Ko var mācīties no pagātnes?

”Vēsturniekiem pats galvenais ir aprakstīt cēloņus un sekas.” Asociētais Vēstures Profesors Džeralds Šlābahs.

VĒSTURNIEKI bieži vaicā: ”Kā un kāpēc risinājās notikumi?” Piemēram, no vēstures mēs zinām, ka Romas impērija gāja bojā. Bet kāpēc tā sabruka? Vai tāpēc, ka to bija pārņēmis pagrimums, vai arī tāpēc, ka tās iedzīvotāji pārāk daudz nodevās izpriecām? Vai impērija bija kļuvusi pārāk plaša, lai to varētu labi pārvaldīt, un tās karaspēka uzturēšana izmaksāja pārāk dārgi? Vai arī Romas ienaidnieku kļuva pārāk daudz, un tie bija varenāki nekā Roma?

Nesenā pagātnē Austrumeiropā pēkšņi vienā valstī pēc otras sabruka komunistiskā vara, kas ilgu laiku tika uzskatīta par draudu Rietumiem. Taču kāpēc tā notika? Kādi secinājumi būtu jāizdara? Tie ir jautājumi, kas nodarbina vēsturniekus. Bet cik lielā mērā viņu spriedumus ietekmē personiskais viedoklis?

Vai darbiem par vēsturi var uzticēties?

Vēsturnieku darbs vairāk līdzinās detektīvu, nevis zinātnieku darbam. Viņi pētī, apšauba un pārbauda pagātnes liecības. Viņi tiecas pēc patiesības, bet viņu mērķis bieži vien ir neskaidrs. Daļēji tas ir tāpēc, ka vēsturnieku pētījumu objekts lielā mērā ir saistīts ar cilvēkiem un vēsturnieki nevar lasīt citu cilvēku domas — īpaši, ja šie cilvēki ir miruši. Vēsturnieki var būt arī neobjektīvi, un viņiem var būt aizspriedumi. Tāpēc dažreiz pat vislabākais darbs patiesībā ir interpretācija — notikumu izklāsts no paša autora viedokļa.

Protams, ja vēsturniekam ir savs viedoklis, tas uzreiz nenozīmē, ka viņa darbs ir neprecīzs. Bībelē, Samuēla, Ķēniņu un Laiku grāmatās, ir iekļauti arī vēstījumi, kuros stāstīts par vieniem un tiem pašiem notikumiem un kurus rakstījuši pieci dažādi cilvēki, tomēr šajos aprakstos nav būtisku pretrunu vai neprecizitāšu. To pašu var teikt par četriem evaņģēlijiem. Daudzi no Bībeles sarakstītājiem pat pieminēja savus trūkumus un muļķīgas kļūdas — laicīgos darbos kaut kas tāds ir pavisam reti sastopams. (4. Mozus 20:9—12; 5. Mozus 32:48—52.)

 Lasot darbus par vēsturi, jāņem vērā ne tikai tas, ka autoram varēja būt aizspriedumi, bet arī tas, kādi ir bijuši viņa motīvi. ”Pret jebkuru vēstures aprakstu, ko veikuši cilvēki, kuriem pieder vara vai kuri tiecas pēc varas, vai arī pret valdniekiem labvēlīgi noskaņotas personas, jāizturas ar vislielāko piesardzību,” grāmatā A Companion to the Study of History raksta Maikls Stenfords. Ir jāšaubās arī tad, kad darbos par vēsturi izpaužas slēpts vai pat tiešs aicinājums būt nacionālistiem un patriotiem. Diemžēl reizēm to var redzēt skolu mācību grāmatās. Kādā valstī valdības lēmumā pilnīgi atklāti tika paziņots, ka vēstures mācīšanas mērķis ir ”stiprināt tautas sirdī nacionālistiskās un patriotiskās jūtas ... jo zināšanas par tautas vēsturi ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas iedveš patriotiskas jūtas.”

Vēstures pārtaisīšana

Reizēm darbos par vēsturi izpaužas ne tikai tendenciozitāte — vēsture tiek arī pārtaisīta. Piemēram, bijušajā Padomju Savienībā ”Trocka vārds tika svītrots no visām vēstures grāmatām, it kā tāda komisāra vispār nekad nebūtu bijis”, rakstīts grāmatā Truth in History (Patiesība vēsturē). Trockis bija viens no Krievijas boļševiku revolūcijas vadītājiem, otrais pēc Ļeņina. Pēc Ļeņina nāves Trockis apstrīdēja Staļina politiku, tāpēc viņu izslēdza no komunistiskās partijas un vēlāk nogalināja. Viņa vārds pat netika iekļauts padomju enciklopēdijās. Līdzīgi vēsture tika izkropļota daudzās diktatoriskās valstīs, un pat tika dedzinātas ”nepareizās” grāmatas.

