Vikingi — iekarotāji un kolonisti

BIJA mūsu ēras 793. gada jūnija diena. Anglijas ziemeļos pie tagadējās Nortamberlendas krastiem mazajā Lindisfarnas salā, ko mēdz dēvēt arī par Holiju (Svēto salu), mūki mierīgi darīja savus ikdienas darbus, nenojauzdami, ka, šķeļot viļņus, salai strauji tuvojas slaidi kuģi ar zemiem bortiem. Tie piestāja krastā, no tiem izlēca draudīga izskata bārdaini vīri ar zobeniem un cirvjiem rokās un traucās uz klosteri. Viņi uzklupa pārbiedētajiem mūkiem, un sākās liels slaktiņš. Uzbrucēji aplaupīja klosteri, sagrābdami zeltu, sudrabu, dārgakmeņus un citas bagātības. Pēc tam viņi devās atpakaļ Ziemeļjūrā un nozuda.

Šie sirotāji bija vikingi, un viņu zibenīgie uzbrukumi, kuriem sekoja tikpat ātra atkāpšanās, piesaistīja Eiropas uzmanību un iezīmēja vikingu laikmeta sākumu. Drīz vien vikingi bija iedvesuši ļaudīm tādas šausmas, ka visā Anglijā skanēja lūgšana: ”Kungs, pasargi mūs no normaņu * niknuma!”

Kas bija šie vikingi? Kāpēc viņi piepeši it kā no nekurienes parādījās uz vēstures skatuves, trīs gadsimtus saglabāja ietekmīgas pozīcijas un pēc tam šķietami atkal izgaisa?

Zemkopji un sirotāji

Vikingu senči bija ģermāņu ciltis, kas apmēram 2000 gadu pirms vikingu laikmeta sāka migrēt no Eiropas ziemeļrietumiem uz tagadējās Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas teritoriju — uz Skandināviju. Vikingi, pat tie, kas devās sirojumos, bija zemkopji tāpat kā viņu priekšteči. Aukstākajos Skandināvijas apgabalos viņi vairāk nodarbojās ar medībām un zveju, arī ar vaļu medībām. Vikingu tirgotāji dzīvoja lielākās kopienās un savos izturīgajos buru kuģos braukāja pa Eiropas tirdzniecības ceļiem. Bet ar ko izskaidrojams fakts, ka šādi, šķiet, pavisam nekaitīgi ļaudis, par kuriem neviens neko daudz nezināja, vienas paaudzes laikā ieguva tādu briesmīgu slavu?

Viens no iespējamiem iemesliem ir pārapdzīvotība, tomēr daudzi vēsturnieki domā, ka par to varētu būt runa vienīgi attiecībā uz Rietumnorvēģiju,  kur ir maz aramzemes. Grāmatā The Oxford Illustrated History of the Vikings (Oksfordas ilustrētā vikingu vēsture) rakstīts: ”Pirmās vikingu paaudzes lielākoties tīkoja pēc bagātībām, nevis pēc zemes.” Jo īpaši to var teikt par vikingu valdniekiem jeb konungiem un virsaišiem, kam bija nepieciešami pamatīgi ienākumi, lai noturētu varu. Citi vikingi, iespējams, devās projām no Skandināvijas, lai glābtos no dzimtu naida un vietējiem kariem.

Vēl viens faktors, kas sekmēja vikingu sirojumus, varbūt bija turīgo vikingu vidū izplatītā daudzsievība. Tā kā bagātajiem vikingiem bija vairākas sievas, viņiem bija daudz bērnu, taču ģimenes mantojumu visbiežāk saņēma tikai vecākais dēls, un jaunākajiem nekas cits neatlika kā pašiem parūpēties par sevi. Kā teikts grāmatā The Birth of Europe (Eiropas dzimšana), bez mantojuma palikušie dēli ”veidoja lielu un bīstamu karotāju eliti, kam saviem spēkiem bija jātiek dzīvē uz augšu, liekot lietā jebkurus līdzekļus — vai tie būtu iekarojumi pašu zemē vai pirātiski uzbrukumi svešām piekrastēm”.

