Medicīnas māsa — neaizstājama profesija

”Medicīnas māsa ir persona, kas aprūpē, kopj un aizsargā, viņa ir sagatavota tam, lai rūpētos par slimajiem, ievainotajiem un vecajiem.” (Nursing in Today’s World—Challenges, Issues, and Trends.)

NESAVTĪBA ir būtiska, taču ar to vien nepietiek, lai kļūtu par prasmīgu māsu. Labai medmāsai ir nepieciešamas arī pamatīgas zināšanas un plaša pieredze. Viena svarīga prasība ir viens līdz četri (reizēm arī vairāk) studiju un praktiskas apmācības gadi. Bet kādas īpašības ir vajadzīgas labai māsai? Lūk, dažas no atbildēm, ko uz šo jautājumu deva pieredzējušas medicīnas māsas, kuras intervēja Atmostieties!.

”Ārsts dziedina, bet medmāsa aprūpē slimnieku. Bieži vien tas nozīmē, ka viņai ir jāuzmundrina slimnieki, kas ir ne tikai fiziski slimi, bet arī emocionāli satriekti, piemēram, uzzinājuši, ka viņiem ir hroniska slimība vai ka viņiem neglābjami ir jāmirst. Māsiņai ir jābūt slimniekam mātes vietā.” (Karmena Gilmartina, Spānija.)

”Ir jāspēj sajust slimnieka sāpes un ciešanas un jāgrib palīdzēt. Ir nepieciešama laipnība un milzu pacietība, kā arī vēlēšanās pastāvīgi apgūt jaunas zināšanas par slimnieku kopšanu un medicīnu.” (Tadasi Hatano, Japāna.)

”Pēdējos gados medmāsām ir nepieciešamas aizvien lielākas profesionālas zināšanas, tāpēc ir svarīgi, lai viņas gribētu mācīties un spētu aptvert iegūto informāciju. Turklāt, ja situācija to prasa, māsām jāprot ātri pieņemt lēmumus un nekavējoties rīkoties.” (Keiko Kavane, Japāna.)

”Māsai jābūt sirsnīgai, iecietīgai un iejūtīgai.” (Araseli Garsija Padilja, Meksika.)

”Labai māsai jābūt rūpīgai, vērīgai un ārkārtīgi profesionālai. Ja medmāsa nav pašaizliedzīga, ja viņā ir kaut kāds savtīgums vai viņa negrib pieņemt padomus no tiem, kas stāv augstāk par viņu medicīnas hierarhijā, tad no šādas māsas nebūs labuma ne slimniekiem, ne kolēģiem.” (Rosanžela Santosa, Brazīlija.)

 ”Ir vairākas īpašības, bez kurām nevar iztikt: elastīgums, iecietība un pacietība. Ir jābūt arī brīvam no aizspriedumiem un jāprot sadzīvot ar kolēģiem un priekšniekiem. Lai saglabātu efektivitāti, ir jābūt spējīgam īsā laikā apgūt jaunas iemaņas.” (Marks Kēlers, Francija.)

”Ir jāmīl cilvēki un no sirds jāvēlas viņiem palīdzēt. Ir jāprot tikt galā ar stresu, jo māsu darbā spēkā ir princips ”visu vai neko”. Ir jāspēj pielāgoties, lai visu to pašu darbu varētu padarīt arī tad, ja palīgu ir mazāk nekā parasti, turklāt darba kvalitāte nedrīkst ciest.” (Klaudija Raikere-Bakere, Nīderlande.)

Medicīnas māsa — slimnieku aprūpētāja

Grāmatā Nursing in Today’s World (Slimnieku kopšana mūsdienu pasaulē) sacīts, ka slimnieku kopšana ietver ”cilvēka aprūpēšanu ļoti dažādās ar veselību saistītās situācijās. ..medicīna mūsu uztverē saistās ar pacienta ārstēšanu, savukārt slimnieku kopšana — ar šī pacienta aprūpi.”

Viens no medmāsas uzdevumiem ir kopt slimniekus, un tas nozīmē, ka ir nepieciešams, lai viņai no sirds rūpētu citu cilvēku labklājība. Pirms kāda laika 1200 augsti kvalificētām medicīnas māsām tika uzdots jautājums: ”Ko jūs uzskatāt par vissvarīgāko savā darbā?” 98 procenti aptaujāto atbildēja, ka vissvarīgākais ir nodrošināt slimniekiem kvalitatīvu kopšanu.

