Mērķi palīdz nepadoties

ŅUJORKĀ, netālu no Lagvardijas lidostas, dzīvo Viljams (jeb vienkārši Bils) Mainerss un viņa sieva Roza. Ciemiņu, kas bija atnācis pie viņiem, laipni aicināja iekšā Roza, eleganta namamāte, kurai ir jau vairāk nekā septiņdesmit gadi. Ienākot iekšā, uzmanībai nevarēja paslīdēt garām, cik ļoti omulīgā dzīvojamā istaba atspoguļo saimnieku pozitīvo attieksmi pret dzīvi. Līdzās ieejai acis priecēja skaisti izkārtotas puķes, un sienas atdzīvināja krāsainas gleznas — visā šeit jautās prieks un dzīves alkas.

Nākamajā gaišajā istabā gultā pussēdus gulēja 77 gadus vecais Bils. Ieraugot ciemiņu, Bila laipnās acis iemirdzējās un seja atplauka platā smaidā. Viņš būtu gribējis piecelties, paspiest viesim roku un to sirsnīgi apskaut, taču tas nav iespējams. Izņemot kreiso roku, Bils ir paralizēts no kakla uz leju.

Bils ir smagi slims kopš 26 gadu vecuma, tādēļ viņam tika uzdots jautājums, kā vairāk nekā 50 gadu garumā viņam izdodas tikt galā ar savu slimību. Bils un Roza jautri saskatījās. ”Šeit nav neviena, kas būtu slims,” teica Roza, sirsnīgi smiedamās. Bila acis dzirkstīja, un viņš nosēcās smieklos, piekrītoši mādams ar galvu. ”Neviens šeit nav slims,” viņš ar grūtībām izteica aizsmakušā balsī. Laulātie draugi turpināja apmainīties jokiem, un drīz jau atkal istaba skanēja vienos smieklos. Nav iespējams nepamanīt — Bils un Roza mīl viens otru tikpat stipri kā 1945. gada septembrī, kad viņi iepazinās. Bilam vēlreiz pajautāja: ”Tomēr, ja runājam nopietni, kādi šķēršļi jums bija jāpārvar? Un kas jums ir palīdzējis izturēt un saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi?” Pāris reizes saudzīgi paskubināts, Bils piekrita pastāstīt par savu dzīvi. Tālākais stāsts ir balstīts uz vairākām Atmostieties! korespondenta sarunām ar Bilu un viņa sievu.

Nelaimes sākas

1949. gada oktobrī — trīs gadus pēc apprecēšanās ar Rozu un trīs mēnešus pēc meitas Vikijas dzimšanas — Bils uzzināja, ka vienā viņa balss saitē ir izveidojies ļaundabīgs audzējs, un šis audzējs tika izoperēts. Dažus mēnešus vēlāk Bila ārsts paziņoja vēl vienu ļaunu vēsti — vēzis bija izplatījies pa visu balseni.  ”Man pateica, ka tad, ja es nepiekritīšu laringektomijai, citiem vārdiem, ka man izoperē balseni, man ir atlicis dzīvot vairs tikai divus gadus,” atceras Bils.

Bilam un Rozai paskaidroja, kāds būs operācijas iznākums. Viņiem pastāstīja, ka balsene jeb balss orgāns sniedzas no mēles saknes līdz elpvada sākumam. Balsenē atrodas divas balss saites. Gaisam plūstot no plaušām cauri balsenes atverei, balss saites sāk vibrēt un rodas skaņas. Kad tiek izoperēta balsene, elpvadu savieno ar speciāli izveidotu atveri kakla priekšpusē. Pēc operācijas pacients turpmāk elpo caur šo atveri, bet viņš zaudē balsi.

”Kad es dzirdēju šo izskaidrojumu, mani pārņēma sašutums,” stāstīja Bils. ”Mums bija maza meitiņa, man bija labs darbs, mēs daudz ko gaidījām no dzīves, bet tagad visas cerības bija vējā.” Tomēr, tā kā laringektomija varēja glābt Bila dzīvību, viņš tai piekrita. ”Pēc operācijas es neko nespēju norīt,” atceras Bils. ”Nevarēju izrunāt neviena vārda, es biju mēms.” Kad Roza apciemoja vīru, viņš varēja sazināties ar sievu, vienīgi rakstot savas domas uz papīra lapiņām. Tas bija smags laiks. Lai atgūtos no šī trieciena, Bils un Roza izvirzīja sev jaunus mērķus.

