Bērniem ir jājūtas vajadzīgiem un mīlētiem

”DĀVĀ bērnam nedaudz mīlestības, un tu bagātīgi to saņemsi pretī,” rakstīja 19. gadsimta angļu rakstnieks un kritiķis Džons Raskins. Droši vien lielākā daļa vecāku piekritīs, ka bērnus atalgojas mīlēt un viņi ir jāmīl ne tik daudz tāpēc, ka tādā veidā var iegūt pretmīlestību, bet galvenokārt tāpēc, ka mīlestība bērnus pozitīvi ietekmē.

Piemēram, grāmatā Love and Its Place in Nature (Mīlestība un tās vieta dabā) ir sacīts, ka bez mīlestības ”bērni var nomirt”. Slavenais britu izcelsmes antropologs Ešlijs Montagjū pat izteica šādu apgalvojumu: ”Bērns, kas neizjūt mīlestību, ļoti atšķiras bioķīmiski, fizioloģiski un psiholoģiski no bērna, kurš tiek mīlēts. Viņš pat attīstās atšķirīgi.”

Laikrakstā Toronto Star bija publicēti kāda pētījuma rezultāti, kas ļauj izdarīt līdzīgus secinājumus. Laikrakstā bija teikts: ”Bērniem, kas auguši bez apmīļošanas un glāstiem, ..ir neparasti augsts stresa hormonu līmenis.” Ja bērnam netiek veltīts pietiekami daudz uzmanības, ”nopietni un uz ilgu laiku tiek traucētas bērna spējas mācīties un atcerēties”.

Šie fakti skaidri parāda, cik ļoti bērnam ir nepieciešama vecāku klātbūtne. Kā gan citādi lai izveidotos ciešas attiecības starp vecākiem un bērnu? Taču jāatzīst, ka pat bagātajās valstīs ir vērojama tendence bērnu audzināšanu atstāt citu cilvēku ziņā. Bērni tiek sūtīti prom, lai mācītos, apmeklētu svētdienas skolu, strādātu, pavadītu laiku vasaras nometnēs vai izklaidētos. Bērnu biežās prombūtnes dēļ saites starp vecākiem un bērniem vājinās, un miljoniem bērnu rodas sajūta — varbūt tikai zemapziņā —, ka viņi ir nevajadzīgi, nemīlēti un pamesti vieni pieaugušo naidīgajā pasaulē. Šīs sajūtas ir viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc, piemēram, Berlīnē vien ir aptuveni 3000 ielas bērnu. Bieži viņi domā tāpat kā zēns, vārdā Miha: ”Nevienam es nebiju vajadzīgs.” Kāds deviņgadīgs zēns sacīja līdzīgi: ”Es labāk gribētu būt mūsu suns.”

Slikta izturēšanās pret bērniem izpaužas dažādi

Viens veids, kā izpaužas slikta izturēšanās pret bērniem, ir viņu atstāšana novārtā. Šāda rīcība liecina par īpašību, kas Bībelē nosaukta par cietsirdību. (Romiešiem 1:31; 2. Timotejam 3:3.) Šī īpašība var cilvēku pamudināt uz vēl ļaunāku rīcību. Piemēram, kopš 1979. gada — Starptautiskā bērnu gada — vairāk uzmanības tiek pievērsts tādām problēmām kā fiziska un seksuāla vardarbība pret bērniem. Protams, ir grūti iegūt precīzus datus, un situācija dažādās vietās ir atšķirīga. Taču nav ne mazāko šaubu, ka bērnībā pārciesta seksuāla vardarbība atstāj brūces, kas nesadzīst gadiem ilgi.

Lai kā izpaustos slikta izturēšanās pret bērniem, tā viņus pārliecina, ka viņi ir nemīlēti un nevajadzīgi. Šī problēma, pēc visa spriežot, kļūst jo dienas, jo aktuālāka. Kā bija teikts vācu laikrakstā Die Welt, ”arvien vairāk bērnu aug sociālā ziņā sakropļoti”. Tajā piebilsts: ”Bērniem trūkst ģimenes siltuma. [Hamburgas bērnu konsultāciju centra direktors Gerds Romeike] atzina, ka emocionālās saites starp bērniem un vecākiem kļūst vājākas vai vispār neizveidojas. Šādi bērni jūtas atstāti novārtā, un viņu ilgas  pēc drošības sajūtas paliek nepiepildītas.”

Bērnos, kas nesaņem viņiem pienākošos mīlestību, var rasties rūgtums ne tikai pret tiem, kas pret viņiem slikti izturas, bet arī pret sabiedrību kopumā. Jau pirms aptuveni desmit gadiem kāda speciāla komisija no Kanādas ziņoja: ir nepieciešams kaut ko nekavējoties darīt, lai nebūtu jāzaudē vesela paaudze, ”kas uzskata, ka sabiedrībai tā ir pilnīgi vienaldzīga”.

