Anestēzija — glābiņš no mokām

LĪDZ 19. gadsimta 40. gadiem pacienti devās uz operāciju telpu nevis vienkārši satraukti, bet gan šausmu pārņemti. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tolaik nebija anestēzijas. Deniss Fredins savā grāmatā ”We Have Conquered Pain” (”Mēs esam uzveikuši sāpes”) raksta: ”Ķirurgi mēdza ierasties operāciju telpā, turot katrā rokā pa viskija pudelei — viena bija domāta pacientam, bet otra pašam ķirurgam, lai viņš spētu izturēt pacienta kliedzienus.”

Reibums pret sāpēm

Ārsti, zobārsti un paši slimnieki izmēģināja visu, ko vien varēja iedomāties, lai mazinātu sāpes operācijas laikā. Ķīnā un Indijā dziednieki izmantoja marihuānu un hašišu. Daudzās pasaules malās plaši tika lietots opijs, kā arī alkohols. Sengrieķu ārsts Dioskorīds — pirmā zināmā persona, kas lietojusi vārdu ”anestēzija”, — sāpes remdējošas īpašības piedēvēja no mandragoras un vīna izgatavotiem maisījumiem. Vēlākos laikos daži ārsti eksperimentēja pat ar hipnozi.

Tomēr sāpju samazināšana nepavisam nebija pietiekama, tāpēc ķirurgi un zobārsti strādāja pēc iespējas ātrāk — viņu prasme būtībā tika vērtēta atkarībā no ātruma. Bet pat visveiklākie no viņiem tik un tā nodarīja briesmīgas sāpes. Šī iemesla dēļ cilvēki parasti labāk pacieta visādas vainas, sākot ar audzējiem un beidzot ar bojātiem zobiem, lai tikai nebūtu jācieš tās mokas, ko sagādāja operācijas un zobu raušana.

Saldais vitriols un jautrības gāze

1275. gadā spāņu zinātnieks Ramons Lulls (Lullijs), eksperimentējot ar ķimikālijām, ieguva gaistošu, viegli uzliesmojošu šķidrumu, ko viņš nosauca par saldo vitriolu. 16. gadsimtā šveiciešu ārsts, kas plaši pazīstams ar Paracelza vārdu, deva cāļiem to ieelpot un ievēroja, ka cāļi ne tikai iemiga, bet arī nejuta sāpes. Tāpat kā Lulls pirms viņa, Paracelzs neizdarīja eksperimentus ar cilvēkiem. 1730. gadā vācu ķīmiķis Frobēniuss deva šim šķidrumam tagadējo nosaukumu ”ēteris”, kas grieķu valodā nozīmē ’debesu-’. Taču pagāja vēl 112 gadi, līdz pilnībā tika novērtētas ētera anestēziskās īpašības.

Tikmēr 1772. gadā angļu zinātnieks Džozefs Prīstlijs atklāja slāpekļa oksidulu. Sākumā cilvēki domāja, ka šī gāze pat mazās devās ir nāvējoša, bet 1799. gadā britu ķīmiķis un izgudrotājs Hamfrijs Deivijs nolēma  noskaidrot šo jautājumu, izmēģinot slāpekļa oksidula iedarbību pats uz sevi. Sev par lielu pārsteigumu viņš atklāja, ka šī gāze liek viņam smieties, tāpēc viņš to nosauca par jautrības gāzi. Deivijs rakstīja par slāpekļa oksidula potenciālo anestēzisko iedarbību, taču tajā laikā neviens to tālāk vairs nepētīja.

Ēteris un jautrības gāze — izklaides līdzekļi

Deivija jocīgā uzvedība jautrības gāzes iespaidā — pie kuras viņam uz kādu laiku izveidojās pieradums — kļuva plaši pazīstama. Drīz vien šīs gāzes ieelpošana kļuva par populāru izpriecu. Pat ceļojošie izrāžu rīkotāji iekļāva to savās programmās un aicināja brīvprātīgos no skatītāju vidus pēc kārtas nākt uz skatuves un ieelpot slāpekļa oksidulu. Gāzes ietekmē brīvprātīgie zaudēja paškontroli, un viņu ālēšanās lika skatītājiem locīties smieklos.