 Reizēm medmāsas par zemu novērtē to, cik daudz viņas dara slimnieku labā. Iepriekš minētā Karmena Gilmartina, medmāsa ar 12 gadu stāžu, intervijā Atmostieties! teica: ”Reiz es pastāstīju kādai draudzenei, ka, kopdama smagi slimus pacientus, es jūtos diezgan bezspēcīga. Man likās, ka es esmu tikai tāds ”plāksteris”, kas neko daudz nevar palīdzēt. Bet tad draudzene teica: ”Tu esi svētīgs ”plāksteris”, jo tad, kad cilvēks ir slims, tu esi tas, kas visvairāk ir vajadzīgs, — līdzjūtīga māsiņa.””

Lieki teikt, ka šādas rūpes par slimnieku prasa lielu sasprindzinājumu no māsām, kas nereti strādā desmit un vairāk stundu dienā. Kas mudina izraudzīties šo pašaizliedzīgo profesiju?

Kāpēc tiek izraudzīta māsas profesija?

Atmostieties! intervēja medicīnas māsas dažādās zemēs un uzdeva viņām jautājumu: ”Kas jūs pamudināja kļūt par medicīnas māsu?” Tālāk minētas dažas no saņemtajām atbildēm.

Terijai Vezersonei ir 47 gadu pieredze medmāsas darbā. Patlaban viņa strādā par māsu kādas Mančestras slimnīcas (Anglija) uroloģijas nodaļā. ”Es tiku audzināta katoļu ticībā un mācījos katoļu internātskolā,” viņa stāsta. ”Meitenes gados es izlēmu, ka gribu kļūt vai nu par mūķeni, vai par medmāsu. Es gribēju kalpot citiem. To varētu nosaukt par aicinājumu. Kā redzat, medmāsas profesija guva virsroku.”

Čiva Macunaga no Saitamas (Japāna) jau astoņus gadus vada pati savu klīniku. Viņa saka: ”Mans tēvs uzskatīja, ka vislabāk ir apgūt tādu darbu, ko varēs strādāt visu mūžu, un es biju pārliecināta, ka viņam ir taisnība. Tāpēc es nolēmu mācīties par medmāsu.”

Vecākā māsa Ecuko Kotaņi no Tokijas (Japāna), medmāsa ar 38 gadu stāžu, sacīja: ”Kad es vēl mācījos skolā, reiz ar manu tēvu notika nelaime un viņš zaudēja daudz asiņu. Sēdēdama pie tēva gultas slimnīcā, es izlēmu, ka gribu būt par medmāsu, lai varētu palīdzēt slimiem cilvēkiem.”

Reizēm par pamudinājumu kļūst tas, ko cilvēks ir pieredzējis, pats būdams slims. Medmāsa no Meksikas Eneida Vieira stāsta: ”Sešu gadu vecumā es divas nedēļas gulēju slimnīcā ar bronhītu, un tieši tad es izdomāju, ka gribu kļūt par medmāsu.”

Darbs, ko dara māsas un citi slimnieku aprūpētāji, neapšaubāmi prasa lielu uzupurēšanos. Uzzināsim mazliet vairāk par šīs cildenās profesijas priekiem un bēdām.

Kas sagādā prieku

Kas medicīnas māsām un citiem medicīnas darbiniekiem ar vidējo speciālo izglītību viņu profesijā sagādā prieku? Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no nozares, kādā cilvēks strādā. Vecmātēm, piemēram, gandarījumu sniedz ikvienas  sekmīgas dzemdības. ”Ir tik brīnišķīgi saņemt veselīgu bērnu, kura attīstībai tu esi sekojusi līdzi,” saka kāda vecmāte no Nīderlandes. Cita nīderlandiete, Jolanda Gīlena van Hofta, izsakās: ”Bērna nākšana pasaulē ir viens no jaukākajiem brīžiem, ko pāris — un arī medicīnas darbinieks — var piedzīvot. Tas ir īsts brīnums!”