Bērni un jaunieši, kas jūtas nemīlēti un nevienam nevajadzīgi, varbūt izšķiras pamest mājas, lai aizbēgtu no savām problēmām, taču noziedzības, narkomānijas un amoralitātes pārņemtajās pilsētās viņi sastopas ar vēl lielākām grūtībām. Pirms vairāk nekā 20 gadiem policija bija aprēķinājusi, ka ASV kādas lielpilsētas teritorijā vien dzīvo 20 000 bēgļu vecumā līdz 16 gadiem. Kā bija komentēts kādā žurnālā, ”viņus ir radījušas izjukušas ģimenes un brutalitāte, ar kādu pret daudziem no viņiem izturējās viņu pašu vecāki — alkoholiķi vai narkomāni. Šie bērni nonāk uz ielas, pārdod sevi, lai izdzīvotu, un dzīvo pastāvīgās bailēs no atmaksas, kas viņiem draud, ja viņi, cenšoties izbēgt no suteneru sitieniem un atgūt zaudēto pašcieņu, mēģinātu pārtraukt šādu dzīvesveidu.” Lai gan ir bijuši mēģinājumi labot šo bēdīgo situāciju, tā joprojām eksistē.

Bērni, kas uzaug šādos apstākļos, kļūst par nelīdzsvarotām personībām un bieži nespēj pienācīgā veidā vēlāk audzināt savus bērnus. Paši savulaik jutušies nevajadzīgi un nemīlēti, viņi rada sev līdzīgus — bērnus, kas jūtas nevajadzīgi un nemīlēti. Kāds vācu politiķis to formulēja šādi: ”Bez mīlestības auguši bērni kļūst par naida pilniem pieaugušajiem.”

Protams, miljoniem vecāku dara visu iespējamo, lai viņu bērni zinātu, ka tie ir vajadzīgi un mīlēti. Viņi to ne tikai apliecina vārdos, bet arī parāda ar savām rūpēm un uzmanību, kas būtu jāsaņem katram bērnam. Taču problēmas joprojām pastāv — atsevišķiem vecākiem nav pa spēkam tās atrisināt. Piemēram, vairākās pasaules zemēs cilvēku izveidotā ekonomika un politiskā sistēma nespēj bērnus nodrošināt ar pienācīgu medicīnisku aprūpi, izglītību un pārtiku un pasargāt no nostrādināšanas un nožēlojamiem dzīves apstākļiem. Turklāt ļoti bieži visu padara vēl ļaunāku pieaugušo alkatība, pērkamība, savtīgums un neiejūtība.

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Kofi Annans pieminēja dažas no mūsdienu galvenajām bērnu problēmām: ”Miljoniem bērnu joprojām dzīvo šausminošā nabadzībā, simtiem tūkstošu cieš no konfliktiem un ekonomiskā haosa, desmitiem tūkstošu tiek sakropļoti karos, un daudzi citi kļūst par bāreņiem vai mirst CIV/AIDS dēļ.”

 Bet ne jau visas ziņas ir sliktas. Tādas ANO iestādes kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds (UNICEF) un Pasaules veselības organizācija ir smagi strādājušas, lai uzlabotu bērnu stāvokli pasaulē. K. Annans atzīmēja: ”Patlaban tādu bērnu, kas piedzimst veseli, tiek imunizēti, prot lasīt un rakstīt, var mācīties, rotaļāties un vienkārši dzīvot kā bērniem pienākas, ir vairāk, nekā vēl pirms desmit gadiem varējām iedomāties.” Taču viņš arī brīdina: ”Mēs nedrīkstam apstāties pie sasniegtā.”

Bērni, kam jāveltī īpaša uzmanība

Ir bērni, kam nepieciešama īpaša uzmanība. Sešdesmito gadu sākumā pasauli satrieca ziņas no vairākām valstīm par tūkstošiem kroplu bērnu piedzimšanu, kuri bija kļuvuši par talidomita upuriem. Kad talidomitu bija lietojušas grūtnieces, negaidīti atklājās, ka šis nomierinošais miega līdzeklis izraisa smagas blaknes — sievietes dzemdēja bērnus ar neattīstītām rokām un kājām vai vispār bez kāda no locekļiem.

Kopš tā laika ir pagājuši vairāki desmiti gadu, un tagad visvairāk sakropļojumu bērni gūst kājnieku mīnu dēļ. * Ir aprēķināts, ka patlaban pasaulē ir uzstādīti 60 līdz 110 miljoni mīnu. Ik gadus tiek nogalināti vai sakropļoti 26 000 cilvēku — tostarp daudz bērnu. Kopš 1997. gada, kad Džodijai Viljamsai tika piešķirta Nobela prēmija par kampaņu, kuras mērķis bija panākt kājnieku mīnu aizliegumu, šai problēmai tiek veltīts daudz uzmanības. Taču mīnu lauki joprojām pastāv. Kāds vācu politiķis par centieniem atbrīvot pasauli no kājnieku mīnām sacīja: ”Tas ir tāpat kā pūlēties izsmelt ar tējkaroti vannu, kurai ir atstāts vaļā krāns.”

