Amazones mežu atjaunošana

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BRAZĪLIJĀ

DEVIŅDESMITAJOS gados pasaule ik gadus zaudēja miljoniem hektāru dabisko mežu, informēja Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija. Amazones upes baseinā Brazīlijas teritorijā vien ar motorzāģi un uguni ir iznīcināts tik daudz lietus mežu, ka to kopējā platība pārsniedz Vācijas teritoriju, un tagad šos apgabalus var izmantot labi ja ganībām. Mežu vienlaidu klājienā ir ielauzušās saplaisājušas mālzemes strēles ar retiem zāles kumšķiem un nocirstu koku celmiem.

Kaut gan nemitīgā mežu iznīcināšana ir satraucošs fakts, stāvoklis nav bezcerīgs. Ir izveidota kāda daudzsološa programma, un tās īstenošana jau ir nesusi augļus. Tā ir agromežsaimniecības programma, kas kādā avotā ir raksturota kā ”sistēma, kurā koku audzēšana tiek kombinēta ar lauksaimniecības kultūru audzēšanu un ganību izveidošanu atbilstoši ekoloģiskajām prasībām”. Kā šī sistēma darbojas? Kas jau ir panākts? Kādas izredzes tā paver nākotnē? Lai to noskaidrotu, Atmostieties! korespondents devās uz Nacionālo Amazones izpētes institūtu (INPA) Amazonasas štata galvaspilsētā Manausā.

Pārceļošana un pieviltās cerības

Nīderlandiešu agronoms Johaness van Lēvens no INPA Agronomijas nodaļas strādā ar Amazones baseina zemkopjiem jau 11 gadus. Bet kas izraisīja tik plašu zemkopju ieceļošanu Amazones mežos? Brazīlijas centrālajā daļā un dienvidos attīstoties mehanizētajai zemkopībai, sīkzemnieki pamazām zaudēja savu zemi un, palikuši bez iztikas līdzekļiem, bija spiesti doties prom. Citi zemnieki, kas audzēja  džutu — augu, kura šķiedru izmanto maisaudekla ražošanā —, nevarēja vairs sagādāt sev iztiku, jo rupjaudekla maisu vietā stājās plastmasas maisi. Vēl citi, kas dzīvoja ilgstoša sausuma piemeklētos apgabalos, bija spiesti aizceļot, lai meklētu auglīgāku zemi. Uz kurieni viņi visi gāja? Izdzirdējuši solījumus par zemi, mājām un auglīgu augsni, viņi devās uz neskartajiem Amazones lietus mežiem.

Taču drīz vien ieceļotāji atklāja, ka ir apmetušies vietā, kurai raksturīgas spēcīgas lietusgāzes, liels mitrums, karsts klimats un nabadzīga augsne. Divu līdz četru gadu laikā augsne bija pilnībā noplicināta, un radās tā pati problēma, kas iepriekš: nabadzīgi cilvēki un nabadzīga augsne. Izmisušie zemkopji šo problēmu risināja, atmežojot lauksaimniecības vajadzībām arvien jaunas platības.

Protams, sīkzemniekiem nav jāuzņemas galvenā atbildība par Amazones mežu izpostīšanu. Ar milzīgajiem liellopu rančo, plaša mēroga agrobiznesu, kalnrūpniecību, mežizstrādi un hidroelektrostaciju dambju būvniecību ir nodarīts daudz lielāks ļaunums. Tomēr sīkzemnieku nemitīgais pieplūdums un veids, kādā viņi iegūst lauksaimniecībā izmantojamas zemes (izcērtot un izdedzinot mežus), ir veicinājis mežu platību samazināšanos.

 Padomi, ko sniedza ”dzīvās bibliotēkas”

”Lai cik ļoti šie nabadzīgie zemkopji ietekmētu mežus,” saka J. van Lēvens, ”viņi ir šeit, un viņiem nav, kurp iet. Tāpēc, lai palēninātu mežu izciršanu, mums viņiem jāpalīdz pārtikt no savas zemes bez nepieciešamības apgūt jaunas platības.” Tas arī ir agromežsaimniecības programmas uzdevums — mācīt zemkopjiem saimniekošanas paņēmienus, kas apturētu augsnes degradāciju un ļautu atmežotos zemes gabalus izmantot daudzus gadus. Bet kā zinātnieki izstrādāja šo programmu?