Rašids Asams no Drē (Francija) ir ieguvis sertifikātu anestēzijas māsas specialitātē. Kāpēc viņam patīk šis darbs? Tās gandarījuma sajūtas dēļ, ko sagādā ”apziņa, ka tu esi sekmējis operācijas izdošanos un ka tu strādā aizraujošā profesijā, kas pastāvīgi attīstās”, Asams paskaidro. Īzāks Bangili, kas arī dzīvo Francijā, sacīja: ”Mani aizkustina pateicības, ko mēs saņemam  no pacientiem un viņu piederīgajiem, īpaši, ja ir izdevies glābt cilvēku smagā situācijā, kas ir šķitusi bezcerīga.”

Iepriekš pieminētā Terija Vezersone reiz saņēma kādas atraitnes pateicības vēstuli, kurā bija rakstīts: ”Es gribu vēlreiz pieminēt, cik lielu atvieglojumu Jūs mums sniedzāt, visā Čārlza slimības laikā būdama mums blakus ar savu mieru un nosvērtību. Jūsu sirsnība bija kā gaismas stars, tas bija avots, no kura mēs smēlāmies spēkus.”

Ar kādām grūtībām jāsaskaras

Taču šajā profesijā ir jāpārvar arī daudz grūtību. Māsa savā darbā nevar atļauties kļūdas. Vienalga, vai viņa dod pacientam zāles vai ņem asinis analīzei, veic infūziju vai vienkārši pārvieto slimnieku, viņai jābūt ārkārtīgi uzmanīgai. Daudzviet par pieļautajām kļūdām medmāsai var pat nākties atbildēt tiesas priekšā. Bet reizēm māsas nonāk ļoti sarežģītās situācijās. Piemēram, ja nu māsai šķiet, ka ārsts pacientam ir ordinējis nepareizas zāles vai arī devis norādījumus darīt kaut ko, kas pasliktinās pacienta stāvokli? Ko viņai darīt? Apšaubīt ārsta lēmumu? Tas prasa drosmi, taktu un diplomātiskumu, turklāt šādā rīcībā slēpjas zināms risks. Diemžēl dažiem ārstiem nepatīk uzklausīt padomus no tiem, kas viņu acīs ir tikai padotie.

Ko pašas māsas domā par šo problēmu? Bārbara Raineke no Viskonsinas štata (ASV), diplomēta medmāsa ar 34 gadu stāžu, Atmostieties! teica: ”Māsai jābūt drosmīgai. Pirmkārt, viņa ir juridiski atbildīga par tām zālēm, ko viņa slimniekam dod, par ārstnieciskajām darbībām, ko viņa veic, un par jebkādu kaitējumu, ko tās varētu nodarīt. Viņai jābūt spējīgai atteikties izpildīt ārsta rīkojumu, ja viņa  uzskata, ka tas prasa no viņas kaut ko tādu, kas ir ārpus viņas profesionālās kompetences ietvariem, vai arī ir pārliecināta, ka rīkojums ir nepareizs. Šodien slimnieku kopšana nepavisam vairs nav tāda pati kā Florensas Naitingeilas laikā vai pat tikai pirms 50 gadiem. Tagad māsai ir jāsaprot, kādā gadījumā ir jāsaka ārstam nē un kad ir jāuzstāj, lai ārsts steidzami ierodas pie slimnieka, pat ja tas notiktu nakts vidū. Un, ja tu esi kļūdījusies, tev ir jābūt ar pietiekami biezu ādu, lai paciestu izsmieklu, ar ko ārsts tevi varbūt apveltīs.”

Vēl viena problēma, ar ko medmāsām reizēm jāsaskaras darbā, ir vardarbība. Raksturojot situāciju Dienvidāfrikā, kādā publikācijā teikts, ka vidējais medicīniskais personāls tiek atzīts par grupu, ”kam ir sevišķi liels risks pieredzēt aizskaršanu vai vardarbību savā darbavietā. Varbūtība piedzīvot uzbrukumu medmāsām ir lielāka nekā cietumsargiem un policistiem, un 72% medmāsu nejūtas drošībā no uzbrukuma.” Par līdzīgu stāvokli liecina ziņas no Lielbritānijas, kur kādā aptaujā 97 procenti aptaujāto māsu sacīja, ka viņas zina medmāsu, kas iepriekšējā gada laikā pieredzējusi fizisku aizskaršanu. Kas izraisa šādu vardarbību? Problēmas cēlonis bieži vien ir pacienti, kas atrodas narkotiku vai alkohola reibumā vai cieš no stresa, vai ir bēdu nomākti.