Vikingu kuģi bija lieliski piemēroti zibenīgiem uzbrukumiem. Vēsturnieki atzīst vikingu kuģus par vienu no ievērojamākajiem agrīno viduslaiku tehnoloģijas sasniegumiem. Visur, kur vien sniedzās vikingu vara, šie slaidie, airu vai buras dzītie kuģi ar seklo iegrimi padarīja viņus par visu jūru, ezeru un upju valdniekiem.

Vikingu ekspansija

Daļa vēsturnieku uzskata, ka vikingu laikmets sākās astotā gadsimta vidū, neilgi pirms uzbrukuma Lindisfarnai. Katrā ziņā ar šo uzbrukumu vikingi nonāca uzmanības centrā. Uzsākuši sirojumus Anglijā, viņi devās arī tālāk uz Īriju un turpināja izlaupīt bagātos klosterus. Piekrāvuši kuģus ar laupījumu un vergiem, vikingi brauca mājup pārlaist ziemu. Taču 840. gadā viņi neatgriezās ziemot paši savā zemē, kā bija paraduši darīt līdz tam, bet palika tajā krastā, kurp bija devušies sirojumos. Īrijas pilsēta Dublina savas pastāvēšanas pirmsākumos bija vikingu apmetne. Kopš 850. gada viņi sāka ziemot arī Anglijā, kur viņu pirmais atbalsta punkts bija Tenetas sala pie Temzas grīvas.

Pēc neilga laika dāņu un norvēģu vikingi, kas ieradās Britu salās, jau bija nevis tikai sirotāju bari, bet īsts jūras karaspēks. Daži no vikingu kuģiem sasniedza 30 metru garumu un varēja pārvadāt ap 100 karotāju. Turpmākajos gados vikingi pakļāva Anglijas ziemeļaustrumu daļu — apgabalu, kas vēlāk ieguva nosaukumu Danelaw (dāņu likums), jo tur dominēja dāņu kultūra un likumi. Taču Anglijas dienvidos, Veseksā, anglosakšu karalis Alfreds un viņa pēcteči deva vikingiem pienācīgu pretsparu. Tomēr vēlāk, pēc lielas kaujas pie Ešingtonas 1016. gadā un Veseksas karaļa Edmunda nāves tajā pašā gadā, par vienīgo karali pār visu Angliju kļuva vikingu vadonis Knuts, kas formāli bija pieņēmis kristietību.

Dziļi Eiropas vidienē un vēl tālāk

799. gadā dāņu vikingi sāka iebrukumus senajā Frīzijā — Eiropas piekrastes apgabalā, kas sniedzās aptuveni no tagadējās Dānijas teritorijas līdz Nīderlandei. No turienes viņi devās tālāk un īrās uz augšu pa tādām upēm kā Luāra un Sēna, un postīja pilsētas un ciemus dziļi Eiropas vidienē. 845. gadā vikingi izlaupīja pat Parīzi. Franku karalis Kārlis Plikgalvis tiem samaksāja 3000 kilogramu sudraba, lai tie atkāptos no pilsētas. Bet vikingi atgriezās un devās sirojumos vēl tālāk par Parīzi — līdz Truā, Verdenai un Tulai.

Vikingi aizkļuva arī līdz Spānijai un Portugālei — pirmais  zināmais iebrukums tur notika 844. gadā. Viņi izlaupīja vairākas nelielas pilsētiņas un uz laiku pat ieņēma Sevilju. ”Taču arābi tik sīvi aizstāvējās,” teikts publikācijā Cultural Atlas of the Viking World (Vikingu pasaules kultūras atlants), ”ka vikingi ātri tika atspiesti atpakaļ un viņu spēki tika gandrīz sagrauti.” Tomēr 859. gadā vikingi atgriezās, šoreiz ar floti, kurā bija 62 kuģi. Izpostījuši vairākus Spānijas apgabalus, viņi siroja pa Ziemeļāfriku un pēc tam, kaut gan viņu kuģi jau bija līdz malām pilni ar laupījumu, devās uz Itāliju, kur izlaupīja Pizu un Linu (agrāk saukta par Lunu).

