Agrāk — lēna nāve, tagad — laimīga dzīve

PASTĀSTĪJUSI DIAMANTIJA DATSERE

”Mana dzīve drīz būs galā.” Šī doma man uzmācās atkal un atkal. Es gulēju slimnīcā, un manās vēnās lēnām pilēja asinis. Vairāk nekā 20 gadu man tika teikts, ka tas ir vienīgais, ko var darīt, lai es paliktu dzīva. Ja vien to vispār varētu nosaukt par dzīvi ...

ES PIEDZIMU 1969. gadā Grieķijai piederošajā Krētas salā, Jerapetrā, bet jau drīz pēc manas nākšanas pasaulē vecāki saņēma briesmīgu ziņu. Ārsti pavēstīja, ka viņu meitiņai ir β talasēmija jeb Kūlija anēmija. Lielā β talasēmija ir smaga iedzimta asins slimība, kas visbiežāk sastopama grieķiem, itāliešiem, kā arī Tuvo Austrumu, Dienvidāzijas un Āfrikas zemju iedzīvotājiem.

Kā ārsti paskaidroja maniem vecākiem, slimnieka sarkanie asinsķermenīši nesatur pietiekamā daudzumā hemoglobīnu — olbaltumvielu, kas piegādā organisma šūnām skābekli. Tāpēc mana organisma šūnām trūkst skābekļa, savukārt sarkano asinsķermenīšu mūža ilgums ir saīsināts, jo aknas un liesa tos noārda ātrāk nekā parasti. Aknas un liesa ir tie orgāni, kuru uzdevums ir noārdīt anomālus un vecus sarkanos asinsķermenīšus.

Maniem vecākiem tika pastāstīts, ka vienīgais zināmais talasēmijas ārstēšanas veids ir regulāra asins pārliešana un uzkrājušās dzelzs izvadīšana no organisma. Taču, kā norādīja ārsti, regulāras asins pārliešanas dēļ sirdī un aknās uzkrājas aizvien vairāk dzelzs, un tāpēc var iestāties nāve. Tieši asins pārliešana, kas novērš pacienta nāvi pirmajos desmit dzīves gados, parasti ir galvenais iemesls, kāpēc notiek saindēšanās ar dzelzi un slimnieks vēlākos gados mirst. Pacienti, kuriem, tāpat kā man, visu laiku pārlej asinis, parasti mirst no kādas sirds slimības pirms 30 gadu vecuma sasniegšanas.

Dzīve, kas drīz ”būs galā”

Jau no agras bērnības es dzīvoju nāves ēnā. Nav iespējams vārdos aprakstīt, cik grūti ir dzīvot ar šādām izredzēm. Man nebija nekādu nākotnes plānu, un es pat necerēju, ka varēšu būt pieaugusi un dzīvot normālu dzīvi. Talasēmija man šķita kā bumba ar laika degli, gatava uzsprāgt kuru katru brīdi.

Raizēdamies par manu veselību, vecāki bija ārkārtīgi piesardzīgi. Es uzaugu, dzirdot neskaitāmus aizliegumus un noteikumus: ”Neskrien! Nesatraucies! Uzmanies!”

Māte piederēja pie grieķu pareizticīgās baznīcas, un manas slimības dēļ viņa kļuva vēl reliģiozāka. Viņa no sirds ticēja, ka man palīdzēs svētbildes. Tāpat, lai uzlabotu manu veselības stāvokli, viņa mani veda uz tāliem klosteriem, par kuriem ļaudis runāja, ka tur notiekot brīnumaina dziedināšana, un deva man visdažādākos talismanus un amuletus. Tam visam tika iztērēta liela nauda — diemžēl labuma nebija nekāda.

Es ticēju Dievam un mīlēju viņu, kaut arī nezināju, kā viņu pielūgt. Kad biju galīgā izmisumā, es raudādama lūdzos: ”Dievs, ja tu  patiešām esi un ja tu mani mīli, lūdzu, palīdzi man!”