Māsas darbā pastāv arī risks stresa dēļ nonākt līdz spēku izsīkumam. Viens no šīs problēmas iemesliem ir darbinieku trūkums. Ja apzinīga medmāsa, būdama pārslogota, nespēj nodrošināt slimniekam pienācīgu aprūpi, drīz vien uzkrājas spriedze. Mēģinājumi tikt galā ar situāciju, strādājot pārtraukumos un pēc darbalaika beigām, rada tikai vēl lielāku bezspēcības sajūtu.

Visā pasaulē daudzās slimnīcās trūkst darbaspēka. ”Mūsu slimnīcās nepietiek medmāsu,” teikts rakstā, kas publicēts Madrides preses izdevumā Mundo Sanitario. ”Katrs, kam ir bijuši vajadzīgi medicīniski pakalpojumi, saprot, cik medmāsas ir svarīgas.” Ar ko bija izskaidrots šis medmāsu trūkums? Ar nepieciešamību taupīt līdzekļus! Tajā pašā rakstā bija sacīts, ka Madrides slimnīcās trūkst 13 000 medmāsu.

Vēl viens stresa cēlonis ir tas, ka maiņas bieži vien ir pārāk garas, bet algas — pārāk mazas.  The Scotsman bija rakstīts: ”Pēc arodbiedrības Unison ziņām, vairāk nekā piektā daļa Lielbritānijas medmāsu un ceturtā daļa māsu palīgu strādā vēl otrā darbavietā, lai savilktu galus kopā.” Trīs ceturtdaļas medmāsu domā, ka viņu atalgojums ir pārāk zems. Šī iemesla dēļ daudzas no viņām ir apsvērušas iespēju aiziet no darba savā profesijā.

Arī daudzi citi apstākļi vairo ar māsas darbu saistīto stresu. Spriežot pēc tā, ko intervijā Atmostieties! stāstīja medicīnas māsas no dažādām pasaules malām, smagu nomāktību var izraisīt slimnieka nāve. Ēģiptiešu izcelsmes medmāsa Magda Suanga, kas strādā Bruklinā (Ņujorka, ASV), uz jautājumu, kas viņas darbā ir bijis sevišķi grūts, atbildēja: ”10 gadu laikā redzēt mirstam vismaz 30 nedziedināmi slimus pacientus, kurus es biju kopusi. Tas izsūc visus spēkus.” Nav grūti saprast, kāpēc kādā publikācijā teikts: ”Ja fiziskie un garīgie spēki pastāvīgi tiek ziedoti pacientiem, kas nomirst, cilvēka iekšējie resursi tiek ļoti izsmelti.”

Kādas ir perspektīvas

Tehnoloģijas attīstība un pieaugošā ietekme palielina spriedzi medmāsas profesijā. Māsām jāveic grūts uzdevums — jāsaskaņo tehnoloģija ar cilvēcību, ar humānu attieksmi pret slimniekiem. Neviena tehniska iekārta nekad nespēs aizstāt māsas sirsnīgās rūpes un līdzcietību.

Kādā žurnālā rakstīts: ”Māsas profesija ir mūžīga. [..] Kamēr vien pastāvēs cilvēce, pastāvēs arī vajadzība pēc rūpēm, līdzjūtības un sapratnes.” Medicīnas māsas palīdz apmierināt šo vajadzību. Taču ir pamatots iemesls nākotnē cerēt uz kaut ko daudz labāku nekā tikai kvalitatīva veselības aprūpe. Bībelē ir teikts, ka pienāks tāds laiks, kad neviens vairs nebūs slims un nesacīs: ”Es ciešu.” (Jesajas 33:24.) Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē vairs nebūs vajadzīgi ārsti, medmāsas un slimnīcas. (Jesajas 65:17; 2. Pētera 3:13.)

Bībelē ir arī apsolīts, ka Dievs ”nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis”. (Atklāsmes 21:3, 4.) Bet, kamēr tas vēl nav noticis, mums jābūt pateicīgiem, ka miljoniem medmāsu, bez kurām ārstēšanās slimnīcā būtu daudz nepatīkamāka vai pat vispār nebūtu iespējama, visā pasaulē rūpīgi un pašaizliedzīgi dara savu darbu, tāpēc jautājums ”Kā mēs iztiktu bez viņām?” vēl aizvien ir īsti vietā.

