Bībeles viedoklis

Vai zinātne var dot cilvēkiem mūžīgu dzīvi?

NESENĀ pagātnē šis jautājums būtu licies absurds. Taču tagad cilvēki ir sākuši nopietni domāt par šādām izredzēm. Zinātniekiem jau ir izdevies divkārt pagarināt augļu mušiņu un tārpu mūžu, izmantojot metodes, ar kurām, pēc dažu domām, varētu iedarboties arī uz cilvēkiem.

Kā liecina pētījumi, normālas cilvēka šūnas ir mirstīgas — tās dalās tikai galīgu skaitu reižu, un pēc tam dalīšanās apstājas. Šo procesu mēdz pielīdzināt iekšējam pulkstenim, kas nosaka, kad cilvēks sāk novecot un mirst. Tagad zinātnieki pūlas no jauna ”uzvilkt” šo pulksteni.

Saskaņā ar vienu no populārajām teorijām, novecošanas atslēga ir meklējama DNS pavedienu galos — molekulas daļā, ko dēvē par telomēru. Telomēras var salīdzināt ar kurpju auklu plastmasas uzgalīšiem, kas neļauj auklām atšķetināties. Zinātnieki ir konstatējuši, ka ik reizi, kad šūna dalās, telomēras saīsinās gluži kā degaukla, kam pielikta uguns. Galu galā tās, šķiet, saīsinās tiktāl, ka šūna pārstāj dalīties. Taču kāda noteikta fermenta klātbūtnē telomēras nekļūst īsākas. Kā domā minētās teorijas piekritēji, šis apstāklis varētu nodrošināt šūnai iespēju dalīties bezgalīgi. Kādas šajos pētījumos iesaistītas firmas pārstāvis sacīja: ”Pirmo reizi mēs varam reāli iedomāties cilvēka nemirstību.” Taču ne visi zinātnieki piekrīt šiem secinājumiem.

Nāves cēlonis

Protams, tie, kas tic Bībelei, jau tūkstošiem gadu ir bijuši pārliecināti, ka cilvēkiem ir iespējams dzīvot mūžīgi. Viņi paļaujas nevis uz zinātniekiem no cilvēku vidus, bet gan uz Visizcilāko Zinātnieku — Dievu Jehovu, kurš radījis visu dzīvo. (Psalms 104:24, 25.)

Bībelē paskaidrots, ka Dievs nebija vēlējies, lai cilvēki mirtu. Pirmie cilvēki tika radīti pēc Dieva tēla, un par mājvietu viņiem tika dots paradīzes dārzs. Viņi bija pilnīgi, bez jebkādiem fiziskiem un garīgiem trūkumiem, tāpēc viņiem bija izredzes mūžīgi dzīvot uz zemes. Tieši to Dievs viņiem bija paredzējis. Viņš tiem deva norādījumus dzemdēt bērnus un pakāpeniski padarīt visu zemi par paradīzi. (1. Mozus 1:27, 28; 2:8, 9, 15.)

Kā var lasīt 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā, Ādams tīšuprāt sacēlās pret Dievu, zinādams,  ka sods par šādu pārkāpumu ir nāve. Izvēlēdamies nepaklausības ceļu, viņš pakļāva grēkam un nāvei arī savus vēl nedzimušos pēcnācējus. Apustulis Pāvils to paskaidroja šādi: ”Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.) Citiem vārdiem, tāpēc ka Ādams bija grēkojis, viņa ķermenis vairs nebija pilnīgs. Viņš pakāpeniski novecoja un galu galā nomira. Viņa pēcnācēji mantoja šo defektu.

Tātad cilvēku nāves cēlonis ir Ādama sacelšanās un Dieva sods, kas par to tika piespriests. Cilvēkiem neizdosies atņemt šim spriedumam spēku. Lai gan ar zinātnes palīdzību ir gūti ievērojami sasniegumi medicīnā, joprojām patiesi ir Dieva iedvesmotie Mozus vārdi, kas rakstīti pirms 3500 gadiem: ”Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” (Psalms 90:10.)

Jehova dod iespēju dzīvot mūžīgi

Tomēr stāvoklis nav bezcerīgs. Kaut arī pagaidām visi cilvēki galu galā nomirst, Jehova nevēlas, lai tā turpinātos bezgalīgi. Ādams un Ieva gan bija pelnījuši nāvi, taču Dievs zināja, ka daudzi no pirmo cilvēku bērniem, kas vēl dzims, labprāt atsauksies uz viņa mīlestību un pakļausies viņa vadībai. Šādiem cilvēkiem viņš ir sagādājis iespēju dzīvot mūžīgi uz zemes. Psalmu sacerētājs rakstīja: ”Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” (Psalms 37:29.) Bet kā tas notiks?

Zinātnieku sasniegumi DNS noslēpumu atklāšanā nav tas līdzeklis, ar kura palīdzību šī iespēja tiks īstenota. Mūžīga dzīve ir dāvana, ko Jehova dos tiem, kas viņam tic. Zinādams, ka Ādama un Ievas pēcnācējiem būs vajadzīga glābšana, viņš tiem sagādāja to, kas nepieciešams mūžīgas dzīves iegūšanai, — Jēzus Kristus izpirkuma upuri. Tieši par to Jēzus runāja, kad viņš teica: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.)

Tāpat kā Ādams, Jēzus bija pilnīgs cilvēks, bet atšķirībā no Ādama viņš bija pilnīgi paklausīgs Dievam. Tāpēc viņš varēja ziedot savu pilnīgā cilvēka dzīvību, lai samaksātu par Ādama grēku. Šis aiz mīlestības dotais upuris, kas līdzsvaroja taisnīguma svaru kausus, sniedz Ādama bērniem iespēju tikt atbrīvotiem no nāves lāsta. Līdz ar to visi, kas tic Jēzum, var saņemt Dieva dāvanu — mūžīgu dzīvi. (Romiešiem 5:18, 19; 1. Timotejam 2:5, 6.)

Ja cilvēki varētu paši saviem spēkiem uzveikt nepilnību un sasniegt mūžīgu dzīvi, izpirkuma upuris nebūtu vajadzīgs. Bībelē dots šāds gudrs padoms: ”Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt! Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā. Svētīgs tas, kuŗa palīgs ir Jēkaba Dievs, un kuŗa cerība balstās uz to Kungu, viņa Dievu, kas radījis debesis un zemi, jūŗu un visu, kas tanī iekšā, kas paliek mūžīgi uzticīgs.” (Psalms 146:3—6.)

Mūžīgu dzīvi sagādās nevis zinātniski pētījumi, bet Jehova. Lai ko Dievs nodomātu darīt, viņš to var paveikt un noteikti arī izdarīs. ”Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas 1:37.)

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

© Charles Orrico/SuperStock, Inc.