Iepazīstieties ar Austrālijas bezdzeloņa bitēm

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

VAI esat kādreiz ieklausījušies, cik nomierinoši skan bišu rāmā dūkoņa, kad tās agra pavasara spožajā saulē steidzas no zieda uz ziedu? Bites tiešām ir apbrīnojami kukainīši. Kaut tikai tās tik sāpīgi nedzeltu!

Varbūt tas jūs pārsteigs, taču ir arī tādas bites, kas tiešām nedzeļ. Tās ir Austrālijas bezdzeloņa bites, kas satopamas Austrālijas austrumu daļā. Šīs bites ir tikai ap puscentimetru garas, tās ir melnā krāsā ar bieziem, baltiem matiņiem uz sejas un sāniem. Daudzām ir sīki, dzelteni punktiņi uz ķermeņa vidējā posma pakaļējās malas. Piekrastē no Kvīnslendas ziemeļiem līdz pat Jaundienvidvelsas dienvidiem ir sastopamas vismaz desmit bezdzeloņa bišu sugas. Dažas sugas ir novērotas arī kontinenta tropiskajā Ziemeļu teritorijā.

Padomājiet, cik ērti ir ņemt ārā medu no šo bišu stropiem! Kāds bitenieks saka: ”Kad es strādāju ar [citu sugu bitēm], es velku bitenieka aizsargtīklu un svīteri ar augstu apkakli, bet man it nekas nav vajadzīgs, lai aizsargātos no [bezdzeloņa bitēm]. Piecas minūtes pēc tam, kad stropam ir nocelts vāks, bites joprojām strādā, it kā manis tur nemaz nebūtu.”

Bezdzeloņa bišu ligzdas ievērojami atšķiras no tām, ko būvē parastās medus bites. Šīs bites neglabā medu un putekšņus parastajās sešstūraino šūnu kārēs, bet veido ovālu kanniņu pudurus. Kad kanniņas ir piepildītas ar medu, tās aizvāko, un tad uz vai ap tām tiek būvētas jaunas.

Ligzdas iekšienē

Dosimies nelielā ekskursijā pa vienu šādu ligzdu, kurā mīt ap 15 000 bezdzeloņa bišu. Taču jābūt uzmanīgiem, jo, lai gan šīs bites nedzeļ, tās var iekniebt ar saviem žokļiem.

Virzoties pa ligzdas gaiteni, mēs ieraugām pasauli, kurā valda nerimtīga rosība. Bišu saime saskanīgi veic kopīgu darbu.  Katra bite precīzi zina, kas un kur tai jādara. Mēs redzam vienu mazu bitīti, kas it kā pēc nevainojami izstrādāta projekta cītīgi taisa un pulē jaunu medus kanniņu. Četras citas bites darbojas tepat mums blakus, aizvākojot kanniņu, kas tikko piepildīta ar medu. Pamatīgs trīsdimensiju režģis veido karkasu, kurā tiek iebūvētas šūnas. Šī meistarīgā konstrukcija palīdz noturēt medus smagumu.

Mēs dodamies tālāk uz nākamo nodalījumu un pamanām kādu biti, kas ir krietni lielāka par citām. Tā ir bišu māte — karaliene visā savā godībā! Greznota ar koši melnām un zeltainām joslām, bišu māte, ko ielenc čaklu bišu pulciņš, nudien izskatās ļoti glīta. Māte sāk dēt oliņas 60 šūnās, kas tai ir sagatavotas. Tā rīkojas tik rūpīgi un precīzi, ka atgādina mums māti, kas gulda savu bērnu šūpulī. Pievērsiet uzmanību arī tam, cik ātri darba bites aiz tās aizvāko šūnas. Dažās minūtēs darbs jau ir padarīts.