Tāpat īpaša uzmanība ir nepieciešama bērniem, kas ir palikuši bez vecākiem. Dievs Jehova, cilvēku Radītājs, bija paredzējis, ka par bērnu rūpēsies māte un tēvs kopā. Bērnam ir vajadzīga šāda līdzsvarota audzināšana.

Bāreņu nami un adopcijas iestādes cenšas palīdzēt bērniem, kuriem nav neviena no vecākiem. Skumji, bet tieši tie bērni, kuriem visvairāk ir vajadzīga adoptācija, bieži tiek nobīdīti malā — tie ir bērni, kuri ir slimi, kuri nespēj normāli mācīties, invalīdi vai kuru vecāki savulaik bija ieceļojuši no ārzemēm.

Ir nodibinātas organizācijas, kas mudina cilvēkus regulāri ziedot naudu un tādā veidā ”adoptēt” kādu bērnu, kurš dzīvo trūcīgākā valstī. Ziedotā nauda tiek izmantota bērna izglītošanai un dzīvei nepieciešamo lietu iegādei. Ja bērnam un viņa ”audžuvecākiem” ir vēlēšanās stiprināt savas attiecības, viņiem ir iespējams apmainīties ar fotogrāfijām un vēstulēm. Tomēr, kaut gan šāds iekārtojums ir noderīgs, ideālu atrisinājumu tas nenodrošina.

 Vēl kāds interesants piemērs, kas liecina par centieniem palīdzēt bāreņiem, ir kustība, kura 1999. gadā svinēja savas pastāvēšanas piecdesmito gadadienu.

SOS bērnu ciemats

1949. gadā Hermanis Gmeiners Austrijas pilsētā Imstē izveidoja tā dēvēto SOS bērnu ciematu. Gadu gaitā šādu ciematu skaits ir pieaudzis līdz apmēram 1500, un līdzīgas iestādes ir radītas arī Āfrikā, Amerikā, Āzijā un Eiropā — kopumā 131 valstī.

Gmeinera idejas pamatā ir četri galvenie principi — māte, brāļi un māsas, mājas un ciems. Katrā ”ģimenē” ir pieci seši vai nedaudz vairāk bērnu, un ģimenes centrā atrodas ”māte”. Viņa dzīvo kopā ar bērniem un cenšas pret tiem izturēties ar īstu mātes mīlestību un uzmanību. Kamēr vien bērnam nav pienācis laiks pamest ”mājas”, viņam nemainās ne ”ģimene”, ne ”māte”. ”Ģimenēs” ir iekļauti dažāda vecuma bērni. Dzīvodami kopā ar vecākiem un jaunākiem ”brāļiem” un ”māsām”, viņi iemācās rūpēties cits par citu un neizaug par egocentriskām personībām. Bērnus cenšas iemitināt ”ģimenē” pēc iespējas agrāk. Bioloģiskie brāļi un māsas vienmēr tiek iekļauti vienā un tajā pašā ”ģimenē”.

Ciematu veido apmēram 15 ”ģimenes”, kas katra dzīvo savā mājā. Visi bērni mācās palīdzēt ”mātei” mājas darbos. Kaut gan tēva ”ģimenē” varbūt nav, bērniem ir pieejams vīrieša padoms un audzināšana. Bērni apmeklē vietējās skolas. Reizi mēnesī katrai ”ģimenei” tiek izmaksāta noteikta naudas summa, ar ko segt ”ģimenes” tēriņus. Pārtiku un apģērbu var iegādāties turpat uz vietas. Šo pasākumu mērķis ir nodrošināt bērniem pēc iespējas normālu dzīvi apstākļos, kādi valda parastā ģimenē ar visām tās bēdām un priekiem, un sagatavot viņus, lai, kļuvuši pieauguši, viņi varētu veidot paši savas ģimenes.

Pilnīgs problēmu risinājums joprojām nav atrasts

Adopcijas iestādes, bāreņu nami, SOS bērnu ciemati, UNICEF un līdzīgas organizācijas un grupas veic labu darbu, cenšoties atbalstīt bērnus, kuriem ir nepieciešama palīdzība. Bet ir faktori, kurus neviena no šīm organizācijām nespēj mainīt. Lai cik ļoti tās gribētu, tās nevar kroplam bērnam sagādāt veselus locekļus, garīgi atpalikušajam aktivizēt prātu, apvienot bērna šķīrušos vecākus vai dot viņam iespēju atkal izjust viņa mirušo vecāku mīlestību.

Lai kā cilvēki censtos, viņi nespēj pilnībā atrisināt bērnu problēmas. Taču tās tiks atrisinātas, un tas var notikt drīzāk, nekā jūs domājat.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 8., 9. lpp.]

Bērnam ir nepieciešama abu vecāku mīlestība