Mana cīņa ar mokošu slimību

PASTĀSTĪJUSI TAŅA SALEJA

Vēl pavisam nesen es biju enerģiska ģimenes māte un pilnas slodzes sludinātāja mazajā, rāmajā Luvernas pilsētiņā Alabamas štatā (ASV). Likās, ka mums ar manu vīru Djūku un dēlu Denjelu viss ir vislabākajā kārtībā. Bet tad kāda vienkārša operācija krasi pārvērta mūsu ģimenes dzīvi.

 MŪSU problēmas sākās 1992. gadā, kad man tika izdarīta histerektomija. Drīz pēc tam mani sāka mocīt pastāvīgas sāpes un parādījās bieža vajadzība urinēt (50 līdz 60 reizes dienā). Beigu beigās ginekoloģe nosūtīja mani pie urologa, lai mēģinātu noskaidrot šo traucējumu cēloni.

Es devos uz slimnīcu, kur man izdarīja vairākas pārbaudes. Pirmajā apmeklējumā urologs noteica man diagnozi — intersticiāls cistīts (IC), smags urīnpūšļa iekaisuma paveids. To diagnosticēt nebija viegli, jo IC simptomi ir līdzīgi citu urīnizvadorgānu slimību pazīmēm. Turklāt nepastāv viens atsevišķs tests, kas ļautu nešaubīgi konstatēt IC, tāpēc ārstiem vispirms ir jāizslēdz citu slimību varbūtība, pirms viņi atzīst, ka pacientam ir IC.

Mūsu ārsts pateica skaidri un gaiši, ka ārstēšana šīs slimības gadījumā maz ko līdz, tāpēc galu galā nāksies izoperēt urīnpūsli. Viņš teica, ka esot jau kaut kādas ārstēšanas iespējas, bet tās visas esot neefektīvas. Lieki teikt, ka mēs jutāmies satriekti. Līdz tam man bija bijusi diezgan laba veselība. Būdami Jehovas liecinieki, mēs ar Djūku daudzus gadus bijām kalpojuši par pilnas slodzes sludinātājiem, un nu man pateica, ka man ir jāizoperē urīnpūslis. Nezinu, ko būtu iesākusi bez vīra sirsnīgā atbalsta.

Mēs nolēmām griezties pēc padoma pie cita urologa. Apmeklējām vairākus ārstus, bet diemžēl tolaik daudziem ārstiem trūka zināšanu par IC. Turklāt daudziem urologiem ir pašiem savas teorijas par šo slimību, tāpēc viņu ieteiktās ārstēšanas metodes ir ļoti atšķirīgas. Kādā medicīnas žurnālā ir rakstīts: ”Šī slimība parasti ir hroniska.” Citā avotā sacīts: ”Zinātnieki vēl nav atraduši paņēmienu, kā izārstēt IC, tāpat viņi nespēj paredzēt, kura ārstēšanas metode vislabāk palīdzēs konkrētā gadījumā. [..] Tā kā ārsti nezina, kas izraisa IC, terapija ir simptomātiska.”

Sāpes līdz ar spazmām un biežā urinēšana man sagādāja tādas mokas, ka es biju ar mieru pamēģināt gandrīz vai visu, ko vien ārsti ieteica. Es esmu izmēģinājusi krietni vairāk nekā 40 dažādu zāļu, ārstniecības augus, akupunktūru, nervu blokādes, epidurālas un spinālas injekcijas, kā arī transkutāno elektroneirostimulāciju (TENS), kuras laikā cauri ķermenim vairākas minūtes vai pat stundas tiek laisti vāji elektriski impulsi. Es vācu par šo slimību visu informāciju, ko vien varēju sadabūt, un tas man vismaz palīdzēja nedaudz labāk saprast, kas ar mani notiek.

Patlaban es lietoju metadonu, kas remdē sāpes, un vēl sešus citus medicīniskus preparātus. Tāpat es regulāri apmeklēju pretsāpju klīniku, lai saņemtu epidurālas injekcijas un steroīdus, kas arī palīdz cīnīties ar sāpēm. Lai samazinātu urinēšanas biežumu, es ik pēc trīs četriem mēnešiem dodos uz slimnīcu, kur man tiek izdarīta procedūra, ko sauc par hidrodistensiju, — ar šķidruma palīdzību urīnpūslis tiek izplests gluži kā balons. Šī procedūra, ko nu jau esmu pieredzējusi daudzkārt, parasti atvieglo manu stāvokli uz dažiem mēnešiem. Pēdējo gadu laikā esmu gulējusi slimnīcā vairāk nekā 30 reizes.

Bet ko var teikt par tādu radikālu soli kā urīnpūšļa izoperēšana? Kādā autoritatīvā avotā rakstīts: ”Lielākā daļa ārstu nelabprāt izšķiras par operāciju, jo tās iznākums katrā individuālā gadījumā nav paredzams — dažiem pacientiem slimības simptomi saglabājas arī pēc operācijas.” Ņemot to vērā, es pagaidām nedomāju par šo iespēju.

Dažreiz sāpes ir tik stipras un ilgstošas, ka būtu viegli nolaist rokas un ļauties izmisumam. Man pat ir iešāvies prātā, ka varētu vienreiz izbeigt to visu. Taču doma par to, kādu ēnu tāda rīcība mestu uz Jehovas vārdu, man bija nepanesama. Es saprotu, cik svarīgi ir lūgt Dievu, personiski studēt viņa Rakstus un veidot ciešas attiecības ar Jehovu, jo nekad nevar zināt, kas dzīvē var gadīties un kādi pavērsieni var notikt. Šīs attiecības vārda tiešā nozīmē ir izglābušas man dzīvību manas slimības laikā, jo esmu pārliecināta, ka bez tām es būtu izdarījusi pašnāvību.

 Domājot par to, kas noticis šajos deviņos gados, es redzu, cik strauji dzīve var mainīties. Es augstu novērtēju vārdus, kas lasāmi Salamana Mācītāja 12:1: ”Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunas dienas nāk un tie gadi tuvojas, par kuŗiem tu vēlāk sacīsi: ”Tie man nepatīk!”” Man ir liels prieks, ka es jau 15 gadu vecumā sāku pilnas slodzes kalpošanu un spēju to turpināt gandrīz 20 gadus. Šajos gados es esmu attīstījusi ciešas attiecības ar Jehovu.

Esmu pateicīga Jehovam, ka vīrs un dēls man sniedz tik lielu atbalstu, un mani uzmundrina arī draudzes locekļi, kas piezvana vai atnāk ciemos. Ziemā man nav viegli tikt ārā no mājām, jo aukstumā man pastiprinās spazmas. Aukstā laikā es parasti sludinu pa tālruni, un tā man izdodas vienmēr saglabāt skaidru savu cerību uz paradīzi. Es ļoti gaidu to laiku, kad slimību un ciešanu vairs nebūs un tās nevienam vairs nenāks prātā. (Jesajas 33:24.)