Jauniešu jautājumi

Kas tur slikts, ja es aizlavos no mājām bez vecāku ziņas?

”Mēs parasti aizlavījāmies no mājām ap pusnakti un gājām uz kafejnīcu, lai pasēdētu tur ar draugiem. Vēlāk par mūsu iemīļoto vietu kļuva kalns. Visi pārējie puiši un meitenes smēķēja, tikai es ne. Mēs sēdējām un runājām par visu ko, un klausījāmies smago metālu. Ap pieciem no rīta mēs gājām mājās, kamēr mani vecāki vēl nebija pamodušies.” (Tara) *

”Kad tētis aizgāja uz darbu un mamma aizmiga, es mēdzu aizšmaukt projām pa parādes durvīm. Es tās atstāju vaļā, lai viņa nedzirdētu, kā es aizeju, jo durvis bija no metāla. Visu nakti es dauzījos apkārt ar draugiem un pēc tam no rīta, kad kļuva gaišs, mēģināju ielavīties atpakaļ. Reizēm viņa pamanīja, ka manis nav, un aizslēdza durvis, lai es netiktu iekšā.” (Džozefs)

AIZLAVĪTIES no mājām — tas izklausās aizraujoši un jautri. Tā ir iespēja dažas stundas padzīvot pašam savu dzīvi, iespēja darīt to, ko sirds kāro, pavadīt laiku ar tiem, ar ko gribas būt kopā, un neatskaitīties par to nevienam. Turklāt tu varbūt esi dzirdējis savus vienaudžus lielāmies, ko viņi dara un cik jautri viņiem iet, kad viņi naktī kaut kur dodas bez vecāku ziņas. Varbūt doma, ka varētu pamēģināt viņiem pievienoties, šķiet ļoti vilinoša.

Ziemeļamerikā kādā aptaujā 55 no 110 aptaujātajiem pēdējo divu vidusskolas klašu skolēniem atbildēja, ka vismaz vienreiz ir aizlavījušies no mājām. Lielākā daļa pirmo reizi to bija darījuši 14 gadu vecumā. Šī problēma ir tik nopietna, ka daži speciālisti pat iesaka vecākiem uzstādīt mājās elektronisku signalizācijas sistēmu, lai bērni nevarētu aiziet nepamanīti. Kāpēc tik daudz jauniešu lavās ārā no mājām, riskējot izpelnīties vecāku dusmas?

Kāpēc daži aizlavās no mājām

Dažreiz jaunieši tā rīkojas tāpēc vien, ka viņiem ir garlaicīgi un viņi vēlas mazliet papriecāties ar draugiem. Grāmatā Adolescents and Youth (Pusaudži un jaunieši) paskaidrots, ka par aizlavīšanās iemeslu var kļūt arī ”kāds ierobežojums, piemēram, prasība vakarā agri būt mājās vai aizliegums iet ārā, kura dēļ viņi netiek uz kādu pasākumu. Jaunieši tik un tā iet uz turieni, un palaikam viņiem izdodas atgriezties tā, ka viņu prombūtne paliek nepamanīta.” Kāda sešpadsmitgadīga meitene stāstīja, kāpēc viņa lavās projām: ”Es jūtos tā, it kā būtu mazs bērns un man vispār nebūtu nekādas dzīves. [..] Man jābūt mājās daudz agrāk nekā visiem citiem. Un vecāki man neļauj iet uz turieni, kur iet mani draugi. [..] Protams, es vienalga to daru un pēc tam viņiem meloju.” Sākumā minētais Džozefs pirmo reizi izlavījās no mājām 14 gadu vecumā, kad viņš gribēja iet uz repa koncertu, bet vecāki bija to aizlieguši.

 Tiesa, lielākajai daļai jauniešu nav nekādu ļaunu motīvu, kāpēc viņi mēdz aizlavīties bez vecāku ziņas. Tara, kuras vārdi bija citēti raksta sākumā, sacīja: ”Mēs nemaz netaisījāmies ņemt un darīt kaut ko briesmīgu. Es tikai gribēju būt kopā ar māsu, un viņa gribēja iet izklaidēties ar draugiem.” Savukārt Džozefs teica: ”Mēs jau neko īpašu nedarījām. Man gribējās parunāties, būt kompānijā.” Slaistīšanās apkārt draugu kompānijā parasti gan nebeidzas ar nopietniem noziegumiem, tomēr ne mazums jauniešu nokļūst lielās nepatikšanās.

