Jauniešu jautājumi

Vai man stāstīt kādam, ka jūtos nomākts?

”Ja es jūtos nomākts, sākumā man negribas par to runāt, jo citi varētu nodomāt, ka es vienkārši esmu tāds, ar ko grūti tikt galā. Bet pēc tam es saprotu, ka man ir ar kādu jārunā, lai saņemtu palīdzību.” (Alehandro, 13 gadi.)

”Kad es esmu nomākts, es nestāstu to saviem draugiem, jo nedomāju, ka viņi var man palīdzēt. Viņi mani tikai izsmies.” (Arturo, 13 gadi.)

KATRAM laiku pa laikam mēdz būt skumjš prāts. * Taču, tā kā tu esi jauns un samērā nepieredzējis, sastopoties ar dzīves grūtībām, tevi viegli var pārņemt sajūta, ka nevari vairs tās izturēt. Prasības, ko izvirza vecāki, draugi un skolotāji, pubertātes vecumam raksturīgās fiziskās un emocionālās pārmaiņas, nederīguma sajūta kāda maznozīmīga trūkuma vai kļūmes dēļ — tas viss var padarīt tevi bēdīgu un nomāktu.

Ja tā ir noticis, ir labi atklāti izrunāties ar kādu. ”Ja man nebūtu neviena, ar ko runāt par savām problēmām, man liekas, es vienkārši uzsprāgtu,” saka septiņpadsmitgadīgā Beatrisa. Diemžēl daudzi jaunieši patur savas raizes pie sevis un bieži vien grimst aizvien dziļākā izmisumā. Marija de Hesus Mardomingo, Madrides Medicīnas fakultātes pasniedzēja, ir novērojusi, ka jaunieši, kas nonāk līdz pašnāvības mēģinājumam, parasti ir ļoti vientuļi. Daudzi no jauniešiem, kas bija mēģinājuši izdarīt pašnāvību, sacīja, ka viņi nebija varējuši atrast nevienu pieaugušo, ar kuru varētu parunāt un kuram varētu uzticēties.

Kā ir ar tevi? Vai tev ir kāds, ar ko tu runā, kad jūties nomākts? Ja tāda cilvēka nav, pie kā tu varētu griezties?

Runā ar vecākiem

Alehandro, kura vārdi bija minēti raksta sākumā, stāsta, ko viņš dara, kad jūtas bēdīgs: ”Es eju pie savas mātes, jo kopš pašas manas dzimšanas viņa vienmēr ir mani atbalstījusi un es varu uz viņu paļauties. Es eju arī pie tēva, jo viņam dzīvē ir gājis līdzīgi kā man. Ja es jūtos slikti un nevienam to nestāstu, man kļūst vēl sliktāk.” Vienpadsmitgadīgais Rodolfo atceras: ”Skolotāja reizēm izturējās pret  mani nicinoši un mani rāja, tāpēc es jutos ļoti bēdīgs. Es gāju uz tualeti, lai izraudātos. Vēlāk es parunāju ar mammu, un viņa palīdzēja atrisināt manu problēmu. Ja es nebūtu ar viņu runājis, es būtu juties vēl bēdīgāks.”

Vai esi domājis par to, ka tu varētu no sirds izrunāties ar saviem vecākiem? Varbūt tev liekas, ka viņi nez vai sapratīs tavas problēmas. Bet vai tā tiešām ir? Varbūt vecāki visā pilnībā nesaprot visas tās grūtības, ar kurām jaunieši saskaras mūsdienu pasaulē, bet vai nav tiesa, ka viņi droši vien pazīst tevi labāk nekā jebkurš cits? Alehandro saka: ”Dažreiz vecākiem nav viegli iejusties manā vietā un saprast, kā tieši es jūtos.” Tomēr viņš atzīst: ”Es zinu, ka varu pie viņiem griezties.” Bieži jaunieši ir pārsteigti, kad redz, cik labi vecāki tomēr spēj izprast viņu problēmas. Tā kā māte un tēvs ir vecāki par tevi un vairāk pieredzējuši, viņi daudzos gadījumos var dot tev labu padomu, īpaši, ja viņiem ir pieredze Bībeles principu izmantošanā.

”Kad es runāju ar vecākiem, es saņemu uzmundrinājumu un praktiskus ieteikumus, kā risināt savas problēmas,” saka iepriekš pieminētā Beatrisa. Kā redzams, Bībelē jaunieši pamatoti tiek mudināti: ”Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību! [..] Klausi savam tēvam, kas tevi ir dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca!” (Salamana Pamācības 6:20, LB-65r; 23:22.)

Protams, ir grūti uzticēties saviem vecākiem, ja tev nav tuvas attiecības ar viņiem. Kā raksta Dr. Katalina Gonsalesa Fortesa, kādā vidusskolas skolēnu vidū veiktā pētījumā tika noskaidrots, ka tiem skolēniem, kas sacīja, ka ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību, bija zema pašcieņa un sliktas attiecības ar vecākiem. Turpretī lielākajai daļai jauniešu, kuriem nebija domu par pašnāvību, bija ”labas attiecības ar māti un tēvu”.