Taču vēstures pārtaisīšana ir pazīstama jau no sendienām — to praktizēja jau senajā Ēģiptē un Asīrijā. Augstprātīgie un iedomīgie faraoni, ķēniņi un imperatori raudzījās, lai hronikās par viņiem būtu ietvertas tikai glaimojošas ziņas. Tāpēc sasniegumi parasti tika pārspīlēti, bet itin viss, kas valdniekus apkaunoja, — piemēram, sakāve kaujā — tika aprakstīts kā kaut kas nenozīmīgs, vai arī valdnieki centās, lai tas tiktu aizmirsts, bet dažreiz kaut kas tāds vispār netika pieminēts. Krasā pretstatā ir Bībelē pierakstītā izraēliešu vēsture, kurā minētas gan ķēniņu un pavalstnieku kļūdas, gan veiksmes.

Kā vēsturnieki pārbauda seno vēsturisko aprakstu precizitāti? Viņi tos salīdzina ar seniem nodokļu ievākšanas pierakstiem, likumu kodeksiem, ziņojumiem par vergu pārdošanu, darījumu un personiskajām vēstulēm un piezīmēm, uzrakstiem uz māla lauskām,  kuģu ziņojumiem un kapenēs un apbedījumos atrastajiem priekšmetiem. Visa šī informācija papildina oficiālos vēstures aprakstus un bieži vien liek uz tiem paraudzīties pilnīgi citā gaismā. Ja kaut kas paliek neskaidrs, godīgi vēsturnieki parasti to norāda, lai gan viņi varbūt izvirza savas teorijas neskaidrajos jautājumos. Jebkurā gadījumā, ja vēlamies iegūt objektīvu izskaidrojumu, ir labi meklēt informāciju vairāk nekā tikai vienā grāmatā.

Lai gan vēsturnieka darbs ir tik grūts, tas ir ļoti vērtīgs. Kādā vēstures grāmatā ir paskaidrots: ”Lai gan pasaules vēsturi ir grūti aprakstīt, ..tā mums ir svarīga, pat ārkārtīgi svarīga.” Vēsture ne tikai iepazīstina ar pagātni, bet arī palīdz saprast pašreizējo cilvēces stāvokli. Piemēram, iedziļinoties vēsturē, var ievērot, ka cilvēki senatnē nav pārāk atšķīrušies no mūsdienu cilvēkiem. Atkal un atkal ir izpaudušās vienas un tās pašas īpašības, un tas ir ievērojami ietekmējis vēstures gaitu, un, iespējams, tāpēc radies teiciens, ka vēsture atkārtojas. Bet vai ir pamats šādi vispārināt?

Vai vēsture atkārtojas?

Vai cilvēki var precīzi paredzēt nākotni, balstoties uz pagātnes notikumiem? Protams, kaut kas vēsturē patiešām atkārtojas. Piemēram, kādreizējais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers reiz teica: ”Visas agrākās civilizācijas galu galā ir gājušas bojā.” Viņš piebilda: ”Vēsture stāsta par pūlēm, kurām nav bijuši panākumi, par vēlmēm, kas nav īstenojušās.. Tāpēc vēsturniekam nekas cits neatliek kā samierināties ar domu, ka traģēdija ir neizbēgama.”

Bet katras lielvalsts gals ir bijis citāds. Babilonu 539. gadā p.m.ē. vienā naktī iekaroja mēdieši un persieši. Grieķija pēc Maķedonijas Aleksandra nāves sadalījās vairākās valstīs, kuras beigu beigās pakļāva Roma. Taču Romas sabrukums joprojām izraisa daudz diskusiju. Vēsturnieks Džeralds Šlābahs rakstīja: ”Kad īsti Roma sabruka? Vai tā īstenībā sabruka? Laika posmā no mūsu ēras 400. līdz 600. gadam kaut kas Rietumeiropā mainījās. Bet daudz kas palika tāds pats.” * Ir skaidri redzams, ka kaut kas vēsturē atkārtojas, bet kaut kas ne.

Ir arī kaut kas tāds, kas vēsturē pastāvīgi atkārtojas: tās ir neveiksmes, ko cieš cilvēku valdīšana. Lai cik labi valdības būtu uzsākušas darbu, ar laiku visu ir sabojājis egoisms, nevēlēšanās domāt par nākotni, alkatība, korupcija, nepotisms un īpaši — varaskāre. Tāpēc pagātnē valstis ir nemitīgi sacentušās savā starpā par militāro varenību, tāpēc ir lauzti līgumi, notikuši kari, nemieri un vardarbība, pastāvējusi sociālā netaisnība un sabrukusi valstu saimniecība.

