Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Ticības pārbaudījumi Polijā

Ticības pārbaudījumi Polijā

Ticības pārbaudījumi Polijā

PASTĀSTĪJIS JANS FERENCS

KAD biju vēl tikai pusaudzis, sākās Otrais pasaules karš. Es labi atceros savu tēvoci, kas bija Jehovas liecinieks. Viņš mēdza nākt pie mums ciemos un lasīt priekšā Bībeli. Vecākus tas neinteresēja, bet mēs — mans brālis Juzefs, māsa Janīna un es — klausījāmies ļoti uzmanīgi. Pēc neilga laika mēs visi trīs kristījāmies, tā simbolizējot savu veltīšanos Jehovam. Tolaik man bija tikai 14 gadu.

Redzēdami, cik labi zināšanas no Bībeles ietekmē mūsu dzīvi, vecāki sāka ieklausīties tajā, kas teikts Bībelē. Kad tēvs saprata, ka elkdievība Bībelē ir nosodīta, viņš sacīja: ”Ja tāds ir Dieva Rakstu viedoklis, tad mācītāji mums to ir noklusējuši. Dēls, noņem visas svētbildes no sienām un izmet tās ārā!” Apmēram pēc diviem gadiem vecāki kristījās. Viņi uzticīgi kalpoja Jehovam līdz pat savai nāvei.

Sastopamies ar grūtībām

Pēc kara Jehovas liecinieki piedzīvoja grūtus laikus. Jehovas liecinieku birojā, kas atradās Lodzā, Drošības pārvalde izdarīja kratīšanu un biroja darbiniekus arestēja. Savukārt Polijas austrumos Jehovas lieciniekiem nežēlīgi uzbruka Nacionālo bruņoto spēku kaujinieki, par kuru rīcību lielā mērā bija atbildīgi katoļu garīdznieki. *

Ap to pašu laiku komunistiskās varas pārstāvji anulēja atļauju rīkot kongresus, kuru viņi bija mums iepriekš piešķīruši, un centās izjaukt kongresus, kas jau norisinājās. Taču arvien pieaugošā pretestība tikai vairoja mūsu apņēmību sludināt Dieva Valstību. 1949. gadā Jehovas liecinieku skaits Polijā pārsniedza 14 000.

Pēc neilga laika es kļuvu par pionieri jeb Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāju. Pirmā vieta, uz kuru tiku nosūtīts sludināt, bija 500 kilometru attālumā no mūsu mājām. Taču pēc kāda laika mani norīkoja kalpot par ceļojošo pārraugu apgabalā, kas atradās uz austrumiem no Ļubļinas un bija netālu no manu vecāku dzīvesvietas.

Arests un slikta apiešanās

1950. gada jūnijā mani apcietināja un apsūdzēja par spiegošanu Amerikas Savienoto Valstu labā. Es tiku ieslodzīts drēgnā pagrabā. Kad pienāca nakts, mani aizveda pie izmeklētāja uz nopratināšanu. ”Reliģiskā apvienība, pie kuras jūs piederat, ir sekta. Tā ir naidīga mūsu valstij,” viņš sacīja. ”Jūsu vadība sadarbojas ar Amerikas izlūkdienestu. Mēs varam to pierādīt! Jūsu brāļi jau atzinās, ka ir ceļojuši pa valsti, vākdami informāciju par militārajiem objektiem un rūpnīcām.”

Protams, šajās apsūdzībās nebija neviena patiesa vārda. Tomēr izmeklētājs ieteica man parakstīt paziņojumu par atteikšanos no, viņa vārdiem runājot, ”šīs apkaunojošās organizācijas”. Atkal un atkal viņš centās mani piespiest parakstīties. Viņš pat mēģināja panākt, lai es uzrakstītu visu man zināmo Jehovas liecinieku vārdus un adreses un norādītu vietas, no kurām tiek izplatītas mūsu publikācijas. Taču viņš pūlējās velti.