Kāds ir risks

Psihiatre Linna Pontone apgalvo: ”Tas ir pilnīgi normāli, ka pusaudži vēlas riskēt.” Viņa paskaidro, ka jauniešiem tā ir dabiska un varbūt pat veselīga tendence — vēlēšanās kļūt neatkarīgiem, izmēģināt kaut ko jaunu, nokļūt jaunās un interesantās situācijās. Tā ir daļa no personības veidošanās procesa. Taču daudzi jaunieši uzņemas risku, kas pārsniedz visas saprāta robežas, īpaši, ja viņi ir tālu prom no vecāku acīm. Žurnālā Teen rakstīts: ”Ja kombinējas tādi faktori kā vienaudžu spiediens, garlaicība, enerģija, ko nav, kur likt, un varbūt vēl kāds ”katalizators”, piemēram, alus.., var gadīties, ka pusaudži uzņemas nepieļaujamu risku — un samaksā par to ar savu dzīvību.” Kādā pētījumā starp šādām riskantām pusaudžu nodarbībām bija nosaukta atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana, vandalisms, braukšana alkohola reibumā un zagšana.

Ja tu esi sācis neklausīt vecākiem, ir viegli pāriet arī pie nopietnākiem pārkāpumiem. Kā Jēzus teica Lūkas 16:10, ”kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns”. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka paradums slepus izlavīties no mājām, lai pavadītu laiku ar draugiem, var beigties ar nopietnu grēku. Tara stājās netiklās dzimumattiecībās, bet Džozefs sāka pārdot narkotikas, tika arestēts un nokļuva cietumā. Kāds jauns kristietis, vārdā Džons, sāka lietot narkotikas un zagt automašīnas. Daudzi jaunieši pieredz arī šādas rīcības fiziskās sekas — nevēlamu grūtniecību, seksuāli transmisīvas slimības, atkarību no alkohola vai narkotikām. (Galatiešiem 6:7, 8.)

Cena, kas jāmaksā

Taču emocionālās sekas bieži vien ir vēl daudz smagākas par fiziskajām. Netīra sirdsapziņa var sagādāt lielas sāpes. (Psalms 38:4, 5.) Džozefs saka: ”Mēdz teikt, ka cilvēks nenovērtē to, kas viņam ir, kamēr nav to zaudējis. Reizēm es domāju par savu pagātni un nespēju noticēt, ka varēju būt tik akls.”

Neaizmirsti arī, ka tu ar savu rīcību vari sagraut savu reputāciju. Salamana Mācītāja 10:1 ir rakstīts: ”Indīgas mušas sasmacē un saraudzē ziežu maisītāja eļļu; tā arī mazliet neprātības samaitā gudrības vērtību.” Senatnē tāds sīkums kā beigta muša varēja sabojāt vērtīgu ziedi vai smaržas. Līdzīgi arī tavu  labo slavu, ko tu varbūt esi nopelnījis ar cītīgām pūlēm, var sabojāt ”mazliet neprātības”. Ja tu esi kristietis, tāda aplama rīcība noteikti liegs tev iespēju saņemt atbildīgus uzdevumus draudzē. Kā gan tu varētu mudināt citus sekot Bībeles principiem, ja pats, kā viņi zina, neesi tos ievērojis? (Romiešiem 2:1—3.)

Visbeidzot padomā, cik satriekti būs tavi vecāki, ja viņi atklās, ka tevis nav mājās. Kāda māte apraksta, ko viņa pārdzīvoja, pamanījusi savas piecpadsmitgadīgās meitas prombūtni. Šī sieviete stāsta, ka viņa ar vīru bija ”uztraukušies līdz nāvei”, jo viņiem nebija ne jausmas, kurp meita ir devusies. Vai tu gribi sagādāt saviem vecākiem tādas sāpes un raizes? (Salamana Pamācības 10:1.)

