Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vai visi apelsīni ir oranži?

Vai visi apelsīni ir oranži?

Vai visi apelsīni ir oranži?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

KURI apelsīni nav oranži? Daudzus šis jautājums droši vien samulsinātu, taču Itālijas salā Sicīlijā jums atbildētu bez kavēšanās: ”Sarkanie!”

Runa ir par Sicīlijas sarkanajiem apelsīniem, ko mēdz dēvēt par ”asins apelsīniem”, tāpēc ka to mīkstums ir izteiksmīgā sarkanā krāsā, kuras tonis variē no oranžīga ar rubīnsārtām dzīsliņām līdz koši sārtam, tumši sarkanam un gandrīz melnam. Šiem apelsīniem ir oranža miza ar iesārtu vai purpursarkanu nokrāsu un tik svaigs aromāts, ka siekalas saskrien mutē. To spēcīgā, saldskābā garša, pēc dažu domām, ”mazliet atgādina avenes”.

Itālijā citrusaugus kultivē jau kopš seniem laikiem. Šķiet, jau mūsu ēras ceturtajā gadsimtā Sicīlijā audzēja apelsīniem līdzīgās pomerances, kas bija ievestas no Āzijas. Apelsīnus uz Eiropu atveda portugāļi 14. un 15. gadsimtā, un no turienes tie kopā ar citiem citrusiem nokļuva tālāk Amerikā. Taču sarkano apelsīnu kultūršķirnes Sicīlijā pirmo reizi tika oficiāli identificētas tikai 20. gadsimta sākumā.

Kāpēc tie ir sarkani?

Visi apelsīni satur karotīnu, to pašu oranždzelteno pigmentu, kas piešķir krāsu olas dzeltenumam un burkāniem. Sicīlijas sarkano apelsīnu šķirnes ’Moro’, ’Tarocco’, ’Sanguinello’ neparastas padara fakts, ka šajos apelsīnos veidojas sarkanie pigmenti antociāni, kas nokrāso gatavus augļus raksturīgajā sarkanajā krāsā. * Bet, ja sarkano apelsīnu koku no šejienes — samērā nelielas teritorijas Katānijas, Sirakūzu un Ennas provinces robežās — pārstāda citur, tā augļi, ļoti iespējams, nemaz nebūs sarkani. Kāpēc? Ar ko gan šis Sicīlijas austrumu apvidus ir tik īpašs?

Pagaidām vēl nav noskaidroti visi faktori, no kuriem ir atkarīga antociānu veidošanās Sicīlijas sarkanajos apelsīnos. Joprojām neizpētīts ir jautājums, vai augļu pigmentāciju ietekmē augsne un kāda ir šī ietekme. Dažādi mainīgi apstākļi vai nu veicina, vai kavē sarkanā pigmenta sintēzi augļu nobriešanas laikā. Piemēram, ir novērots, ka sārtošanās sākas, kad naktis ir vēsas, bet dienas — saulainas. Ja runa ir par augļu garšu, jāatzīmē, ka bagātīga saules gaisma nodrošina pareizu vienkāršo cukuru daudzumu un mērens lietus palīdz apelsīniem iegūt spēcīgu un izteiksmīgu garšu.

Sicīlijas sarkano apelsīnu savdabību acīmredzot nosaka unikāla šo dažādo faktoru kombinācija. Līdzīgus apelsīnus audzē arī citur Itālijas dienvidos, kā arī Spānijā, Marokā, Floridā un Kalifornijā, bet, kā saka pazinēji, nevienam vēl nav izdevies izaudzēt tādus augļus, kuros būtu apvienotas visas Sicīlijas sarkano apelsīnu īpašības.

Auglis, kas jāprot novērtēt

Šiem augļiem ir ne tikai neparasta krāsa, bet arī augsta uzturvērtība. ’Tarocco’ šķirnes apelsīnos ir vairāk C vitamīna nekā jebkurā citā citrusa auglī. Pietiek apēst vienu vidēja lieluma apelsīnu, lai uzņemtu speciālistu ieteikto C vitamīna dienas devu. Sarkanie apelsīni tiek cildināti dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, var minēt kaut vai to, ka glāze biezas, svaigi spiestas sulas ir gards un veselīgs viegli asimilējamu, ar enerģiju bagātu ogļhidrātu, kā arī minerālvielu un šķiedrvielu avots. Tātad Sicīlijas citrusu audzētājiem ir pamats aizstāvēt un popularizēt savu izcilo produkciju.

Lietpratēji ir pārliecināti, ka šie Sicīlijas augļi ir ”vieni no labākajiem deserta apelsīniem pasaulē, jo tiem ir spēcīga garša, kurā ideāli līdzsvarojas saldums un skābums, un bagāta, noturīga pēcgarša”. Varbūt jums kādu dienu radīsies izdevība pašiem pārbaudīt, vai jūs piekrītat viņu vērtējumam.

Sarkanie apelsīni, kas parādījušies samērā nesen, ir tikai viens piemērs no neaptverami daudzveidīgā brīnišķīgo augļu klāsta, ko cilvēki var baudīt, tāpēc ka Jehova, radīdams augus, šādu iespēju viņiem ir dāvājis. Tie, kas jūt pateicību par Dieva devību, redz, ka pat augļu koki ”teic tā Kunga vārdu”. (Psalms 148:9, 13; 1. Mozus 1:29.)

[Zemsvītras piezīme]

^ 7. rk. Karotīns un antociāni ir tie paši pigmenti, kas piešķir rudens lapām dzelteno, oranžo un sarkano krāsu. (Skat. 1987. gada 22. septembra Atmostieties! [angļu val.], 16.—​18. lappusi.)