Kas notiek pēc izšķilšanās

Pēc izšķilšanās sīciņais kāpurs jeb cirmenis apēd barību, kas ievietota tam sagatavotajā šūnā. Kad cirmenis ir izaudzis tik liels, ka tam vaska šūnā kļūst par šauru, tas noauž sev zīda kokonu. Šajā kokonā cirmenis pārtop par biti (izejot cauri kūniņas stadijai). Pēc kāda laika jaunā bite izlien no kokona un ķeras pie darba, tiesa gan, sākumā to vēl nedaudz aprūpē citas bites. Kas notiek ar vaska šūnām? Bites tās tūlīt savāc un to materiālu izmanto atkārtoti. Kad jaunās bites ir atstājušas kokonus, tie vairs nav vajadzīgi. Ja tos atstātu turpat, tie tikai piegružotu ligzdu, tāpēc daudzās bites tīrītājas aizgādā šos atkritumus projām.

Liela daļa bezdzeloņa bišu sugu ražo īpašu celtniecības materiālu, kas sastāv no pašu bišu izdalīta vaska un sveķiem un vaska, ko tās savāc no lakstaugiem un kokiem. No šī vaska maisījuma bites būvē kolonnu,  siju un šķēršu režģi, nostiprinot katru savienojuma vietu. Kad bites šajā karkasā veido šūnas medum un putekšņiem, tās riņķo šūnu iekšpusē, sablīvējot vasku un piešķirot šūnai vēlamo formu. Pēc tam gatavās šūnas tiek piepildītas un aizvākotas, lai to saturu uzglabātu. Bites, šķiet, instinktīvi zina, cik svarīgi tām ir augi noteiktās sezonās un kādas grūtības saistās ar gadalaiku maiņu. Liekas, tās ļoti labi saprot, ka to izdzīvošana ir atkarīga no barības vākšanas un krājumu veidošanas.

Bites izlido no stropa, lai dotos meklēt celtniecības materiālu, kā arī nektāru un ziedputekšņus. Ārpus ligzdas tās kļūst par izveicīgām lidotājām un navigatorēm, turklāt tās precīzi zina, kas tām jāvāc un kur to var dabūt.

Jaunas mītnes ierīkošana

Kolonija aug, un drīz ligzda ir piepildīta līdz pēdējai iespējai. Kas notiek tālāk? Izskatās, it kā bišu saimi būtu aplidojusi ziņa: ”Laiks būvēt jaunu māju!” Laiku pa laikam vientuļš izlūks izpēta kādu dobumu, kas varētu būt piemērota vieta ligzdas veidošanai. Pēc izlūka veikt apskati ierodas ”inženieri”. Parasti 30 līdz 50 šo ”speciālistu” vairākas stundas pēta dobuma iekšieni, it kā iezīmējot būvlaukumu ar virvēm un mietiņiem. Nosprieduši, ka pamats ir labs, tie atgriežas mājās — acīmredzot, lai paziņotu to pārējām. Tikai pēc tam, parasti 48 stundu laikā, izraudzītajā vietā ierodas ”celtnieki”. Šajā brigādē mēdz būt vairāk nekā tūkstoš bišu, taču bišu mātes tajā nav. Bites steidzīgi ķeras pie darba, piegādājot celtniecības materiālu un barību no vecās ligzdas.

Lai sagatavotos brīdim, kad ieradīsies jaunās ligzdas bišu māte, periem domātā ligzdas daļa ir jāizveido tā, lai tajā uzturētu vajadzīgo temperatūru — ap 28 grādiem pēc Celsija. Šajā nolūkā darba bites ap to uzbūvē vaska sienu, ietinot to kā segā. Gudrās bites it kā saprot, ka olām ir nepieciešams siltums. Beidzot viss ir gatavs, un aptuveni devītajā dienā tiek atvesta jaunā māte, kas izaugusi vecajā ligzdā. Tā tūlīt pat sāk dēt olas, no kurām attīstīsies jaunas bites, kas papildinās tās saimi.

Bites, kas pārcēlās uz šejieni no vecās ligzdas, pakāpeniski nomirs, un to vietā stāsies citas, jaunākas, kas dzimušas šajā jaunajā mājvietā. Vēlāk arī šīs ligzdas saimei pienāks laiks ierīkot jaunu māju, un tā turpinās vēl viens apbrīnojams dzīves cikls, ko iedibinājis Radītājs.

[Attēls 13. lpp.]

Bezdzeloņa bites nebūvē sešskaldņu šūnas, bet gan ovālu šūnu pudurus

[Attēls 14. lpp.]

Austrālijā sastopamas vismaz desmit bezdzeloņa bišu sugas