Dziļūdens brīnumi un noslēpumi

IESLĒGTI nelielā zemūdens aparātā Alvin, divi zinātnieki un pilots ienira Klusā okeāna dzelmē pie Ekvadoras krastiem. Kurp viņi devās? Viņu ceļa mērķis bija vieta, ko dēvē par Galapagu riftu. Apgādāts ar prožektoriem, filmēšanas kameru un neskaitāmiem pētniecības instrumentiem, Alvin 2800 metrus slīdēja lejup cauri šķidrajam izplatījumam uz mūžīgās nakts pasauli, ko cilvēka acis nekad vēl nebija skatījušas.

Vai jums kādreiz ir gribējies zināt, kas gan slēpjas kalnos, kanjonos un ielejās pasaules okeānu tumšajās dzīlēs? Ja tā ir, jums būs interesanti izlasīt par atklājumiem, kas izdarīti, sākot ar 1977. gadu, kad Alvin veica tikko minēto pirmo iegremdēšanos. Jūs varbūt pārsteigs tas, ko šī zemūdens aparāta komanda ieraudzīja; pat lieliski sagatavotajiem zinātniekiem tas viss izskatījās kā dzīve uz citas planētas.

Alvin ekspedīcijas mērķis bija atrast karstos avotus — zemūdens geizerus, kas izšļāc okeānā sakarsēta ūdens strūklas. Galapagu rifts bija ļoti izdevīga vieta, jo tā ir daļa no apgabala ar ļoti augstu vulkānismu — zemūdens riftu zonas, ko ieskauj tā dēvētā vidusokeānisko grēdu sistēma. Tā ir kalnu grēdu virkne, kas apjož visu zemeslodi. Šī grandiozā, vairāk nekā 65 000 kilometru garā sistēma vijas apkārt visai planētai gluži kā šuve ap tenisa bumbiņu. Ja to nesegtu okeāns, vidusokeānisko grēdu sistēma, bez šaubām, būtu ”visraksturīgākais vaibsts mūsu planētas sejā — josla, kas aizņem lielāku platību nekā visas lielākās sauszemes grēdas kopā”, kā savā grāmatā Marine Geology (Jūras ģeoloģija) raksta Džons Eriksons.

Sevišķi zīmīga vidusokeānisko grēdu īpatnība ir fakts, ka tā būtībā ir dubulta sistēma — to veido divas paralēlas grēdu rindas, kas paceļas 3000 metru virs okeāna dibena. Starp šīm grēdām atrodas zemeslodes lielākās aizas — līdz pat 20 kilometru plati un 6 kilometrus dziļi kanjoni, četrreiz dziļāki par Lielo kanjonu Ziemeļamerikā. Šo aizu dzīlēs atrodas riftu zonas, kam raksturīga liela vulkāniskā aktivitāte. Kad zinātnieki pirmo reizi pētīja šīs grēdu sistēmas Atlantijas okeāna daļu, ko sauc par Vidusatlantijas grēdu, viņu instrumenti uzrādīja tik aktīvu vulkānisko darbību, ka, runājot Džona Eriksona vārdiem, ”likās, it kā Zemes iekšas gāztos ārā”.

Kad pēc 90 minūšu ilgas ieniršanas Alvin bija gandrīz  sasniedzis okeāna dibenu, tas turpināja virzīties gar to uz priekšu, un tad tika ieslēgti Alvin prožektori. Nav nekāds brīnums, ka zinātniekiem varēja likties, it kā viņi būtu nonākuši uz citas planētas. Apgaismojumā atklājās neskaitāmi mirguļojoši karstā ūdens avoti, kas lauzās ārā no zemes tur, pašā okeāna dibenā, kur ūdens parasti ir tuvu sasalšanas temperatūrai. Pie šiem avotiem viņi ieraudzīja kaut ko vēl pārsteidzošāku — veselas biocenozes, ko veidoja līdz tam nezināmi dzīvi organismi (par biocenozi sauc noteiktā teritorijā sastopamo organismu kopu). Pēc diviem gadiem zinātnieki, nirstot ar Alvin, Klusā okeāna Austrumu pacēlumā pie Meksikas krastiem atklāja zemūdens avotus, no kuriem šļācas pārkarsēts ūdens. Daudzi no šiem avotiem veidoja spokainus ”skursteņus”, dažkārt pat 9 metrus augstus. Šeit zinātnieki atrada daudzas dzīvnieku sugas, kas bija sastaptas jau Galapagu riftā. Nākamajā rakstā iepazīsimies mazliet tuvāk ar šīm unikālajām dzīvības formām un ar galvu reibinošo galējību pasauli, kur tās mājo.

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

UZ VĀKA un 3. lappusē: OAR/National Undersea Research Program