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Florensa Naitingeila — modernās slimnieku kopšanas pioniere

Florensa Naitingeila piedzima 1820. gadā Itālijā. Būdama turīgas angļu ģimenes atvase, viņa bērnībā tika saudzēta un lutināta. Taču jaunā Florensa noraidīja precību piedāvājumus un mācījās kopt slimniekus un rūpēties par trūcīgajiem. Lai gan vecāki bija pret viņas lēmumu, Florensa devās uz žēlsirdīgo māsu skolu Kaizersvertā. Vēlāk viņa mācījās Parīzē un 33 gadu vecumā kļuva par sieviešu slimnīcas vadītāju Londonā.

Bet visgrūtākais uzdevums Florensai Naitingeilai bija jāveic, kad viņa brīvprātīgi devās uz Krimu kopt ievainotos kareivjus. Tur viņai kopā ar 38 māsu grupu bija jāievieš kārtība žurku apsēstā hospitālī. Darāmā bija neiedomājami daudz, turklāt sākumā viņām nebija ne ziepju, ne mazgājamo bļodu, ne dvieļu un trūka arī gultu, matraču un pārsienamā materiāla. Naitingeila un viņas palīdzes nenobijās no grūtībām, bet ķērās pie darba, un līdz kara beigām viņa bija panākusi, ka daudzviet pasaulē bija ieviestas reformas slimnieku kopšanā un slimnīcu vadīšanā. 1860. gadā viņa nodibināja Naitingeilas Žēlsirdīgo māsu skolu, kas darbojās Londonas Sv. Tomasa slimnīcas paspārnē, — tā bija pirmā māsu skola, kas nebija saistīta ne ar vienu reliģisku organizāciju. Pirms savas nāves 1910. gadā viņa daudzus gadus bija pie gultas saistīta invalīde, tomēr viņa turpināja rakstīt grāmatas un brošūras, cenšoties panākt veselības aprūpes standartu uzlabošanu.

Daži iebilst pret to, ka Florensa Naitingeila tiek uzskatīta par altruisma iemiesojumu, norādīdami, ka ir arī citi, kas pelnījuši ne mazāku atzinību par savu ieguldījumu slimnieku kopšanas attīstībā. Arī par viņas personību ir izteikti krasi pretēji viedokļi. Kā var lasīt grāmatā A History of Nursing (Slimnieku kopšanas vēsture), daži apgalvo, ka Naitingeila bijusi ”neapvaldīta, patvaļīga, pašpārliecināta, ātri aizkaitināma un valdonīga”, turpretī citus ir valdzinājis viņas ”asais prāts un šarms, viņas neticamā vitalitāte un pretrunas viņas personībā”. Lai kāds patiesībā būtu bijis viņas raksturs, vienu var teikt droši: Florensas Naitingeilas iedibinātās slimnieku kopšanas un slimnīcas vadīšanas metodes izplatījās daudzās valstīs. Runājot par māsas profesiju mūsdienu izpratnē, viņa tiek uzskatīta par šīs profesijas pionieri.

[Attēls]

Sv. Tomasa slimnīca pēc Naitingeilas māsu skolas nodibināšanas

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy National Library of Medicine

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

Kas ir medicīnas māsa

”Māsa ir ārstniecības persona, kura ieguvusi medicīnisko izglītību un ir reģistrēta ārstniecības personu māsu reģistrā. [..] Savā profesijā atbilstoši kvalifikācijai māsa:

1) veic pacientu aprūpi;

2) piedalās ārstniecībā;

3) vada pacientu aprūpes darbu;

4) nodarbojas ar pacientu izglītošanu veselības jautājumos;

5) veic profesionālās izglītības darbu.”

[Attēls]

No medicīnas māsām tiek prasīta īpaša sagatavotība zinātniski pamatotā slimnieku kopšanā, plašas zināšanas medicīnā un atbilstība noteiktiem medicīniskās izglītības standartiem

[Norādes par autortiesībām]

Latvijas Republikas Ārstniecības likums, 44., 45. pants.