Zaudēta balss un darbs

Pēc laringektomijas Bils ne tikai zaudēja balsi, bet arī palika bez darba. Bils bija strādājis auto darbnīcā, bet, tā kā tagad viņš elpoja tikai caur atveri kaklā, putekļi un dažādi izgarojumi varēja kaitēt plaušām. Tādēļ viņam bija jāmeklē cits darbs. Kaut gan Bils nespēja runāt, viņš iestājās kādā skolā, kurā varēja apgūt pulksteņmeistara amatu. ”Šis darbs atgādināja manu agrāko darbu,” stāstīja Bils. ”Es jau zināju, kā montēt automašīnas, un, arī taisot pulksteņus, ir jāsavieno kopā atsevišķas detaļas. Tikai šajā gadījumā detaļas nesver 50 mārciņas.” Tikko Bils bija beidzis šo skolu, viņam piedāvāja strādāt uzņēmumā, kurā izgatavoja pulksteņus. Tā viens mērķis bija sasniegts.

Tajā laikā Bils arī sāka apmeklēt īpašas logopēdiskas nodarbības, kurās cilvēki tika apmācīti runāt ar barības vada palīdzību. Šajās nodarbībās mācīja veidot skaņas, panākot vibrācijas barības vadā, pa kuru no rīkles līdz kuņģim tiek nogādāts ēdiens. Vispirms bija jāapgūst, kā ierīt gaisu barības vadā. Pēc tam bija jāiemācās noteiktā veidā atraugāties. Gaisam izplūstot ārā, tas liek vibrēt barības vada sieniņām. Šādi veidojas gārdzošas skaņas, kuras ar muti ir iespējams artikulēt.

”Agrāk es atraugājos tikai tad, kad biju krietni pieēdies,” smejoties stāsta Bils, ”bet tolaik man bija jāiemācās atraugāties vienā laidā. Sākumā vienā paņēmienā man izdevās izteikt tikai vienu vārdu. Tas notika apmēram šādi: ”[Ieelpoju, noriju gaisu, atraugājos] Kā [ieelpoju, noriju gaisu, atraugājos] tev [ieelpoju, noriju gaisu, atraugājos] iet?” Tas nenācās viegli. Tad mans skolotājs ieteica dzert daudz ingveralus, jo šis gāzētais dzēriens man palīdzētu atraugāties. Tādēļ vienmēr, kad Roza gāja ārā pastaigāties ar Vikiju, es tikai dzēru un atraugājos, dzēru un atraugājos. Es nopūlējos pamatīgi!”

Apmēram 60 procenti no cilvēkiem, kam izdarīta laringektomija, tā arī neiemācās runāt ar barības vada palīdzību, tomēr Bilam tas izdevās. Pati to nemaz neapzinoties, apgūt šo prasmi Bilu pamudināja mazā Vikija, kurai toreiz bija aptuveni divi gadi. Bils pastāstīja, kā tas notika: ”Vikija man kaut ko pateica un  pēc tam raudzījās manī, gaidot atbildi. Bet es nespēju izdvest ne vārda. Tad viņa turpināja runāt, bet atkal nesaņēma nekādu atbildi. Sapīkusi Vikija pagriezās pret Rozu un teica: ”Mammu, saki, lai tētis runā ar mani!” Šie vārdi sāpīgi griezās man sirdī, un tāpēc es apņēmos, ka es noteikti iemācīšos runāt no jauna.” Vikijai, Rozai un citiem par prieku Bils tiešām tā arī izdarīja. Vēl viens mērķis bija sasniegts.

Nākamais trieciens

1951. gada beigās Bils un Roza saskārās ar jaunām grūtībām. Baidoties, ka vēzis varētu atsākties, ārsti Bilam ieteica staru terapiju, un viņš piekrita. Pēc šīs terapijas Bils ļoti cerēja, ka beidzot dzīve ieies normālās sliedēs. Viņš nemaz nevarēja iedomāties, ka priekšā jau gaida nākošais trieciens.