Zviedru vikingi burāja uz austrumiem pāri Baltijas jūrai un tālāk uz augšu pa lielajiem Austrumeiropas ūdensceļiem — pa Volhovu, Lovati, Dņepru un Volgu. Šīs upes viņus galu galā aizveda uz Melno jūru un bagātajām Bizantijas impērijas zemēm. Daži vikingu tirgoņi, kuģojot pa Volgu un Kaspijas jūru, sasniedza pat Bagdādi. Ar laiku zviedru vikingu vadoņi kļuva par valdniekiem plašās slāvu zemēs pie Dņepras un Volgas. Šos iebrucējus mēdza saukt par rusiem vai rosiem, un, pēc dažu zinātnieku domām, no šī vārda ir cēlies nosaukums Rossija (rosu zeme) — vārds, kurā krievi dēvē savu zemi.

Uz Islandi, Grenlandi un Ņūfaundlendu

Par norvēģu vikingu sirojumu mērķi kļuva daudzas no apkārtējām salām. Piemēram, astotajā gadsimtā viņi iekaroja Orkneju un Šetlandes salas, bet devītajā gadsimtā — Farēru un Hebridu salas, kā arī Īrijas austrumus. Vikingi arī kolonizēja Islandi. Tur viņi dibināja tautas sapulci — altingu. Altings, kas joprojām ir Islandes likumdevējs orgāns, ir senākais parlaments rietumu pasaulē.

985. gadā vikings vārdā Eriks Rudais dibināja koloniju Grenlandē. Nedaudz vēlāk tajā pašā gadā cits vikings, Bjarni Herjolfsons, izbrauca no Islandes, lai pievienotos saviem vecākiem Grenlandē, taču vējš viņu novirzīja no kursa un viņš pabrauca Grenlandei garām. ”Bjarni varbūt bija pirmais vikings, kas ieraudzīja Ziemeļameriku,” teikts Cultural Atlas of the Viking World.

Balstoties uz Bjarni sniegtajām ziņām, Erika Rudā dēls Leifs Eriksons burāja rietumu virzienā no Grenlandes uz Bafina Zemi un pēc tam lejup gar Labradoras krastu — tas, domājams, notika pēc 1000. gada. Viņš nonāca līdz zemesragam, ko nosauca par Vinlandi, jo tur auga savvaļas vīnogas (iespējams, nevis īstās vīnogas, bet kādas citas ogas). * Leifs tur pārziemoja un tad atgriezās Grenlandē. Nākamajā gadā uz Vinlandi devās ekspedīcija Leifa brāļa Torvalda vadībā, taču viņš gāja bojā sadursmē ar  iezemiešiem. Pēc dažiem gadiem 60 līdz 160 vikingu nodibināja Vinlandē apmetni, bet vietējie iedzīvotāji bija noskaņoti pret viņiem naidīgi, tāpēc vikingi tur palika tikai trīs gadus un pēc tam vairs nekad neatgriezās šajā zemē. Pagāja vēl gandrīz 500 gadi, līdz Džovanni Kabots, itāliešu jūrasbraucējs Anglijas dienestā, pasludināja Ziemeļameriku par Anglijas īpašumu.

Vikingu laikmeta beigas

Līdz sava uzplaukuma laikmeta beigām vikingi bija izveidojuši vairākas jaunas valstis, kurās valdīja skandināvu dzimtas. Taču iekarotajās teritorijās viņi ilgi nepalika svešzemnieki — daudzi vikingi ar laiku asimilējās un pārņēma savas jaunās dzimtenes kultūru un pat reliģiju. Piemēram, vikingu vadonis Rollo, kas sagrāba Francijas piekrastes apgabalu, kurš tiek dēvēts par Normandiju (respektīvi, par ”normaņu zemi”), pārgāja katoļticībā. Viens no viņa pēctečiem bija Normandijas hercogs Vilhelms. Pēc uzvaras kaujā pie Heistingsas 1066. gadā, kad pretējās nometnēs cīnījās vikingu pēcteči no Normandijas un Anglijas, hercogs Vilhelms tika kronēts par Anglijas karali.