Pirms tika uzsākta INPA agromežsaimniecības programma, gadiem ilgi tika veiktas aptaujas un vākti augu un augsnes paraugi. Īpaši vērtīgu informāciju sniedza intervijas ar ”dzīvajām bibliotēkām” — indiāņiem un kaboklo (viņu senči ir baltie, melnie un indiāņi, kas savulaik apmetās uz dzīvi Amazones baseinā).

Šie Amazones baseina iedzīvotāji ir īstas zināšanu krātuves. Viņi pazīst vietējo klimatu, augsnes tipus — melnzemi, sarkano mālu, balto mālu, sarkanzemi un smilšaino mālu —, kā arī visdažādākos augļus, garšaugus un ārstniecības augus, kas sastopami lietus mežos. Šīs zināšanas apguva gan agronomi, gan zemkopji, tādā veidā kļūstot par partneriem pētniecības darbā un uzlabojot agromežsaimniecības programmas kvalitāti.

Mežs nav raktuve

Agromežsaimniecības programma tika īstenota pakāpeniski. Pirmais solis bija pārliecināt zemkopjus uzskatīt mežu nevis par kaut ko līdzīgu raktuvei — vietai, kurā kādu laiku strādā un kuru pēc tam pamet —, bet par atjaunojamu resursu. Pēc tam zemkopjiem tika ieteikts stādīt ne tikai manioku, banānus, kukurūzu, rīsus, pupas un citas ātraudzīgas kultūras, bet arī kokus. ”Kokus?” zemkopji neizpratnē vaicāja. ”Kāpēc?”

Tā kā daudzi zemkopji bija nākuši no vietām, kur kokiem lauksaimniecībā nav nekādas nozīmes, un viņi nepazina Amazones baseinā augošos kokus, zinātnieki viņiem izskaidroja, kādu labumu dos koku stādīšana. Zinātnieki paskaidroja, ka meža augsnē nav barības vielu, kas nepieciešamas pārtikā izmantojamo kultūru audzēšanai. Pirms tāds augs kā, piemēram, kukurūza paspēj barības vielas uzsūkt, lietus tās jau ir aizskalojis. Turpretī koki spēj barības vielas uzņemt, uzkrāt tās un saglabāt augsni auglīgu. Turklāt koki nodrošina ar barību un patvērumu daudzus dzīvniekus. Zemkopji var izmantot kokus arī par dzīvžogu sava īpašuma norobežošanai. Un, protams, no augļu kokiem var iegūt augļus un koksni, ko pēc tam var pārdot.

Zemkopji tika mudināti stādīt vairāku sugu kokus, jo tā var iegūt dažādus augļus un dažādu koksni. Līdz ar to zemkopjiem nebūtu lielā vairumā tikai viena vai divu veidu augļi, kas viņiem būtu jāpārdod par zemu cenu, jo visi citi tajā pašā laikā arī pārdotu tādu pašu produkciju.

Programmai ir panākumi

Kādi koki tiek stādīti? ”Patlaban mēs stādām 30 līdz 40 no šeit minētajiem augļu kokiem,” saka agronoms J. van Lēvens, pasniegdams sarakstu ar vairāk nekā 65 eksotisku koku nosaukumiem. Lai nodemonstrētu, kādus rezultātus programma ir devusi, J. van Lēvens parāda vairākus fotouzņēmumus, kuros ir redzama viena un tā pati atmežotā platība, bet kuri izdarīti ik pēc noteikta laika. (Skat. ”Kā mežs var atjaunoties”.)

Apmeklējot Manausas tirgus, var pārliecināties, ka agromežsaimniecības programmai patiešām ir panākumi. Pārdošanā ir vairāk nekā 60 veidu vietējo augļu. Agronomi cer, ka, jo plašāk nākotnē tiks izvērsta agromežsaimniecības programma, jo lēnāk notiks mežu iznīcināšana. Ja zemkopis būs iemācījies izdzīvot, saimniekojot savā vecajā saimniecībā, viņš, jādomā, necirtīs mežu, lai izveidotu sev jaunu.

Ar šiem uzslavas cienīgajiem pūliņiem, visticamāk, nepietiks, lai likvidētu globālās ekoloģiskās problēmas. Taču tie parāda, ko ir iespējams panākt, izmantojot mūsu vērtīgos resursus saudzīgi.