Tāpēc rīkojies gudri un centies attīstīt ciešas attiecības ar saviem vecākiem. Veido paradumu bieži ar viņiem sarunāties. Stāsti viņiem, kas notiek tavā dzīvē, un uzdod viņiem jautājumus. Ja tu būsi ieradis brīvi runāt ar vecākiem, tev droši vien būs vieglāk pie viņiem griezties nopietnu problēmu gadījumā.

Vai runāt ar kādu draugu?

Bet vai nebūtu vieglāk runāt par savām problēmām ar kādu no vienaudžiem? Protams, ir labi, ja tev ir uzticami draugi. Salamana Pamācībās 18:24 teikts, ka ”ir draugi, kuŗi ir labāki nekā brālis”. Bet, lai gan vienaudži var just tev līdzi un tevi atbalstīt, viņi ne vienmēr spēj dot pašu labāko padomu. Viņu dzīves pieredze visbiežāk taču nav lielāka par tavējo. Vai atceries Rehabeāmu? Tas bija valdnieks, kas dzīvoja Bībeles laikos. Rehabeāms noraidīja padomu, ko deva pieredzējuši, nobrieduši vīri, un paklausīja saviem vienaudžiem. Kas no tā iznāca? Posts un bēdas! Lielākā daļa Rehabeāma pavalstnieku atkrita no viņa, un viņš pazaudēja arī Dieva labvēlību. (1. Ķēniņu 12:8—19.)

Vēl viena problēma, kas var rasties, ja izkrata sirdi vienaudžiem, ir saistīta ar noslēpumu izpaušanu. Sākumā pieminētais Arturo saka: ”Vairākums no man pazīstamajiem zēniem, kad viņi jūtas nomākti, runā ar draugiem. Bet vēlāk draugi visu pastāsta citiem un zobojas par viņiem.” Trīspadsmitgadīgā Gabriēla ir pieredzējusi kaut ko līdzīgu. Viņa stāsta: ”Kādu dienu es atklāju, ka mana draudzene stāsta par manām personiskajām lietām citai savai draudzenei, tāpēc es pārstāju viņai visu uzticēt. Protams, es runājos ar  saviem vienaudžiem, bet es cenšos nestāstīt viņiem to, ko es negribu, lai viņi stāsta citiem.” Kad tu meklē kādu, kas varētu tev palīdzēt, ir svarīgi atrast cilvēku, kas ”neatklāj kāda cita noslēpumus”. (Salamana Pamācības 25:9.) Tādu cilvēku tu visdrīzāk atradīsi starp tiem, kas ir vecāki par tevi.

Tātad, ja kaut kādu iemeslu dēļ tu neatrodi atbalstu mājās, nav nekas nepareizs meklēt kādu draugu, kuram tu vari uzticēties, bet ir svarīgi, lai viņam būtu dzīves pieredze un Bībeles principu zināšanas. Vietējā Jehovas liecinieku draudzē noteikti ir tādi cilvēki. Sešpadsmitgadīgā Liliāna saka: ”Es esmu uzticējusi savas izjūtas dažām kristīgajām māsām, un man tas tiešām ir palīdzējis. Tā kā viņas ir vecākas par mani, viņu dotie padomi ir ļoti noderīgi. Viņas ir kļuvušas par manām draudzenēm.”

Bet ko darīt, ja nomāktības dēļ kaut kādā mērā ir cietis tavs garīgums? Varbūt tu esi juties tik bēdīgs, ka esi sācis pamest novārtā lūgšanas vai Bībeles lasīšanu. Bībelē, Jēkaba 5:14, 15, ir lasāms šāds padoms: ”Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels.” Vietējā Jehovas liecinieku draudzē ir vecākie, kam ir pieredze palīdzības sniegšanā tiem, kas ir nomākti vai garīgā ziņā neveseli. Nekautrējies griezties pie viņiem. Bībelē teikts, ka viņi var būt ”kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu”. (Jesajas 32:2.)

”Jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā”

Taču vislabākais palīgs ir ”iepriecināšanas Dievs”. (2. Korintiešiem 1:3.) Ja tu jūties skumīgs un nomākts, seko padomam no Filipiešiem 4:6, 7: ”Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” Jehova vienmēr ir gatavs tevi uzklausīt. (Psalms 46:2; 77:2.) Dažreiz pietiek ar lūgšanu vien, lai kliedētu drūmo noskaņu.

Ja tev reizēm uzmācas skumjas un nomāktība, atceries, ka daudzi jaunieši mēdz justies tāpat. Visbiežāk šīs izjūtas ar laiku pāriet. Bet, kamēr tās tevi nomoka, nepaliec viens pats ar savām bēdām. Izstāsti kādam, ka tev sāp. Salamana Pamācībās 12:25 sacīts: ”Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina.” Kā tu vari saņemt šādu ”laipnu vārdu” un uzmundrinājumu? Pastāstot kādam, kā tu jūties, — kādam, kuram ir pieredze, zināšanas un gudrība, kas nāk no Dieva, un kurš tāpēc var sniegt tev vajadzīgo mierinājumu un palīdzību.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 14. lpp.]

”Kad es runāju ar vecākiem, es saņemu uzmundrinājumu un praktiskus ieteikumus, kā risināt savas problēmas.”

[Attēls 15. lpp.]

Parasti vislabākos padomus tev var dot dievbijīgi vecāki, nevis tavi vienaudži