlāk, kad nomira kāds no šīs ģimenes tuviniekiem, Tamāra izmantoja izdevību, lai paskaidrotu viņu meitai Gaļinai par cerību uz augšāmcelšanu. Iesētās patiesības sēklas nesa augļus, un Gaļina iemīlēja mūsu Radītāju. Viņa kristījās un tagad kalpo Jehovam kopā ar savu vīru.

 Septiņdesmitajos gados nedēļas nogalēs es parasti apceļoju Ukrainu. Tiekoties ar brāļiem, kam Jehovas organizācijā bija atbildīgi pienākumi, un uzmundrinot viņus, es pabiju dažādās malās, arī Moldāvijā (Moldovā) un Karpatu kalnos. Parasti piektdienas vakarā es aizbraucu un svētdienas vakarā vēlu atgriezos mājās. Tamāra reti zināja, uz kurieni es biju devies, un dažkārt pat nebija pārliecināta, vai es atgriezīšos. Tā tas ilga gadiem. Es varu vienīgi apstiprināt to, kas Bībelē teikts par prasmīgu sievu: ”Viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle.” (Salamana Pamācības 31:10.)

Toreiz jebkāda Jehovas liecinieku darbība bija saistīta ar risku. Mēs spējām darboties vienīgi tāpēc, ka saņēmām spēku no Jehovas. Neskaitāmas reizes, sastapies ar sarežģītām situācijām, es nezināju, ko darīt. Tādos gadījumos es domās vērsos lūgšanā pie Jehovas un paļāvos uz viņu, ka viņš dos spēku. Šāda rīcība kļuva par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. (Apustuļu darbi 4:29.)

Daudz vēlāk

Laika gaitā Jehovas kalpiem Ukrainā dzīve kļuva vieglāka. Vajāšanas atslāba, un cietumsodi tika aizstāti ar naudas sodiem. Astoņdesmitajos gados varas iestādes atzina, ka Jehovas liecinieki tiešām ir starptautiska organizācija. Piespriežot Ukrainā vai kaut kur citur Padomju Savienībā lieciniekiem cietumsodus, valsts grāva savu reputāciju ārvalstu acīs. Es atceros, ko reiz nopratināšanā man teica kāds varas pārstāvis: ”Tagad mēs saprotam, ka reliģija nav viennozīmīgi kaut kas slikts. Galvenais, lai konkrētā reliģiskā grupa nekaitētu valstij.”

Kopš astoņdesmito gadu beigām, kad Austrumeiropā sāka vērties vaļā ”dzelzs priekškars”, mūsu brīvība Ukrainā ir vairojusies. 1991. gadā sludināšanas darbs tika juridiski atzīts. Tad 1998. gada septembrī Sargtorņa biedrība Ļvovā izveidoja filiāles biroju. 1999. gada sākumā tika uzsākta jaunas filiāles ēkas celtniecība, kas paredzēta vairāk nekā 170 darbiniekiem. Patlaban Ukrainā mēs esam vairāk nekā 112 000 sludinātāju, un Atceres vakaru šajā gadā apmeklēja vairāk nekā 250 000 cilvēku. Nevar nepamanīt, ka mūsu vidū ir ļoti daudz jauniešu. 1991. gada kopsanāksmē, kas notika Kijevā, kāda laikraksta reportiere man jautāja:

 ”No kurienes visi šie cilvēki? Es domāju, ka Padomju Savienībā liecinieku nav, bet te pēkšņi — tūkstošiem.”

”Mēs neuzradāmies visi uzreiz, piepeši,” es viņai teicu. ”Mēs šeit kalpojam Jehovam jau daudzus gadus.”

”Kā jūs savai reliģijai piesaistāt tik daudz jauniešu?” viņa vēlējās uzzināt.

”Vislabāk būtu vaicāt to viņiem pašiem. Lai viņi jums pastāsta, kāpēc viņi vēlas kalpot Jehovam.”

”Es jau pavaicāju,” teica reportiere. ”Viņi man atbildēja, ka viņiem tas sagādā prieku.”

”Ja mūsu jaunieši paši tā saka, tad tā arī ir,” es piebildu.

Jehovam kalpo ne tikai jaunieši. Ja saskaita kopā gadus, ko mēs ar Tamāru esam pavadījuši, kalpojot Dievam, sanāk vairāk nekā 80 gadi, un savu ticību mēs nevēlamies mainīt ne pret ko citu. Lai gan mēs esam Jehovas liecinieki, mums arī ir savas problēmas. Mēs saprotam, ka šajā vecajā pasaulē, kamēr vien tā pastāvēs, ikvienam būs jāsastopas ar grūtībām. Taču mēs esam labāk sagatavoti pārbaudījumiem nekā jebkura cita cilvēku grupa uz zemes. Mēs esam apņēmības pilni tāpat kā agrāk stāties pretī pārbaudījumiem ar to spēku, ko dod mūsu visvarenais Dievs Jehova. Un mēs pievienojamies Mozum, kas uzvaras dziesmā dziedāja: ”Mans spēks un mana dziesma ir tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana!” (2. Mozus 15:2.)

[Attēls 22. lpp.]

Kopā ar citiem Jehovas lieciniekiem 21. labošanas darbu nometnē

[Attēls 22. lpp.]

Mikrofilma žurnālam ”Sargtornis” ukraiņu valodā (īstajā lielumā)

[Attēls 23. lpp.]

Kopā ar savu sievu Tamāru

[Attēls 24., 25. lpp.]

Šādi mākslinieks atveidojis jauno filiāles kompleksu, kas tiek celts Ļvovā

[Attēli 25. lpp.]

Kāpēc Ukrainā Jehovam kalpo tik daudz jauniešu?