Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kas runā?

Kas runā?

Kas runā?

PRIEKŠKARS paceļas, atsedzot skatienam estrādes mākslinieku un viņa lelli. Viņi apmainās jokiem, un tā vien šķiet, ka lelle ir dzīva, ka tai ir pašai sava balss un personība. Protams, īstenībā tas ir mākslinieks — vēderrunātājs —, kas runā lelles vietā, uzmanīdamies, lai ne mirkli nepakustinātu lūpas.

Vai jūs gribētu kaut ko vairāk uzzināt par šo neparasto estrādes mākslas žanru? Atmostieties! intervēja Načo Estradu, kas jau aptuveni 18 gadus ir profesionāls vēderrunātājs.

Kādi mēdz būt vēderrunāšanas veidi?

Viens no vēderrunāšanas veidiem rada iespaidu, it kā balss nāktu no avota, kas atrodas turpat blakus vēderrunātājam, piemēram, no lelles, kas sēž viņam uz ceļgala. Cits veids liek balsij izklausīties tā, it kā tā skanētu no tālienes. Vēderrunātājs var arī apslāpēt balsi, lai liktos, ka runātājs atrodas kādā slēgtā telpā, teiksim, aizvērtā kastē. Daži vēderrunātāji prot atdarināt dzīvnieku balsis, bērna raudāšanu un dažādas citas skaņas. Un to visu viņi dara, nekustinot lūpas.

Labs vēderrunātājs izklausās ļoti pārliecinoši. Kāds vēderrunātājs reiz esot izgrūdis apslāpētu palīgā saucienu, kad garām braucis siena vezums. Vedēji apstājušies un izkrāvuši visu sienu, mēģinādami atrast nabaga cilvēku, kas aprakts zem tā. Protams, izrādījās, ka tur apakšā neviena nav.

Kā vēderrunāšana ir attīstījusies laika gaitā?

Pastāv uzskats, ka senatnē vēderrunāšana ir izmantota, lai krāptu māņticīgus cilvēkus un liktu viņiem noticēt, ka viņi sarunājas ar mirušajiem. Ar laiku šis paņēmiens tika atmaskots un atklājās, ka vēderrunāšana nav nekas vairāk kā cilvēku prasme. Vēlāk tā ieguva cienījamu vietu izklaides sfērā, un tagad to reizēm izmanto pat izglītojošiem mērķiem.

Gadsimtiem ritot, skatītāju uzjautrināšanai un vēderrunātāja mākslas demonstrēšanai ir izmantoti dažāda tipa numuri. 20. gadsimtā populārs kļuva vēderrunātāja dialogs ar koka lelli.

Kā jūs sākāt interesēties par vēderrunāšanu?

Mani piesaistīja ar to saistītās iespējas iepriecināt un uzjautrināt cilvēkus. Kad es vēl biju zēns, kāds vietējais pārdevējs ieinteresēja mani par šo māku, paskaidrodams, kā cēlies tās nosaukums. Tā tiek dēvēta par vēderrunāšanu, jo agrāk cilvēki domāja, ka vēderrunātājs īpatnējā veidā rada skaņas ar vēdera palīdzību. Pēc tam šis pārdevējs man ierādīja dažus pamatpaņēmienus.

Otrā dienā es skolā tos izmēģināju. Izmantojot ”tālās balss” tehniku, es liku savai balsij skanēt tā, it kā tā nāktu no skolas skaļruņu sistēmas, un izsaucu pats sevi ārā no klases. Man tas izdevās! Vēlāk es papildināju savas zināšanas par vēderrunāšanu neklātienes kursos un tā kļuva par manu profesiju.

Kas ietilpst jūsu profesionālajā darbībā?

Laiku pa laikam es esmu uzstājies sarīkojumos un vēderrunātāju sanāksmēs un dažas reizes esmu piedalījies arī televīzijas raidījumos, tomēr visbiežāk es uzstājos skolās un mācu bērnus. Šajās izrādēs ļoti liela nozīme ir humoram. Piemēram, personiskajai higiēnai veltītā programmā es saku Maklovio, savai koka lellei, ka viņš nav iztīrījis zobus un tāpēc es zinu — viņš šodien brokastīs ir ēdis olas. Maklovio atbild: ”Netrāpīji vis — tas bija vakar!”

Kā vēderrunātājs runā?

Mēs lietojam īpašu mēles pozīciju, lai bez lūpu palīdzības izrunātu skaņas, kuru veidošanā parasti piedalās lūpas, un speciāla diafragmālās elpošanas tehnika rada attāluma ilūziju.

Vēderrunātājs panāk savu mērķi tāpēc, ka lielākajai daļai cilvēku ausis nav trenētas precīzi noteikt skaņas avotu un attālumu līdz tam. Viņiem ir jāņem palīgā arī acis. Piemēram, ja jūs izdzirdat gaudojam sirēnu, ausis jums paziņo, ka no liela attāluma tuvojas kāda avārijas mašīna. Bet cik tālu tā ir? No kuras puses tā tuvojas? Lai uz to atbildētu, jums droši vien būtu jāpaskatās apkārt, lai ieraudzītu mirgojošo signāluguni.

Vēderrunātājs to izmanto — viņš rada vajadzīgā stipruma skaņu un pievērš skatītāju uzmanību šķietamajam skaņas avotam, lai tiem liktos, ka skaņa nāk no turienes.

Ko jūs ieteiktu cilvēkam, kas vēlas apgūt vēderrunātāja mākslu?

Pirmām kārtām būt skaidrībā par savu mērķi un būt gatavam izvairīties no visa, kas ir ar to pretrunā. Es to pieminu tādēļ, ka vēderrunāšana, tāpat kā daudzas citas izklaides formas, reizēm tiek lietota sliktiem mērķiem. Man pašam šī māksla šķiet pievilcīga tāpēc, ka tā var radīt sirsnīgu un jautru gaisotni. Savos priekšnesumos es iekļauju tikai to, kas palīdz sasniegt šo mērķi.

Lai kļūtu par prasmīgu vēderrunātāju, ir vajadzīgas trīs lietas — tehnika, iztēle un treniņš. Tehniku var iemācīties no rokasgrāmatām un mācību videofilmām. Pēc tam jāliek lietā iztēle, lai izdomātu savas lelles raksturu, un jāiemācās apieties ar to tā, lai lelle liktos gluži kā dzīva. Visbeidzot — treniņš. No tā, cik cītīgi cilvēks vingrinās, ir atkarīgs, cik augstu meistarības līmeni viņš sasniegs.