Piemēram, lūk, kas darbā The Columbia History of the World sacīts par Rietumu civilizācijas ietekmi uz pārējo pasauli: ”Kad Kolumbs un Kortess Rietumeiropas iedzīvotājiem bija pavēstījuši par jaunajām iespējām, to kāre pievērst citus savai ticībai, gūt peļņu un slavu vairs nebija remdināma un gandrīz visā pasaulē, lielākoties izmantojot spēku, tika ieviesta Rietumu kultūra. Iekarotāji, ko bija pārņēmušas neapslāpējamas alkas iegūt arvien jaunas teritorijas, bruņojušies ar ieročiem, kas bija daudz spēcīgāki nekā pakļaujamo zemju iedzīvotājiem, padarīja pārējo pasauli par Eiropas lielvalstu piedēkli.. Šo kontinentu [Āfrikas, Āzijas un Amerikas] iedzīvotāji tika pakļauti nežēlīgai, nepārtrauktai ekspluatācijai.” Cik gan patiesi ir vārdi, kas rakstīti Bībelē, Salamana Mācītāja grāmatas 8. nodaļas 9. pantā: ”Cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi.”!

Iespējams, tieši šī briesmīgā vēsture ir likusi kādam vācu filozofam izteikties: vienīgais, ko var iemācīties no vēstures, ir tas, ka cilvēki neko nemācās no vēstures. Jeremijas 10:23 ir rakstīts: ”Cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ..savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” (LB-65r.) Mūsu laiki īpaši liek domāt, ka cilvēki paši nevar pareizi noteikt savu gājumu, jo mēs esam sastapušies ar problēmām, kurām  mēroga ziņā nav precedenta, un to ir daudz vairāk nekā agrāk. Kā iespējams tās atrisināt?

Nebijušas problēmas

Nekad iepriekš visā cilvēces vēsturē zemeslodi nav apdraudējis tik daudzu negatīvu faktoru kopums: mežu izciršana, augsnes erozija, tuksnešu izplatīšanās, augu un dzīvnieku sugu masveida izzušana, ozona slāņa noārdīšanās, piesārņojums, globālā sasilšana, dzīvo organismu izmiršana okeānos un milzīgais planētas iedzīvotāju skaita pieaugums.

”Vēl viena mūsdienu sabiedrības problēma ir tā, ka pārmaiņas notiek ārkārtīgi strauji,” sacīts grāmatā A Green History of the World (Pasaules zaļā vēsture). Žurnāla World Watch redaktors Eds Ērss rakstīja: ”Mēs sastopamies ar kaut ko tādu, kas tik ļoti atšķiras no visa pieredzētā, ka mēs pat īsti neaptveram tā nozīmi, lai gan pierādījumu ir pārpārēm. Šis ”kaut kas” ir milzīgas bioloģiskas un fiziskas izmaiņas pasaulē, kas mūs uztur.”

Domādams par šīm un citām problēmām, vēsturnieks Pardons Tillinghasts rakstīja: ”Sabiedrības attīstība kļūst aizvien sarežģītāka, un daudzi no mums nonāk biedējošu dilemmu priekšā. Kādu vadību profesionāli vēsturnieki tagad var piedāvāt apmulsušiem cilvēkiem? Šķiet, nekādu.”

Iespējams, profesionāli vēsturnieki patiešām nevar dot labus padomus, taču noteikti to nevar teikt par mūsu Radītāju. Viņš jau iepriekš paredzēja, ka pēdējās dienās pasaulē iestāsies ”grūti laiki”, kā teikts Bībelē. (2. Timotejam 3:1—5.) Taču Dievs ir arī izdarījis kaut ko tādu, ko vēsturnieki nespēj, — viņš ir parādījis problēmu risinājumu. Par to ir runa nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts/Attēls 5. lpp.]

”Pret jebkuru vēstures aprakstu, ko veikuši cilvēki, kuriem pieder vara.., jāizturas ar vislielāko piesardzību.” VĒSTURNIEKS MAIKLS STENFORDS

[Attēls 4. lpp.]

Imperators Nerons

[Norāde par autortiesībām]

Roma, Musei Capitolini

[Attēli 7. lpp.]

Visos laikos ”cilvēks ir valdījis pār citiem sev par nelaimi”

[Norādes par autortiesībām]

Pjērs Fritels. ”Iekarotāji”. Attēloti (no kreisās uz labo): Ramzess II, Atila, Hannibals, Timurs, Jūlijs Cēzars (centrā), Napoleons I, Maķedonijas Aleksandrs, Nebukadnecars un Kārlis Lielais. No grāmatas The Library of Historic Characters and Famous Events, Vol. III, 1895. Lidmašīnas: USAF photo