Tad virsnieki sāka mani sist ar nūjām, kamēr zaudēju samaņu. Lai es atgūtos, mani aplēja ar ūdeni, un pratināšana sākās no jauna. Nākamajā naktī man nežēlīgi sita pa pēdām. Es balsī lūdzu Dievam spēku izturēt un jutu, ka viņš man palīdz. Šādas pratināšanas pa naktīm turpinājās gandrīz gadu.

1951. gada aprīlī mani atbrīvoja, bet daudzi citi Jehovas liecinieki joprojām atradās ieslodzījumā. Es aizgāju pie kāda atbildīga brāļa un palūdzu jaunu kalpošanas uzdevumu. ”Vai tu nebaidies, ka tevi atkal varētu arestēt?” viņš man vaicāja. ”Tagad es esmu vēl ciešāk apņēmies kalpot tur, kur ir nepieciešams,” es atbildēju. Es atsāku ceļojošā pārrauga darbu, un pēc kāda laika mani uzaicināja organizēt mūsu publikāciju iespiešanu un izplatīšanu visā Polijas teritorijā.

Tolaik mēs žurnālu Sargtornis pavairojām, izmantojot primitīvas kopējamās mašīnas un vaska papīru. Iespieduma kvalitāte bija diezgan slikta, turklāt mums bija jāmaksā pārmērīgi augsta cena par papīru, kas tajā laikā bija deficīts. Šī darba veikšanai mums bija jāatrod vietas, kas būtu noslēptas no citu acīm, piemēram, šķūņi, pagrabi un bēniņi. Tie, kurus atklāja nodarbojamies ar žurnālu pavairošanu, tika sodīti ar ieslodzījumu cietumā.

Atceros, ka mēs drukāšanai izmantojām kādu sausu aku. Šajā akā, apmēram desmit metru dziļumā, bija lūka uz mazu telpu, kurā mēs pavairojām žurnālus. Līdz akas dibenam mūs nolaida lejā ar virvi. Kādu dienu, kad mani lielā koka toverī laida akā, virve pēkšņi pārtrūka. Es nokritu un salauzu kāju. Bet, kolīdz biju atgriezies no slimnīcas, es atkal devos uz aku, lai turpinātu savu darbu.

Tajā laikā es iepazinos ar Danutu, kas bija dedzīga pioniere. 1956. gadā mēs apprecējāmies un nākamos četrus gadus kalpojām Polijas vidienē. Līdz 1960. gadam mums bija piedzimuši divi bērni, un mēs nolēmām, ka Danuta pārtrauks pilnas slodzes kalpošanu, lai par viņiem pienācīgi rūpētos. Drīz es atkal tiku arestēts, un šoreiz mani ievietoja kamerā, kur bija žurkas. Pēc septiņiem mēnešiem man piesprieda divu gadu cietumsodu.

Ieslodzījumi seko cits citam

Bidgoščas cietumā atradās vairāk nekā 300 ieslodzīto, un es lūdzu Jehovam, lai viņš man palīdz atrast to vidū cilvēkus ar godīgu sirdi un tiem pastāstīt vēsti par Valstību. Es griezos pie cietuma priekšnieka ar ierosinājumu, ka varētu strādāt par frizieri. Man par lielu pārsteigumu, viņš piekrita. Tā es sāku ieslodzītajiem skūt bārdas, griezt matus un tiem, kas izskatījās labvēlīgi noskaņoti, arī sludināt.

Ieslodzītais, kas strādāja kopā ar mani, drīz vien sāka uzmanīgi ieklausīties tajā, ko es ar saviem klientiem runāju. Viņš pat sāka stāstīt citiem, ko bija uzzinājis no Bībeles. Pēc neilga laika cietuma priekšnieks pavēlēja, lai pārtraucam šo ”pretvalstisko propagandu”, kā viņš to nosauca. Bet mans darba biedrs ieņēma stingru nostāju. Viņš sacīja: ”Es kādreiz zagu, bet tagad nezogu. Es kādreiz smēķēju, bet tagad to vairs nedaru. Es esmu ieguvis dzīvē mērķi un gribu kļūt par Jehovas liecinieku.”