Ap to pašu laiku modē nāca arī ētera lietošana izpriecas nolūkos. Taču kādu dienu jauns amerikāņu ārsts, vārdā Kroufords Longs, ievēroja, ka viņa draugi nejuta sāpes, kad sevi savainoja, ētera iespaidā streipuļodami apkārt. Viņam uzreiz ienāca prātā doma par ētera iespējamo noderību ķirurģijā. Izdevīgas sagadīšanās dēļ vienā no ”ētera ballītēm” piedalījās kāds students, vārdā Džeimss Venabls, kam bija divi nelieli audzēji, kurus bija nepieciešams izgriezt. Aiz bailēm no sāpēm Venabls visu laiku bija atlicis operāciju, tāpēc Longs viņam ieteica, lai viņš liek sevi operēt ētera reibumā. Venabls sekoja šim padomam, un 1842. gada 30. martā viņam izdarīja bezsāpju operāciju. Tomēr Longs nepaziņoja par savu atklājumu līdz 1849. gadam.

Arī zobārsti atklāj anestēziju

1844. gada decembrī amerikāņu zobārsts Horass Velss noskatījās izrādi, kurā kāds Gārdners Koltons demonstrēja slāpekļa oksidulu. Velss pieteicās ieelpot gāzi, taču saglabāja pietiekami skaidru prātu, lai ievērotu, ka cits dalībnieks, kas bija līdz asinīm sasitis kājas pret cietu solu, nejuta sāpes. Tajā vakarā Velss nolēma pamēģināt slāpekļa oksidulu savā zobārsta praksē, bet tikai pēc tam, kad pats būs to pārbaudījis. Viņš vienojās ar Koltonu, ka tas sagādās gāzi, un sarunāja ar zobārstu Džonu Rigsu, ka tas izraus viņam sāpošu gudrības zobu. Zoba raušana noritēja veiksmīgi.

Velss nolēma publiski nodemonstrēt savu atklājumu kolēģiem. Taču viņš bija ļoti uztraucies un gāzes deva, ko pacients saņēma, bija pārāk maza, tāpēc zoba raušanas laikā pacients iekliedzās un skatītāji tūlīt pat sāka smieties par Velsu. Bet viņiem būtu vajadzējis iztaujāt pašu pacientu, jo vēlāk viņš Velsam atzinās, ka, lai gan bija kliedzis, sāpes viņš tikpat kā nebija jutis.

 1846. gada 30. septembrī cits amerikāņu zobārsts, Viljams Mortons, veica nesāpīgu zoba raušanu pacientam, kurš bija ieelpojis ēteri — to pašu vielu, ko 1842. gadā bija lietojis Longs. Savu narkozes ēteri Mortons sagatavoja ar ievērojama ķīmiķa Čārlza Tomasa Džeksona palīdzību. Atšķirībā no Longa, Mortons sarīkoja publisku ētera anestēzisko īpašību demonstrējumu, kurā varēja redzēt ētera iedarbību uz pacientu ķirurģiskas operācijas laikā. 1846. gada 16. oktobrī Bostonā, Masačūsetsas štatā, Mortons anestezēja slimnieku un pēc tam ķirurgs Dr. Vorens izdarīja tam operāciju — izgrieza audzēju zem žokļa. Operācijai bija izcili panākumi. Ziņas par to zibens ātrumā izplatījās pa visu Ameriku un Eiropu.

Atklājumi turpinās

Pēc šiem aizraujošajiem atklājumiem turpinājās eksperimenti ar dažādu vielu tvaikiem. 1847. gadā ar panākumiem tika lietots 1831. gadā atklātais hloroforms. Dažās vietās tas drīz vien kļuva par iecienītāko anestēzijas līdzekli, un to sāka dot sievietēm dzemdībās, arī Anglijas karalienei Viktorijai 1853. gada aprīlī.

Diemžēl vispārējās anestēzijas jeb narkozes vēsturi savā ziņā aptumšoja asais strīds par to, kuram — Longam, Velsam, Mortonam vai ķīmiķim Džeksonam, kas Mortonam palīdzēja, — pienākas lielākais gods par anestēzijas atklāšanu (protams, nav runa par pašu anestēzijai izmantojamo ķīmisko vielu atklāšanu). Pilnīgas vienprātības šajā jautājumā nav joprojām, bet, raugoties uz to ar vēsu prātu, daudzi tagad atzīst visu četru nopelnus.