Izmisīgi meklēju mierinājumu

Ar gadiem mana veselība strauji pasliktinājās, un galvenokārt tas notika tāpēc, ka manās asinīs bija par daudz dzelzs. Man bija jāizmanto iekārta, ar kuras palīdzību varēja samazināt dzelzs daudzumu asinīs. Katru vakaru man vēderā zem ādas bija jāiedur adata, lai visu nakti manā ķermenī tiktu ievadīts kompleksons, kas saista asinīs dzelzi. Šīs mokas es cietu katru nakti. Bieži šajās garajās bezmiega naktīs es gribēju nomirt. Man likās, ka Dievs nav uzklausījis manus lūgumus pēc palīdzības.

16 gadu vecumā es sāku draudzēties ar jauniešiem, kas aizrāvās ar smagā metāla mūziku. Tā kā es tik izmisīgu meklēju mierinājumu, tad man šķita, ka mūzika, kas slavina brutalitāti, nežēlīgu vardarbību un sātanismu, vismaz kaut kādā mērā man ļauj aizbēgt no realitātes. Redzot, ka visapkārt pastāv ļaunums, es pieņēmu arī domu, ka ļaunums ir tas spēks, kas valda pār Visumu. Taču drīz es redzēju, kādas sekas ir narkotiku lietošanai un sātanismam — maniem draugiem vienmēr bija jābēg no policijas.

Nebeidzamās asins pārliešanas atstāja pēdas manā organismā. Liekā dzelzs dēļ man ap acīm bija tumši riņķi un āda bija kļuvusi dzeltenīga. Manu izskatu neuzlaboja arī mans apģērbs, jo es valkāju melnas drēbes un ādas jaku, izrotātu ar kniedēm un galvaskausa attēliem — tas bija raksturīgi tiem cilvēkiem, ar kuriem sagājos. Par laimi, es pati nekad nelietoju narkotikas.

Aizvien vairāk klausoties smagā metāla mūziku, kurā nemitīgi tika uzsvērta nāve, narkotikas, dēmoni, spiritisms un asinis, es sāku justies tā, it kā būtu nokļuvusi Sātana valgos. Naktīs es jutu dziļu nomāktību un bieži raudāju. Tieši šajā visdrūmākajā manas dzīves periodā pēkšņi atspīdēja cerības stariņš.

Pavērsiens manā dzīvē

Man bija 20 gadu, kad draudzene kādu dienu man iedeva grāmatu, ko bija dabūjusi no Jehovas lieciniekiem. Tās nosaukums bija Bībele — Dieva vai cilvēku vārdi?. * Draudzeni grāmata ne visai interesēja, bet, kad es to lasīju, mani tā aizrāva. Tajā bija skaidri parādīts, ka Bībeles principi var mainīt cilvēka dzīvi uz labo pusi. Tāpat biju dziļi iespaidota, kad uzzināju par agrīno kristiešu vajāšanu un viņu gatavību ziedot dzīvību par saviem uzskatiem. Kad pabeidzu lasīt grāmatu, es vēlējos par to stāstīt citiem. Tajā laikā es satiku Manoli — viņš zināja par Jehovu un Bībeles vēsti, jo daži viņa radinieki bija Jehovas liecinieki. Manolis mani aizveda uz tuvāko Jehovas liecinieku sapulču vietu, un 1990. gada vasarā es sāku studēt Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem.

Studējot Bībeli, es uzzināju, ka Radītājs patiesi rūpējas par mums un ka viņš nav vainojams cilvēku sāpēs un slimībās. (1. Pētera 5:7.) Es uzzināju, ka grēku un nāvi pasaulē ienesa Sātans, bet Jehova drīz iznīcinās Sātana darbus, likvidējot veco sistēmu un aizstājot to ar nevainojamu jaunu pasauli. (Ebrejiem 2:14.) Paradīzē, kas būs uz visas zemeslodes, dievbijīgie cilvēki pamazām iegūs pilnību. Tad vairs neviens nesacīs: ”Es ciešu.” (Jesajas 33:24.)

Tajā pašā laikā es uzzināju, ka Bībelē ir pavēlēts ”sargāties no asinīm”. (Apustuļu darbi  15:20, 29; 1. Mozus 9:4.) Tā kā Bībeles augstās normas un principi sāka veidot un apmācīt manu sirdsapziņu, es sajutu vēlēšanos izdarīt personisku lēmumu attiecībā uz asins pārliešanu — es izlēmu, ka vairs tai nepiekritīšu.