Vilhelms īsā laikā apturēja skandināvu ietekmes tālāku izplatīšanos Anglijā un ieviesa viduslaiku Francijas pārvaldes, zemes īpašuma un ekonomikas sistēmu, ievadot jaunu, feodālisma laikmetu. Tāpēc Elzas Rēsdālas grāmatā The Vikings (Vikingi) ir sacīts: ”Ja ir jāizvēlas konkrēts gads, ar kuru beidzās vikingu laikmets, tad tam jābūt 1066. gadam.” 11. gadsimts bija zīmīgs arī ar to, ka no sākotnējām vikingu karalistēm Skandināvijā izveidojās neatkarīgas nacionālas valstis.

Trīs vikingu laikmeta gadsimti ir bijuši notikumiem bagāti. Taču, ja vikingus iedomājas tikai kā barbariskus sirotājus ar zobenu un kaujas cirvi rokās, šis priekšstats ir ļoti nepilnīgs. Kolonizēdami tālas zemes un galu galā saplūzdami ar vietējām tautām, viņi apliecināja savas lieliskās pielāgošanās spējas. Vikingu zemnieki apmetās svešās zemēs uz pastāvīgu dzīvi, un vikingu valdnieki kāpa svešu zemju troņos. Vikingi pierādīja, ka ir ne tikai izcili karotāji un jūrnieki, bet arī prasmīgi zemkopji un politiķi.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 27. lpp.]

VIKINGU RELIĢIJA

Vikingi pielūdza daudzus mītiskus dievus, kā Odinu, Toru, Freiru, Freiju un Hēlu. Odins, gudrības un kara dievs, bija dievu valdnieks. Viņa sieva bija Friga. Tors bija milžu kāvējs un vēju un lietus pavēlnieks, Freirs — amorāls miera un auglības dievs, bet viņa māsa Freija — auglības un mīlestības dieviete. Hēla savukārt bija pazemes valstības valdniece.

Seno skandināvu mitoloģijā sakņojas vairāku nedēļas dienu nosaukumi angļu valodā un arī dažās citās valodās. Nedēļas dienas ir nosauktas tādu dievu vārdos kā Tīrs, Vodans (viens no Odina vārdiem), Tors un Friga.

Vikingu mītos viņu dievi, tāpat kā viņi paši, ieguva bagātību ar laupīšanu, pārdrošību un viltību. Saskaņā ar šiem mītiem, Odins ir apsolījis tiem, kas krituši drosmīgā cīņā, nokļūšanu dievu debesu miteklī Asgardā, lielajā Valhallas zālē, kur viņi varēs pēc sirds patikas dzīrot un cīnīties. Dižciltīgie vikingi bieži vien tika apbedīti kopā ar laivu, vai arī viņu kapavietā akmeņi tika izvietoti laivas formā. Vikingam līdzi kapā mēdza dot arī pārtiku, ieročus, rotaslietas, nokautus dzīvniekus un varbūt pat nogalinātu vergu. Reizēm kopā ar valdnieci apbedīja kādu no viņas kalponēm.

Ragainā bruņucepure, kas daudziem asociējas ar vikinga tēlu, parādījās jau vairāk nekā 1000 gadu pirms vikingu laikmeta, un tā acīmredzot tika nēsāta tikai ceremonijās. Vikingu karotāji valkāja vienkāršas koniskas bruņucepures, kas bija izgatavotas no metāla vai ādas, vai pat iztika vispār bez bruņucepures.

[Karte 26. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

VIKINGU EKSPANSIJA

NORVĒĢIJA

↓

ISLANDE

GRENLANDE

Bafina Zeme

Labradora

Ņūfaundlenda

DĀNIJA

↓

ANGLIJA

ĪRIJA

NĪDERLANDE

FRANCIJA

PORTUGĀLE

SPĀNIJA

ĀFRIKA

ITĀLIJA

ZVIEDRIJA

↓

KRIEVIJA

Kaspijas jūra

Bagdāde

UKRAINA

Melnā jūra

Stambula

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 24. lpp.]

Vikingu kuģa kopija

[Norāde par autortiesībām]

2. un 24. lappuse: Antonion Otto Rabasca, Courtesy of Gunnar Eggertson

[Attēli 25. lpp.]

Vikingu kaujas piederumi

Vikingu bruņucepure

[Norāde par autortiesībām]

Kaujas piederumi un bruņucepure: Artifacts on display at the Museum of National Antiquities, Stockholm, Sweden

[Attēls 27. lpp.]

Leifs Eriksons