Karš neapturēja mūsu sludināšanu

PASTĀSTĪJIS LEODEGARIO BARLAANS

1942. gadā, kad jau kādu laiku turpinājās Otrais pasaules karš, par manu dzimteni, Filipīnām, nežēlīgi cīnījās divas lielvalstis — Japāna un ASV. Es atrados Tabonanā, kādā nelielā kalnu ciematā, kur mani turēja ieslodzījumā vietējie partizāni, kas cīnījās pret japāņiem. Mani sita, apvainoja spiegošanā un piedraudēja ar nāvessodu. Bet, pirms es stāstu, kā es nonācu partizānu nometnē un kā man izdevās palikt dzīvam, es pastāstīšu nedaudz vairāk par iepriekšējiem notikumiem.

ES ESMU dzimis Sankarlosā (Pangasinanas provincē) 1914. gada 24. janvārī. Trīsdesmitajos gados tēvs mani sūtīja lauksaimniecības skolā. Svētdienās es apmeklēju katoļu dievkalpojumus, kuru laikā mācītājs bieži pieminēja Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus. Klausoties viņā, man radās vēlēšanās pašam izlasīt šos evaņģēlijus.

Es nopelnīju nedaudz naudas, pārdodams dārzeņus, un kādu dienu nolēmu doties uz klosteri un nopirkt evaņģēlijus. Klosterī man iedeva brošūru Ceļš uz debesīm, taču evaņģēliju šajā brošūrā diemžēl nebija. Tā kā es ļoti gribēju dabūt evaņģēlijus, pēc kāda laika es devos uz Manilu, un mans tēvocis, kas bija Jehovas liecinieks, man iedeva pilnu Bībeles izdevumu.

 Manilā es satiku vairākus Jehovas lieciniekus, un mani pārsteidza tas, cik labi viņi zināja Bībeles pantus, turklāt viņi spēja atbildēt uz daudziem maniem jautājumiem. Vēlāk Rikardo Usons, mans tēvocis, uzaicināja mani uz sapulci, kas notika Jehovas liecinieku filiāles ēkā. Kad mēs tuvojāmies sapulces vietai, es izvilku cigareti un aizsmēķēju. ”Tūlīt met prom,” tēvocis sacīja. ”Jehovas liecinieki nesmēķē.” Es viņam paklausīju: aizmetu cigareti un atmetu smēķēšanu. Ieradies sapulces vietā, es satiku filiāles pārraugu Džozefu Dos Santosu, kā arī citus Jehovas lieciniekus. Es līdz pat šai dienai atceros šos sirsnīgos kristiešus.

Vēlēšanās kalpot Dievam

1937. gada oktobrī, kad es vēl mācījos Losbanjosas lauksaimniecības skolā, es pārstāju apmeklēt dievkalpojumus. Es cītīgi lasīju Bībeli un literatūru, ko man bija iedevis tēvocis. Ap to laiku skolas kopmītnēs ieradās sludināt vairāki Jehovas liecinieki, un sarunas ar Elvīru Alinsodu — vienu no sludinātājām — manī pamodināja spēcīgu vēlēšanos kalpot Dievam Jehovam.

Kad es pateicu pasniedzējiem, ka vēlos aiziet no skolas, viņi man jautāja, kā es pelnīšu iztiku. Es atbildēju, ka Dievs man noteikti palīdzēs, ja es viņam uzticīgi kalpošu. Pēc izstāšanās no skolas es devos uz Sargtorņa biedrības biroju. Ieradies birojā, es sacīju: ”Es esmu izlasījis tādas publikācijas kā Lojalitāte, Bagātība un Kur atrodas mirušie?. Es gribu kalpot Jehovam pilnu slodzi.” Biroja darbinieki mani nosūtīja uz Sebu provinci, kur es pievienojos trim pionieriem (tā sauc Jehovas lieciniekus, kas sludina pilnu slodzi).

Pirmie soļi sludināšanā

Es ierados Sebu salā 1938. gada 15. jūlijā, un piestātnē mani sagaidīja Salvadors Livags. Jau nākamajā dienā es sāku sludināt pa mājām. Neviens mani nemācīja, kā to darīt, turklāt sebuāņu valodā es zināju tikai divus vārdus. Es klauvēju pie durvīm un cilvēkam, kas tās atvēra, rādīju liecības kartīti, kurā viņš varēja pats izlasīt, kāds ir mūsu darbības mērķis. Tā sākās mana pirmā sludināšanas diena.