Pagāja apmēram gads. Kādu dienu Bila pirksti kļuva nejutīgi. Vēl pēc laika viņam neizdevās uzkāpt pa kāpnēm. Visbeidzot Bils nokrita un nevarēja vairs piecelties kājās. Analīžu rezultāti parādīja, ka staru terapija (kas tolaik netika izdarīta tik precīzi kā mūsdienās) ir smagi skārusi Bila mugurkaula smadzenes. Bilam paskaidroja, ka viņa stāvoklis pasliktināsies. Viens no ārstiem pat izteicās, ka Bila izredzes izdzīvot ”nav ne plika graša vērtas”. Bils un Roza bija šokēti.

Tomēr Bils netaisījās padoties — viņš izlēma doties uz slimnīcu, lai izietu fizikālās terapijas kursu, kas ilga sešus mēnešus. Kaut gan ārstēšanās slimnīcā neizmainīja Bila veselības stāvokli, notikumi, kas risinājās šajā laikā, izmainīja viņa dzīvi — tās bija pārmaiņas, kas beigu beigās ļāva Bilam iepazīt Jehovu. Kā tas notika?

Sapratne par nelaimju cēloni dod spēkus

Ebreju slimnīcā, kurā Bils pavadīja sešus mēnešus, viņš gulēja vienā palātā ar 19 paralizētiem vīriešiem, kas bija ortodoksālie jūdi. Katru pēcpusdienu šie vīrieši apsprieda Svētos rakstus. Būdams baptists, Bils pats nepiedalījās sarunās, bet vienīgi klausījās. Kad Bils devās prom no slimnīcas, viņš bija uzzinājis pietiekoši daudz, lai secinātu, ka Visvarenais Dievs ir tikai viena persona un ka mācība par trīsvienību ir pretrunā ar Bībeli. Tādēļ viņš vairs nekad neapmeklēja savu baznīcu. Tomēr Bils juta, ka viņam ir nepieciešama garīga vadība, lai tiktu galā ar savām grūtībām. ”Es neatlaidīgi lūdzu Dievam palīdzību,” stāstīja Bils, ”un manas lūgšanas tika uzklausītas.”

1953. gadā Rojs Duglass, kāds pavecs vīrietis, kas agrāk bija dzīvojis kaimiņos Mainersu ģimenei, padzirdējis par Bila nelaimi, kādu sestdienu iegriezās viņu apciemot. Rojs bija Jehovas liecinieks, un, kad viņš piedāvāja Bilam studēt Bībeli, Bils tam piekrita. Lasot Bībeli un grāmatu ”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess” *, Bilam it kā pirmoreiz atvērās acis. Viņš stāstīja Rozai, ko bija uzzinājis, un viņa drīz vien pievienojās Bībeles studēšanai. Roza atceras: ”Mūsu baznīcā mācīja, ka slimības ir Dieva sods, bet, studējot Bībeli, mēs uzzinājām, ka tā nav taisnība. Kāds tas bija atvieglojums!” Bils piebilda: ”Kad mēs noskaidrojām, kāds ir visu ciešanu, arī manas slimības, patiesais cēlonis, kā arī uzzinājām, ka drīzumā ir gaidāma labāka nākotne, mēs spējām samierināties ar manu stāvokli.” 1954. gadā Bils un  Roza sasniedza vēl vienu mērķi — viņi kļuva par kristītiem Jehovas lieciniekiem.

Pielāgošanās jaunām pārmaiņām

Tajā pašā laikā Bilu paralizēja tādā mērā, ka viņam bija jāpamet darbs. Lai kaut kā savilktu galus kopā, Bils un Roza izlēma mainīties pienākumiem: Bils palika mājās pie Vikijas, un Roza sāka strādāt uzņēmumā, kur izgatavoja pulksteņus. Tur viņa nostrādāja veselus 35 gadus.

”Rūpes par meitu man sagādāja daudz prieka,” stāstīja Bils. ”Arī mazajai Vikijai patika būt kopā ar mani. Viņa mēdza ar lepnumu teikt ikvienam, ko satika: ”Es rūpējos par tēti.” Vēlāk, kad Vikija sāka iet skolā, es palīdzēju viņai izpildīt mājas darbus un mēs bieži spēlējām visādas spēles. Turklāt man bija lieliska iespēja mācīt viņai Bībeles principus.”