Kā iegūt lielāku brīvību

Ja vecāki šķiet pārlieku stingri, jaunieši, gluži dabiski, jūtas neapmierināti. Bet vai aizlavīšanās no mājām tiešām ir izeja no situācijas? Galu galā tevi tik un tā pieķers — tas ir gandrīz neizbēgami. Pat ja tev izdosies piemānīt savus vecākus, Dievs Jehova redz, ko tu dari, arī tad, ja tas notiek nakts tumsā. (Ījaba 34:21.) Agrāk vai vēlāk tava rīcība nāks gaismā, un tā paļāvība uz tevi, kāda vecākiem varbūt bija līdz tam, droši vien tiks smagi iedragāta. Kādas būs sekas? Iespējams, tiks ierobežots tieši tas, pēc kā tu tīkoji, — tava brīvība.

Atceries: lai iegūtu lielāku patstāvību, tev jāizpelnās vecāku uzticība. Un vislabākais veids, kā to izdarīt, ir būt viņiem paklausīgam. (Efeziešiem 6:1—3.) Ja tev kādas vecāku prasības vai aizliegumi šķiet nesaprātīgi, atklāti parunā ar viņiem, bet dari to ar cieņu. Ļoti iespējams, viņi ņems vērā to, ko tu saki. Bet varbūt tu sapratīsi, ka viņiem ir pamatots iemesls tevi kaut kādā ziņā ierobežot. Pat ja tu viņiem nepiekrīti, nekad neaizmirsti, ka viņi tevi mīl un no sirds vēl tev labu. Pierādi ar saviem darbiem, ka viņi var uz tevi paļauties, un pienāks laiks, kad tu iegūsi ilgoto brīvību. *

”Neej ar viņiem”

Senatnē dievbijīgiem jauniešiem bieži bija jāsastopas ar vilinājumu pievienoties citiem jauniešiem viņu trakulībās. Tāpēc Salamans jaunus cilvēkus mudināja: ”Mans bērns, ja tevi ļauni grēcinieki vilina, tad neseko viņiem. ..neej ar viņiem vienu ceļu.” (Salamana Pamācības 1:10, 15.) Paklausi šim padomam, ja tā dēvētie draugi mēģina tevi pierunāt aizlavīties no mājām. Salamans brīdina: ”Gudrais paredz nelaimi un paglābjas, bet neprātīgie drāžas taisni tai cauri un dabū ciest.” (Salamana Pamācības 22:3.)

Ja tu jau esi pasācis slepus iet prom no mājām bez vecāku ziņas, pārtrauc to! Galu galā tu tikai kaitēsi pats sev. Izstāsti vecākiem, ko esi darījis, un nekurni, ja viņi tevi sodīs vai noteiks kaut kādus ierobežojumus. Ja vajadzīgs, izvēlies jaunus draugus — tādus draugus, kas tevi ietekmēs uz labu. (Salamana Pamācības 13:20.) Meklē labākus un mazāk riskantus veidus, kā izklaidēties.

Pats galvenais, attīsti savu garīgumu, lasot Bībeli un apmeklējot kristiešu sapulces. ”Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu?” reiz jautāja psalmu sacerētājs. Viņš pats arī atbildēja: ”Kad viņš turēsies pie [Dieva] vārdiem.” (Psalms 119:9.) Pakāpeniski nostiprinot savu vēlēšanos rīkoties pareizi, tu nonāksi pie secinājuma, ka lavīties projām no mājām gan varbūt šķiet jautri un aizraujoši, bet patiesībā ar to saistās tik daudz iespējamu nepatikšanu, ka to darīt gluži vienkārši nav vērts.

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 27. lpp.]

”Vecāki man neļauj iet uz turieni, kur iet mani draugi. Es vienalga to daru un pēc tam viņiem meloju.”

[Attēls 26. lpp.]

Lavīšanās projām no mājām bieži vien kļūst par cēloni nopietnām problēmām