Kad mēs sākām sludināt kādā pilsētā, vispirms mēs gājām uz municipalitāti. Salvadors Livags sludināja pilsētas mēram, Pablo Bautista — policijas priekšniekam, un Konrado Daklans — tiesnesim. Es sludināju pasta priekšniekam. Pēc tam mēs devāmies uz autoostu un policijas kazarmām un apstaigājām veikalus un skolas, kā arī iegriezāmies pie cilvēkiem viņu mājās. Sludinot mēs piedāvājām Bībeles studēšanas palīglīdzekli Ienaidnieki. Atdarinot savus biedrus, es pamazām mācījos sebuāņu valodu, un pēc kāda laika cilvēki sāka ņemt no manis grāmatas. Trīs mēnešu laikā mēs bijām apmeklējuši visas 54 Sebu provinces pilsētas. Tad es jautāju brālim Livagam: ”Vai es tagad varu kristīties?” Bet viņš man atbildēja: ”Nē, brāli, pagaidām vēl ne.”

Nākamā sala, uz kuru mēs devāmies, bija Bohola. Tur mēs pavadījām pusotru mēnesi un apmeklējām 36 pilsētas. Kad atkal jautāju, vai nevaru kristīties, es saņēmu atbildi: ”Vēl ne, brāli Barlaan.” Pabeiguši sludināt Boholā, mēs sludinājām Kamiginas salā, un pēc tam mēs pārcēlāmies uz daudz lielāku salu — uz Mindanao — un sludinājām Kagajanā de Oro.

Mūsu grupai bija pievienojies Virhinio Kruss, kas kādreiz bija strādājis par skolotāju, bet bija aizgājis no darba un kļuvis par pionieri. Apmeklējuši vairākas pilsētas, mēs nonācām pie Lanao ezera, un es vēlreiz apjautājos par kristīšanos. Beidzot, 1938. gada 28. decembrī, kad es biju kalpojis par pionieri jau sešus mēnešus, brālis Kruss mani kristīja Lanao ezerā netālu no Lumbatanas.

Atalgojums par paļaušanos uz Dievu

Vēlāk es pievienojos trīs pionieriem, kas sludināja Austrumnegrosā. Tie bija Fulhensio de Hesuss, Esperansa de Hesusa un Natividada Santosa, kuru mēs iesaucām par Natiju. Mēs apmeklējām daudzas Austrumnegrosas pilsētas. Toreiz mums bija ļoti jāpaļaujas  uz Jehovu, jo naudas reizēm mums bija pavisam maz. Reiz mēs bijām izdomājuši, ka būtu labi dabūt zivis, lai nevajadzētu ēst vienus pašus rīsus. Aizgājis līdz jūrai, es ieraudzīju kādu zvejnieku un apvaicājos, vai nevaru nopirkt dažas zivis, bet viņš teica, ka visas zivis jau aizvestas uz tirgu. Bet tad viņš man piedāvāja zivi, ko bija atstājis sev. Kad jautāju, cik man jāmaksā, viņš atteica: ”Ko niekus! Ņem tik ciet.”

Es pateicos vīram un devos mājup, taču nākamajā brīdī sapratu, ka ar vienu zivi četriem cilvēkiem būs par maz. Iedams gar nelielu upīti, es pēkšņi ieraudzīju, ka uz kāda akmens guļ zivs. Tā bija slapja, it kā nupat vēl būtu bijusi ūdenī. ”Laikam beigta,” es nodomāju, bet, kad piegāju tuvāk, ieraudzīju, ka tā ir dzīva. Es metos pie akmens, un man izdevās zivi noķert. Tajā brīdī es atcerējos Jēzus vārdus: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33.)

Sludināšana kara laikā

Kad mēs bijām jau deviņi pionieri, mēs sadalījāmies divās grupās, un tā grupa, kurā biju es, devās sludināt uz Sebu. Tas bija 1941. gada decembrī, un Otrā pasaules kara cīņas bija sasniegušas arī Filipīnas. Mēs bijām apmetušies Tuburanas pilsētā, kad kādu nakti mūsu istabā ienāca kāds filipīniešu leitnants. ”Puiši, celieties,” viņš teica, ”karavīri jūs meklē.” Mūs turēja aizdomās par spiegošanu Japānas labā, tāpēc pratināja visu nakti.

Pēc pratināšanas mūs paturēja apcietinājumā, un Sebu pilsētā izvietotā amerikāņu karaspēka vadība pieprasīja mūsu grāmatas, jo vēlējās tās izlasīt un pārbaudīt, vai mēs tiešām nespiegojam japāņu labā. Daudzi pilsētas iedzīvotāji nāca uz cietumu, lai paskatītos, kādi tad īsti izskatās tie ”japāņu spiegi”. Daži vēlējās mūs iztaujāt, tāpēc mums radās lieliska iespēja stāstīt par Dieva Valstību.