Lielu prieku Bila ģimene guva, arī apmeklējot sapulces Valstības zālē. Pagāja vesela stunda, kamēr Bils aizkliboja līdz Valstības zālei, tomēr viņš vienmēr bija sapulcēs. Vēlāk, kad Bils ar savu ģimeni pārcēlās uz citu vietu, viņi nopirka nelielu automašīnu, un turpmāk uz Valstības zāli viņi brauca ar automašīnu, kuru vadīja Roza. Kaut gan Bils varēja parunāt tikai neilgu brīdi, viņš pieteicās Teokrātiskās kalpošanas skolā. Bils paskaidroja, kā viņš varēja tajā piedalīties: ”Es uzrakstīju savu runu, un kāds cits brālis to teica manā vietā. Pēc runas Teokrātiskās skolas vadītājs man deva padomus par runas saturu.”

Dažādi draudzes locekļi palīdzēja Bilam arī regulāri sludināt. Tiem, kas redzēja, cik uzticīgi Bils kalpo Dievam, nebija pārsteigums, kad pēc kāda laika viņš tika iecelts par kalpošanas palīgu. Tomēr vēlāk Bilam vairs neklausīja kājas un paralīze turpināja progresēt, tādēļ viņš vairs nevarēja iziet no mājas un beigu beigās palika uz gultas. Kā viņš varēja pārvarēt šo nelaimi?

Aizraujoša nodarbošanās

”Tā kā man caurām dienām bija jāpaliek mājās, es sāku domāt, ar ko es varētu nodarboties,” stāstīja Bils. ”Kamēr es vēl nebiju paralizēts, man patika fotografēt. Tādēļ es sāku apdomāt, vai man nepamēģināt gleznot, kaut gan es to nekad nebiju darījis. Grūtības turklāt radīja arī tas, ka man bija paralizēta labā roka un divi kreisās rokas pirksti. Lai nu kā, Roza nopirka veselu kaudzi grāmatu par gleznošanas tehniku. Es rūpīgi izpētīju šīs grāmatas un izlēmu gleznot ar kreiso roku. Lērums manu kleksējumu galu ņēma krāsnī, bet ar laiku man gleznošana sāka padoties.”

Skaistie akvareļi, kas tagad rotā Bila un Rozas dzīvokli, liecina, ka Bilam izdevās izkopt savas spējas labāk, nekā viņš bija cerējis. ”Pirms kādiem pieciem gadiem,” piebilda Bils, ”mana kreisā roka sāka tik stipri trīcēt, ka nācās pilnīgi atsacīties no gleznošanas, bet ilgus gadus šī aizraušanās man ir bijusi dziļa gandarījuma avots.”

Mērķis, kas vēl jāsasniedz

”Es saslimu vairāk nekā pirms 50 gadiem,” Bils nobeigumā teica. ”Vēl aizvien es smeļos mierinājumu, lasot Bībeli, it īpaši, kad lasu Psalmus un Ījaba grāmatu. Es ar prieku lasu arī Sargtorņa biedrības publikācijas. Turklāt es saņemu garīgu stiprinājumu, kad mani apciemo draudzes locekļi un ceļojošie pārraugi, kas pastāsta dažādus uzmundrinošus gadījumus. Tas vēl nav viss — man ir iespēja mājās pa telefonu klausīties sapulces, kas notiek Valstības zālē, un man pat piegādā videokasetes ar kongresu programmu ierakstiem.

Es esmu pateicīgs Dievam, ka viņš man ir dāvājis mīlošu sievu. Visus šos gadus viņa man ir bijusi tuvs biedrs. Arī mana meita, kura tagad kopā ar savu ģimeni kalpo Jehovam, joprojām ārkārtīgi priecē manu sirdi. Bet īpaši pateicīgs Jehovam es esmu par to, ka viņš man ir palīdzējis saglabāt ar viņu tuvas attiecības. Tagad, kad fiziski es arvien vairāk novārgstu un runāt ir grūtāk un grūtāk, es bieži domāju par apustuļa Pāvila vārdiem: ”Mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšķīgais dien’ no dienas atjaunojas.” (2. Korintiešiem 4:16.) Es esmu apņēmies saglabāt garīgu modrību, kamēr vien es esmu dzīvs, — tas ir mans pašreizējais mērķis.”

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 12. lpp.]

”Pēc operācijas es neko nespēju norīt. Es nevarēju izrunāt neviena vārda, es biju mēms.”

[Attēls 13. lpp.]

Bils un Roza tagad