Kāpēc mums vajadzīgas medicīnas māsas?

”Slimnieku kopšana ir viena no grūtākajām mākām. Līdzjūtība var būt mūsu motīvs, bet vienīgais spēks, kas ļauj mums darboties, ir zināšanas.” (Mērija Adelaide Natinga, pasaulē pirmā slimnieku kopšanas un aprūpes pasniedzēja augstskolā, 1925. g.)

PAŠĀ vienkāršākajā formā slimnieku kopšana ir pastāvējusi tūkstošiem gadu — tā bija pazīstama jau Bībeles laikos. (1. Ķēniņu 1:2—4.) Vēstures gaitā daudzas ievērojamas sievietes ir aprūpējušas slimos un nespējīgos. Piemēram, Ungārijas Elizabete (1207—1231), karaļa Andreja II meita, organizēja pārtikas izdali 1226. gada bada laikā. Pēc tam viņa gādāja par slimnīcu celšanu un kopa lepras slimniekus. Elizabete nodzīvoja tikai 24 gadus, bet lielāko daļu sava īsā mūža viņa bija pavadījusi, rūpēdamās par slimajiem.

Nav iespējams runāt par slimnieku kopšanas vēsturi, nepieminot Florensu Naitingeilu. Kopā ar 38 žēlsirdīgo māsu grupu šī drosmīgā angļu lēdija Krimas kara laikā (1853—1856) reorganizēja kara hospitāli Konstantinopoles piepilsētā Skutari. Kad viņa tur ieradās, mirstības līmenis hospitālī bija gandrīz 60 procenti, bet, kad 1856. gadā viņa devās projām, tas bija samazinājies līdz nepilniem diviem procentiem. (Skat. ielogojumu 6. lappusē.)

Liela nozīme profesionālās slimnieku kopšanas attīstībā bija arī Protestantu diakonešu institūtam Kaizersvertā (Vācija), kur Naitingeila bija mācījusies pirms došanās uz Krimu. Vēlāk izveidojās vēl citas nozīmīgas žēlsirdīgo māsu organizācijas, piemēram, 1903. gadā Agnesa Karla dibināja Vācijas žēlsirdīgo māsu profesionālo organizāciju.

Mūsdienās medicīnas māsas, kā tiek uzskatīts, veido lielāko medicīnas darbinieku grupu veselības aprūpes sistēmā. Pasaules veselības organizācija ziņo, ka patlaban  pasaulē ir krietni vairāk nekā 9 000 000 māsu un vecmāšu, kas strādā 141 valstī. Tas darbs, ko viņas dara, ir ārkārtīgi vērtīgs. Žurnālā The Atlantic Monthly teikts, ka medicīnas māsu darbā ”nesaraujami saaužas rūpes, zināšanas un paļāvība, kas ir vitāli svarīgas pacientu dzīvībai”. Kā redzams, mums ir pamatots iemesls jautāt: ”Kā gan mēs iztiktu bez medicīnas māsām?”

Māsas nozīme atlabšanas procesā

Kādā enciklopēdijā slimnieka kopšana definēta kā ”process, kura gaitā medicīnas māsa vai slimnieku kopējs palīdz pacientam atveseļoties no slimības vai traumas vai arī atgūt pēc iespējas lielāku patstāvību”.

Protams, šajā procesā ietilpst ļoti plašs pasākumu komplekss, nepietiek tikai izdarīt kārtējās pārbaudes, piemēram, izmērīt pulsu vai asinsspiedienu. Māsai ir milzīga nozīme pacienta atlabšanā. Kā teikts enciklopēdijā The American Medical Association Encyclopedia of Medicine, ”medicīnas māsa lielāko uzmanību pievērš pacienta vispārējai reakcijai uz slimību, nevis pašai slimībai, un viņas mērķis ir sāpju un psihisko ciešanu atvieglošana, kā arī sarežģījumu novēršana, ja vien tas iespējams”. Turklāt māsa nodrošina slimniekam ”iejūtīgu aprūpi, kas nozīmē, ka viņa arī pacietīgi uzklausa cilvēka raizes un bažas un sniedz emocionālu atbalstu un mierinājumu”. Ja slimnieks mirst, teikts minētajā avotā, māsas pienākums ir ”palīdzēt pacientam sagaidīt nāvi pēc iespējas mierīgāk un ar cieņu”.

Daudzas māsas dara krietni vairāk, nekā prasa pienākums. Piemēram, Elena Bara, rakstīdama par savu darbu Montefjores medicīnas centrā Ņujorkā (ASV), stāsta, ka viņa negribēja steigties, kad kopā ar ķirurģiskās nodaļas brigādi devās rīta apgaitā. ”Es gribēju uzkavēties pie slimniekiem,” viņa raksta. ”Es gribēju palīdzēt viņiem veikt elpošanas vingrinājumus un pārvietoties, gribēju rūpīgi apmainīt pārsējus, atbildēt uz jautājumiem, paskaidrot un mierināt. Man patika tā tuvības sajūta, kas rodas, nodibinot personisku kontaktu ar slimniekiem.”

Katrs, kas ir ārstējies slimnīcā, droši vien var atcerēties kādu līdzjūtīgu māsu, kam ir bijis līdzīgs pašuzupurēšanās gars. Bet kas ir vajadzīgs, lai kļūtu par prasmīgu medicīnas māsu?

[Attēls 3. lpp.]

Florensa Naitingeila

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy National Library of Medicine