Kad mēs bijām pavadījuši ieslodzījumā piecas dienas, policijas priekšnieks no amerikāņu armijas ģenerālštāba saņēma telegrammu, kurā bija pavēlēts atbrīvot Jehovas lieciniekus. Policijas priekšnieks mums teica, lai mēs kara laikā nesludinām. Mēs viņam atbildējām, ka nevaram nesludināt, jo Dievs mums ir pavēlējis to darīt. (Apustuļu darbi 5:28, 29.) Tas policijas priekšnieku ļoti sadusmoja, un viņš teica: ”Ja jūs turpināsiet sludināt un ja kāds jūs gribēs nogalināt, es neiejaukšos.”

Nākamajās dienās policijas priekšnieks vairākkārt mēģināja mūs arestēt. Tad kādu dienu mūs apturēja amerikāņu karavīri un kāds leitnants, kuru sauca Soriano, jautāja māsai Santosai: ”Vai jūs vienreiz beigsiet sludināt?”

”Nē,” viņa atbildēja.

”Bet ja nu mēs jūs liktu pie sienas?” viņš jautāja.

”Tas nemainītu mūsu lēmumu,” māsa atbildēja.

Karavīri mums lika sēsties kravas mašīnā un aizveda mūs uz Sebu pie pulkveža Edmunda. Leitnants Soriano viņam sacīja: ”Šie ir Jehovas liecinieki. Viņi ir japāņu spiegi.”

 ”Jehovas liecinieki?” pārjautāja pulkvedis. ”Es ļoti labi zinu, kādi ir Jehovas liecinieki Amerikā. Viņi nav nekādi spiegi, jo viņi vispār nepiedalās karā.” Tad viņš vērsās pie mums un sacīja: ”Un, tā kā jūs neesat nevienā pusē, mēs jūs neatlaidīsim.” Mūs ieslēdza noliktavas telpās, un pēc kāda laika pulkvedis Edmunds runāja ar mums vēlreiz un jautāja: ”Vai jūs joprojām nevēlaties nostāties nevienā pusē?”

”Nē, kungs, nevēlamies,” mēs atbildējām.

”Tad mēs jūs neatlaidīsim,” viņš sacīja. ”Ja mēs jūs atlaidīsim, jūs atkal sludināsiet, un tie, kurus jūs pievērsīsiet ticībai, nolems nepiedalīties karā. Un, ja visi tā darīs, kas tad ies karot?”

Atkal brīvībā

Pēc kāda laika mūs pārveda uz Sebu cietumu. 1942. gada 10. aprīlī, kad pilsētai uzbruka japāņi, sākās bombardēšana un izcēlās liels ugunsgrēks. Cietumsargs pamanīja māsu Santosu, kuras kamera atradās cietuma ēkas priekšējā daļā, un iesaucās: ”Ārprāts! Jehovas liecinieki ir palikuši iekšā. Tūlīt atslēdziet durvis un laidiet viņus ārā!” Kad bijām ārā, mēs pateicāmies Jehovam, ka viņš mūs ir pasargājis.

Mēs nekavējoties devāmies kalnos, kur cerējām satikt citus Jehovas lieciniekus. Kompostelā mēs satikām kādu liecinieku, kas kādreiz bija bijis aktīvs sludinātājs, bet vēlāk bija nolēmis pārtraukt sludināšanu un doties uz Sebu, lai nodarbotos ar tirdzniecību. Mēs gan bijām apņēmušies sludināt Dieva Valstību, lai notiek kas notikdams.

Mums joprojām bija diezgan daudz brošūras Mieriniet visus noskumušos eksemplāru, un mēs sākām piedāvāt šo brošūru vietējiem iedzīvotājiem. Daudzi mūs mēģināja iebiedēt, sacīdami, ka japāņi mūs nogalinās, ja patrāpīsimies viņiem ceļā. Kad vietējie iedzīvotāji izveidoja partizānu grupu, kas cīnījās pret japāņiem, brālis, kurš bija pārstājis sludināt un devies uz Sebu, lai nodarbotos ar tirdzniecību, tika aizturēts. Vēlāk mēs uzzinājām, ka viņš ir apsūdzēts spiegošanā par labu Japānai un nogalināts. Tā bija ļoti skumja vēsts.

Apsūdzība spiegošanā

Mēs turpinājām sludināt kalnu apvidū, un reiz mēs uzzinājām par kādu ieinteresētu sievieti, kas dzīvoja Mangabonā — kādā nelielā ciematā. Lai gan mums bija jāiet garām vairākiem partizānu posteņiem, mēs tomēr nokļuvām līdz ciematam. Bet ciematā mūs atrada karavīru vienība, kas vēlējās noskaidrot mūsu ierašanās mērķi.