UN/J. Isaac

[Papildmateriāls/Attēli 9. lpp.]

Veselības aprūpes ”mugurkauls”

1999. gada jūnijā Starptautiskās Medicīnas māsu padomes simtās gadadienas konferencē Pasaules veselības organizācijas ģenerāldirektore Dr. Grū Hārlema Bruntlande sacīja:

”Medmāsām veselības aprūpes speciālistu vidū ir īpaši svarīga vieta, un viņām ir unikāla iespēja plašā mērogā veicināt planētas iedzīvotāju veselību. [..] Tā kā jau tagad lielākajā daļā nacionālo veselības aprūpes sistēmu māsas un vecmātes veido līdz pat 80 procentiem no kvalificētā medicīniskā personāla, viņas potenciāli ir milzīgs spēks, kas var īstenot nepieciešamās pārmaiņas, lai 21. gadsimtā sasniegtu mērķi — veselību visiem. Viņas dod savu ieguldījumu visās veselības aprūpes jomās. [..] Visbiežāk tieši medicīnas māsas ir mediķu kolektīva mugurkauls.”

Kādreizējais Meksikas prezidents Ernesto Zediljo Ponse de Leons kādā savā runā veltīja Meksikas māsām īpašus cildinājuma vārdus, teikdams: ”Jūs visas diendienā.. ziedojat labāko, kas jums ir, — savas zināšanas, solidaritāti, darbu — meksikāņu veselības saglabāšanai un atjaunošanai. Diendienā jūs sniedzat tiem, kam tas ir vajadzīgs, ne tikai profesionālu palīdzību, bet arī mierinājumu, kas izstaro no jūsu laipnības, uzticības savam darbam un dziļās cilvēcības. [..] Jūs esat skaitliski lielākā darbinieku grupa mūsu veselības aprūpes iestādēs.. Ikreiz, kad tiek izglābta kāda dzīvība, vakcinēts kāds bērns, sniegta palīdzība dzemdībās, popularizēts veselīgs dzīvesveids, izdziedināts kāds slimnieks vai pacients saņem iejūtīgu kopšanu un atbalstu, tur ir ieguldīts arī jūsu darbs.”

[Norādes par autortiesībām]

UN/DPI Photo by Greg Kinch

UN/DPI Photo by Evan Schneider

[Papildmateriāls/Attēls 11. lpp.]

Ārsta pateicība

Dr. Sandīps Džohars no Ņujorkas Prezbiteriāņu slimnīcas atzina, ka viņš ir lielu pateicību parādā labām medmāsām. Kāda māsa bija viņu taktiski pārliecinājusi, ka mirstošam slimniekam jādod vairāk morfija. Šis ārsts rakstīja: ”Labas māsas arī var mācīt ārstus. Medmāsas, kas strādā tādās specializētajās nodaļās kā intensīvās terapijas nodaļa, ir vieni no vislabāk apmācītajiem profesionālajiem speciālistiem visā slimnīcā. Kad es biju interns, viņas mani mācīja, kā ievietot katetru un noregulēt mākslīgās elpināšanas aparātu. Viņas man izstāstīja, kurus medikamentus nav vēlams lietot. [..]

Medmāsas sniedz slimniekiem būtisku psiholoģisku un emocionālu atbalstu, jo tieši viņas pavada ar tiem visvairāk laika. [..] Nav daudz situāciju, kurās es reaģētu tik ātri kā tad, kad kāda medmāsa, uz kuras spriedumu es paļaujos, mani aicina nekavējoties doties pie kāda slimnieka.”

[Attēls 7. lpp.]

”Es gribēju kalpot citiem.” (Terija Vezersone, Anglija.)

[Attēls 7. lpp.]

”Sēdēdama pie tēva gultas slimnīcā, es izlēmu, ka gribu būt par medmāsu.” (Ecuko Kotaņi, Japāna.)

[Attēls 7. lpp.]

”Bērna nākšana pasaulē ir viens no jaukākajiem brīžiem, ko pāris — un arī medicīnas darbinieks — var piedzīvot.” (Jolanda Gīlena van Hofta, Nīderlande.)

[Attēls 8. lpp.]

Palīdzot dzemdībās, vecmātes izjūt prieku un gandarījumu par savu darbu