[Papildmateriāls/Attēli 24. lpp.]

Apelsīni un malpīgijas augļi zaudē līdera pozīcijas

Ir kāds augs, kuru tā augļu dēļ uzskata par ”jauno C vitamīna karali”. Salīdzinājumā ar šī auga augļiem apelsīni, kas ir populāri ar to, ka tajos ir daudz C vitamīna, paliek ēnā. Pat malpīgijas augļiem, kas ir sevišķi bagāti ar C vitamīnu, ir jāatzīst sava sakāve. Kas ir šis jaunais karalis? Tas ir augs ar maziem, tumšsarkaniem augļiem apmēram vīnogas lielumā, kurš savvaļā aug Amazones palienēs. Tā nosaukums ir kamu-kamu (Myrciaria dubia). Bet vai tas tiešām ir karaļa goda cienīgs? Kādā Brazīlijas žurnālā ir teikts, ka 100 grami apelsīnu satur 41 miligramu C vitamīna un 100 grami malpīgijas augļu — 1790 miligramus C vitamīna. Savukārt tādā pašā daudzumā kamu-kamu augļu ir veseli 2880 miligrami C vitamīna, kas ir 70 reizes vairāk nekā apelsīnos!

[Norāde par autortiesībām]

Malpīgija un kamu-kamu: Silvestre Silva/Reflexo

[Papildmateriāls/Attēli 25. lpp.]

Koku komplektēšanas māksla

Kad zemkopji piekrīt iesaistīties agromežsaimniecības programmā, agronoms Johaness van Lēvens viņiem piedāvā detalizētu plānu, pēc kura stādīt saimniecībā kokus. Koku izvēle un stādīšana nenotiek uz labu laimi — ar datoru tiek modelētas agroekosistēmas, kas palīdz noteikt, kādas sugas būtu jāstāda un kā tās sakārtot. Tā ir vesela māksla — sakomplektēt jeb sakārtot grupās mazus, vidējus un lielus kokus.

Piemēram, pirmo grupu veido gvajaves, gvaranas un kupuasu (Theobroma grandiflorum), kas tiek stādīti cieši cits pie cita. Visi šie koki ir nelieli un sāk ražot agri. Nākamajā grupā ietilpst tādi vidēja lieluma koki kā biriba (Rollinia mucosa), avokado un murumuru palma (Astrocaryum vulgare), un tiem jau ir vajadzīgs vairāk vietas. Salīdzinājumā ar pirmās grupas kokiem šie koki parasti sāk ražot vēlāk. Trešo grupu veido tādi lieli koki kā augstā bertolēcija, pikī (Caryocar villosum) un liellapu mahagons, kas prasa vēl vairāk vietas. Daži no šīs grupas kokiem nes augļus, citiem ir vērtīga koksne, bet vēl citi ir izmantojami kā vienā, tā otrā ziņā. Saimniecība, kurā aug visas trīs koku grupas, atgādina dabisko mežu.

[Attēli]

Johaness van Lēvens (pa labi)

Vietējie augļi Manausas tirgū

[Norāde par autortiesībām]

J. van Leeuwen, INPA, Manaus, Brazil

 [Papildmateriāls/Attēli 26. lpp.]

Kā mežs var atjaunoties

1. 1993. gada februāris. 1992. gada septembrī šis meža gabals, kas atrodas Amazones baseina centrālajā daļā, tika izcirsts un izdedzināts. 1993. gada janvārī tur tika iestādīti ananasi. Pēc mēneša tika iestādīti arī augļu koki.

2. 1994. gada marts. Ananasi ir jau lieli, un arī augļu koki ir pieņēmušies garumā. Zīmītēs, kas piestiprinātas pie mietiņiem līdzās kokiem, ir norādīts, ka attiecīgais koks ir abiu (Pouteria caimito), augstā bertolēcija, persikpalma vai kāds cits. Zemkopji sējumus ir appļāvuši, un tas ir nācis par labu arī kokiem. Kā apliecinādami pateicību, koki ir sākuši atjaunot augsnes auglību.

3. 1995. gada aprīlis. Ātri augošās kultūras ir novāktas un vai nu pašu izmantotas, vai pārdotas, bet augļu koki turpina augt.

[Norāde par autortiesībām]

1., 2., 3. attēls: J. van Leeuwen, INPA-CPCA, Manaus, Brazil