”Mēs esam Jehovas liecinieki,” es teicu. ”Vai jūs nevēlaties noklausīties vēsti, ko mēs atskaņojam uz patafona?” Tā kā viņiem nekas nebija pretī, es atskaņoju runu ”Zināšanu  vērtība”. Tad karavīri pārbaudīja mūsu mantas, nopratināja mūs un aizveda uz Tabonanas ciemu, kur atradās partizānu štābs. Mēs lūdzām, lai Jehova mūs sargā, jo bijām dzirdējuši, ka gandrīz visi, kas nonāk Tabonanā, tiek nogalināti.

Partizāni mūs pastāvīgi apsargāja un izturējās pret mums ļoti nežēlīgi. Tabonanā notika tas, par ko es stāstīju sākumā. Viņi mani sita, un leitnants, rādīdams uz mani, teica: ”Tu esi spiegs!” Nežēlības turpinājās labu laiku, taču galu galā mums piesprieda nevis nāvessodu, bet ieslodzījumu darba nometnē.

Starp pionieriem, kas atradās ieslodzījumā Tabonanā, bija arī mans brālis Bernabe. Katru rītu visiem ieslodzītajiem bija jādzied ”Dievs, svētī Ameriku” un ”Dievs, svētī Filipīnas”. Bet Jehovas liecinieki dziedāja dziesmu ”Kas ir Kunga pusē?”. Reiz kāds virsnieks sāka kliegt: ”Visi, kas nedziedās ”Dievs, svētī Ameriku”, tiks pakārti tur tajā akācijā!” Tomēr viņa draudi nepiepildījās, un mēs visi palikām dzīvi. Vēlāk mūs pārsūtīja uz citām nometnēm, un pēc kāda laika es saņēmu dokumentus par atbrīvošanu, kas bija datēti ar 1943. gada jūliju. Ieslodzījumā es biju pavadījis astoņus mēnešus un desmit dienas.

Mūžs, kas pavadīts sludināšanā

Mēs ļoti vēlējāmies satikt cilvēkus, kam bijām sludinājuši, tāpēc kājām veicām 60 kilometrus, lai nokļūtu Toledo. Tur mēs sākām rīkot sapulces, un pēc kāda laika daudzi cilvēki kristījās. 1945. gadā karš beidzās, un divus gadus vēlāk — gandrīz deviņus gadus pēc kristīšanās — es pirmo reizi apmeklēju kongresu. Tas notika Manilā, Santaanas stadionā, un publisko runu ”Prieks visiem cilvēkiem” toreiz noklausījās 4200 cilvēku.

Pirms kara Filipīnās bija apmēram 380 Jehovas liecinieku, bet 1947. gadā viņu bija jau ap 2700. Turpmākajos gados man bija iespēja pildīt daudz patīkamu pienākumu kalpošanā Jehovam. No 1948. līdz 1950. gadam es biju ceļojošais pārraugs Surigao rajonā. 1951. gadā es apprecējos ar Natividadu Santosu, kas kara laikā bija bijusi viena no mūsu pionieru grupas drosmīgajām sludinātājām. Es turpināju ceļojošā pārrauga darbu, un no 1954. līdz 1972. gadam mēs apmeklējām draudzes Mindanao salā.

1972. gadā mēs kļuvām par speciālajiem pionieriem, lai varētu vairāk būt kopā ar saviem vecākiem, kas bija jau krietni gados un kam bija nepieciešama mūsu palīdzība. Mēs joprojām esam pionieri, kaut arī mums abiem ir pāri astoņdesmit. Ja saskaita gadus, ko mēs esam pavadījuši pilnas slodzes kalpošanā, iznāk vairāk nekā 120. Mēs esam bezgala priecīgi, ka tagad Filipīnās ir vairāk nekā 130 000 Dieva Valstības sludinātāju, un ļoti vēlamies palīdzēt vēl daudziem citiem cilvēkiem, lai viņi saprastu, ka vienīgi Dieva Valstība nodrošinās mieru uz zemeslodes un sagādās patiesu laimi visiem zemeslodes iedzīvotājiem.

[Izceltais teksts 22. lpp.]

Mūs turēja aizdomās par spiegošanu Japānas labā, tāpēc pratināja visu nakti.

[Attēls 23. lpp.]

Mēs un mūsu draugi 1963. gadā Boholas salā. Mana sieva ir ceturtā no labās puses, es — piektais

[Attēls 24. lpp.]

Mēs ar sievu tagad

[Norāde par attēla autortiesībām 20. lpp.]

Fotoattēls fonā: U.S. Signal Corps photo