Pamazām tika gūti panākumi arī vietējās anestēzijas jomā. Šis anestēzijas veids ļauj pacientam saglabāt skaidru apziņu, padarot nejutīgu tikai kādu ķermeņa daļu vai rajonu. Mūsdienās vietējo anestēziju bieži lieto stomatoloģijā, labojot un raujot zobus un operējot smaganas, un ārsti to izmanto, veicot nelielas operācijas un sniedzot palīdzību pēc traumām. Tāpat vietējo anestēziju mēdz lietot sievietēm dzemdībās.

Laika gaitā anestezioloģija ir izveidojusies par atsevišķu medicīnas nozari. Mūsdienās anesteziologi piedalās pacienta sagatavošanā operācijai. Viņu rīcībā ir sarežģīta aparatūra un moderni narkozes līdzekļi — dažādu ķīmisku vielu maisījumi, kuros ietilpst arī skābeklis. Daudzi pacienti varbūt pat nemaz nezina, ka viņu ārsts ir lietojis gāzveida narkozes vielas, jo tās bieži vien tiek dotas tikai pēc tam, kad pacients jau ir iemidzināts ar ievada narkozi, kas tiek ievadīta intravenozi. Anesteziologi palīdz arī novērst sāpes pēcoperācijas periodā.

Tāpēc, ja jums ir nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, centieties pārlieku neraizēties par to. Iedomājieties, kā būtu, ja jums būtu jāguļas uz primitīva operāciju galda kādus divus gadsimtus tālā pagātnē. Durvis atveras, un ienāk jūsu ķirurgs, nesdams divas viskija pudeles ... Piepeši sarežģītās iekārtas, ko izmanto mūsdienu anesteziologi, šķiet gandrīz vai patīkamas, vai ne?

[Papildmateriāls 22. lpp.]

AKUPUNKTŪRA. Sāpju remdēšanas metode Austrumu medicīnā

Akupunktūra ir sena ķīniešu medicīnas metode, par kuru tiek apgalvots, ka tā palīdz novērst sāpes. Akupunktūras speciālisti dur adatas noteiktos ķermeņa punktos, kas bieži vien atrodas tālu no ārstējamās vietas. Reizēm iedurtās adatas tiek grieztas vai pievienotas pie zemsprieguma elektriskās strāvas avota. Enciklopēdijā Encyclopædia Britannica teikts, ka ”Ķīnā [akupunktūra] regulāri tiek izmantota anestēzijai ķirurģisko operāciju laikā. Viesi no rietumiem ir bijuši liecinieki sarežģītām (un normāla jutīguma gadījumā sāpīgām) operācijām, kuras izdarītas pie pilnas apziņas esošiem ķīniešu pacientiem tikai ar vietējo anestēziju, kas panākta ar akupunktūru.”

Ar akupunktūru drīkst nodarboties tikai kvalificēts speciālists ar medicīnisku izglītību. Kā var lasīt enciklopēdijā Encyclopedia Americana, ”ir notikuši nopietni nelaimes gadījumi, kad akupunktūras adatas ir iedūrušās sirdī vai plaušās, un, lietojot nesterilas adatas, draud briesmas inficēties ar hepatītu, inficēt dūruma vietu vai pieredzēt kādas citas komplikācijas”. Protams, vispārējā anestēzija arī ir saistīta ar zināmu risku, un pašas ķirurģiskās operācijas tāpat — lai kāda anestēzijas forma tiktu lietota.

[Attēls 23. lpp.]

Anestezioloģija ir kļuvusi par medicīnas nozari

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy of Departments of Anesthesia and Bloodless Medicine and Surgery, Bridgeport Hospital - CT

[Norāde par attēla autortiesībām 21. lpp.]

2. un 21. lappuse: Reproduced from Medicine and the Artist (Ars Medica) by permission of the Philadelphia Museum of Art/Carl Zigrosser/Dover Publications, Inc.