Kad atbrīvojos no cietuma, mani norīkoja uz Poznaņu pārraudzīt ”maiznīcu” — tā mēs saucām mūsu slepenās tipogrāfijas. Līdz piecdesmito gadu beigām iespieduma kvalitāte bija ievērojami uzlabojusies. Mēs iemācījāmies fotogrāfiski samazināt lapas formātu — tas bija liels solis uz priekšu mūsu darbā — un strādāt ar ofseta iespiedmašīnām. 1960. gadā mēs sākām iespiest un iesiet arī grāmatas.

Drīz pēc tam viens no kaimiņiem ziņoja par mūsu darbību, un mani atkal arestēja. 1962. gadā pēc iznākšanas no cietuma es kopā ar vairākiem brāļiem tiku norīkots kalpot uz Ščecinu. Mēs vēl nebijām aizbraukuši, kad saņēmām norādījumu no, mūsuprāt, uzticīgiem kristīgajiem brāļiem doties nevis uz Ščecinu, bet uz Kelci. Taču tur mēs tikām arestēti, un man piesprieda vēl pusotru gadu cietumā. Mūs bija nodevuši viltvārži no brāļu vidus. Ar laiku viņi tika atklāti un izslēgti no draudzes.

Kad mani beidzot atbrīvoja, es tiku norīkots pārraudzīt literatūras iespiešanu pa visu Poliju. 1974. gadā — pēc tam, kad desmit gadus man bija izdevies izvairīties no apcietināšanas, — mani izsekoja un Opolē arestēja. Es tiku nosūtīts uz cietumu Zabžē. ”Jūsu mācītāja pienākumi ir galā,” sacīja cietuma priekšnieks. ”Ja jūs turpināsiet izplatīt savu propagandu, nonāksiet vieninieku kamerā.”

Sludināšana cietumā

Protams, mans sludināšanas darbs ne tuvu nebija galā. Es sāku studēt Bībeli ar diviem ieslodzītajiem. Kad garīgā izaugsme ļāva viņiem kristīties, es viņus kristīju vannā.

Arī citi ieslodzītie atsaucās uz mūsu sludināto vēsti, un 1977. gada aprīlī mēs sapulcējāmies, lai atzīmētu Kristus nāves atceres vakaru. (Lūkas 22:19.) Pēc diviem mēnešiem, 1977. gada jūnijā, mani atbrīvoja, un es vairs netiku arestēts.

Pa to laiku valdība bija kļuvusi daudz iecietīgāka pret mūsu darbību. Mums ļoti palīdzēja Jehovas liecinieku Vadošās padomes locekļu apciemojumi. 1977. gadā trīs no viņiem ieradās vairākās pilsētās un tikās ar pārraugiem, pionieriem un sludinātājiem, kas jau ilgus gadus bija bijuši Jehovas liecinieki. Nākamajā gadā divi no viņiem devās uz Reliģisko lietu biroju. Taču mūsu darbības aizliegums tika atcelts tikai 1989. gadā. Patlaban Polijā ir apmēram 124 000 aktīvu liecinieku.

Savas sliktās veselības dēļ Danuta pēdējos gados neapmeklē ar mani kopā draudzes, taču viņa mani mudina šo darbu turpināt. Es viņai mūžīgi būšu pateicīgs par stiprinājumu, kādu viņa man sniedza daudzo ieslodzījumu laikā.

Nav šaubu, ka pirms 50 gadiem pieņemtais lēmums kalpot Dievam Jehovam ir bijis pareizs. Es esmu guvis daudz prieka, kalpodams viņam no visas sirds. Mēs ar sievu esam pārliecinājušies, cik patiesi ir vārdi no Jesajas 40:29: ”Viņš [Jehova] nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā.”

[Zemsvītras piezīme]

^ 6. rk. Skatīt Jehovas liecinieku gadagrāmatu — 1994 (angļu val.), 213.—​222. lappusi.

[Attēli 20. lpp.]

Sākumā mēs strādājām ar trafareta tipa kopējamo mašīnu, bet vēlāk mūsu publikāciju iespiešanai izmantojām ofseta iespiedmašīnu

[Attēli 21. lpp.]

Mana sieva Danuta un es