Vairāk nekā 20 gadu man tika apgalvots, ka vienīgais veids, kā man saglabāt dzīvību, ir nemitīgi pārliet asinis. Vai, ievērojot Bībeles pavēli, es pati sev parakstīšu nāves spriedumu? Ko par manu lēmumu teiks vecāki? Vai ārsti un pārējais medicīniskais personāls nemēģinās mani piespiest, lai es piekristu asins pārliešanai?

Pieņemu svarīgus lēmumus

Dedzīgā lūgšanā es izklāstīju Jehovam savas raizes un pilnīgi paļāvos uz viņu. (Psalms 55:23.) Tāpat es izlēmu meklēt citus ārstēšanas veidus. Izpētījusi ļoti daudz materiāla, es uzzināju, ka, iespējams, es varētu aizstāt asins pārliešanu ar rūpīgi izraudzītu uzturu, kurā būtu daudz dzelzs un vitamīnu. Es biju cieši apņēmusies ievērot Bībelē izklāstītos Dieva likumus.

Protams, vecāki bija sašutuši. Kopš manas piedzimšanas viņi bija centušies darīt visu iespējamo, lai es dzīvotu, un tagad, lūk, es atsakos no asins pārliešanas! Taču beigu beigās viņi teica, ka cienīs manu personisko lēmumu.

Pēc tam es paskaidroju savu nostāju slimnīcas medicīniskajam personālam, darot zināmu arī to, ka es noteikti izmantošu citas ārstēšanas metodes. Ārsti negribīgi piekrita ņemt vērā manas vēlmes.

Iepriekšējos gados, atrazdamās slimnīcā, kur man pārlēja asinis, es biju iemantojusi dažus draugus citu jauniešu vidū, kuriem arī bija talasēmija. Viņi bija nesapratnē par manu lēmumu. Viena no meitenēm sarkastiski sacīja, ka pavisam drīz mani ”četri nesīs prom” (tas ir grieķu teiciens, kas nozīmē, ka cilvēks nomirs). Diemžēl viņa bija to piecu pacientu vidū, kuri pēc kāda laika nomira, jo viņiem tika pārlietas inficētas asinis.

No 1991. gada augusta man vairs nav pārlietas asinis. Pretēji visiem paredzējumiem, es joprojām esmu dzīva un jūtos diezgan labi. Tā kā es ar uzturu uzņemu ļoti daudz vitamīnu un dzelzs, esmu spējusi saglabāt pietiekami labu veselību, kaut arī reizēm ir komplikācijas un slimība mani pastāvīgi ierobežo.

Taču vislabākais ir tas, ka manai dzīvei ir jēga, manu dzīvi ir bagātinājušas tuvas attiecības ar Radītāju — Dievu Jehovu. 1992. gada jūlijā es kristījos, apliecinādama, ka esmu veltījusi sevi Jehovam. Mans labais draugs Manolis, kas mani iepazīstināja ar Jehovas liecinieku kristīgo draudzi, kristījās tajā pašā dienā, kad es. Apmēram pēc pusotra gada mēs apprecējāmies. Man bija prieks redzēt, ka vēlāk arī mana māte un māsa kļuva par kristītām Jehovas kalpotājām. Ir izmainījies arī tēva viedoklis par Jehovas lieciniekiem, un viņš laiku pa laikam apmeklē draudzes sapulces.

Kā esmu uzzinājusi, lai gan nāve ir ienaidnieks, tomēr no šī ienaidnieka nav jābīstas. (Psalms 23:4.) Mēs gan dzīvojam, gan mirstam Jehovam, un mūsu dzīvība atrodas viņa rokās. (Romiešiem 14:8.) Es vienmēr viņam būšu pateicīga, ka viņš mani izglāba — izglāba no tādas dzīves, kurā manas vienīgās izredzes bija lēna nāve. Viņš man ir devis cerību uz mūžīgu dzīvi! (Atklāsmes 21:1—4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 21. lpp.]

Tolaik es izmisīgu meklēju mierinājumu

[Attēls 22. lpp.]

Mans vīrs Manolis un es