Bībeles viedoklis

Vai kristiešiem ir jāiet uz baznīcu?

”AGRĀK es gāju uz baznīcu, bet tagad vairs ne.” ”Man šķiet, ka Dievu var pielūgt jebkurā vietā, nevis tikai baznīcā.” ”Es ticu Dievam un paļaujos uz Bībeli, bet es neuzskatu, ka ir jāiet uz baznīcu.” Varbūt jums ir gadījies dzirdēt līdzīgus izteicienus? Mūsdienās šādi domā arvien vairāk cilvēku, un īpaši to var teikt par cilvēkiem rietumu valstīs. Tie, kas agrāk apmeklēja baznīcu, vairs neuzskata to par nepieciešamu. Kas par šo jautājumu ir teikts Bībelē? Vai kristiešiem ir jāsapulcējas kādā īpašā vietā vai ēkā, lai viņu pielūgsme būtu pieņemama Dievam?

Kā Dievu pielūdza Izraēla tauta

Mozus bauslībā bija noteikts, ka visiem ebreju vīriešiem trīs reizes gadā ir jāsanāk kopā uz gadskārtējiem svētkiem. Uz šiem svētkiem ieradās arī daudzas sievietes un bērni. (5. Mozus 16:16; Lūkas 2:41—44.) Dažkārt šādās reizēs priesteri un levīti mācīja ļaužu pūļus, lasot tautai priekšā Dieva likumus. Viņi to darīja ”skaidrā valodā; un viņi deva paskaidrojumus tā, ka lasīto visi varēja saprast”. (Nehemijas 8:8.) Runājot par sabata gadiem, Dievs bija devis šādu norādījumu: ”Sapulcini, sasaucot tautu, vīrus un sievas, mazos bērnus un svešiniekus, kas mīt tavos vārtos, lai viņi dzird, un lai viņi mācās, un lai viņi bīstas to Kungu, jūsu Dievu,  un lai viņi saglabā atmiņā un pilda visus šīs bauslības vārdus.” (5. Mozus 31:12.)

Tolaik vienīgi Jeruzalemes templī cilvēki varēja nest Dievam upurus un saņemt pamācības no priesteriem. (5. Mozus 12:5—7; 2. Laiku 7:12.) Ar laiku Izraēlā Dieva pielūgsmei sāka izmantot arī citas ēkas — sinagogas. Šeit cilvēki pulcējās, lai lasītu Rakstus un lūgtu Dievu. Tomēr vēl aizvien galvenā pielūgsmes vieta bija Jeruzalemes templis. To apstiprina viena Bībeles sarakstītāja, Lūkas, stāstījums. Viņš pieminēja kādu gados vecu sievieti, vārdā Anna, kas nekad ”nešķīrās no Dieva nama, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu”. (Lūkas 2:36, 37.) Annai dzīvē vissvarīgākais bija pielūgt Dievu kopā ar citiem uzticīgiem Dieva kalpiem. Pārējie dievbijīgie jūdi rīkojās tāpat.

Patiesā pielūgsme pēc Kristus nāves

Pēc Jēzus nāves viņa sekotāji vairs nebija pakļauti Mozus bauslībai un no viņiem netika prasīts pielūgt Dievu templī. (Galatiešiem 3:23—25.) Tomēr viņi joprojām sanāca kopā, lai lūgtu Dievu un studētu Rakstus. Kristieši nepulcējās kādās īpašās celtnēs, bet gan personiskās mājās vai sabiedriskās ēkās. (Apustuļu darbi 2:1, 2; 12:12; 19:9; Romiešiem 16:4, 5.) Pirmajā gadsimtā kristiešu sapulcēm nebija raksturīgi rituāli un pompozitāte — tās bija patīkami vienkāršas.

Romas impērijā tolaik valdīja morāls pagrimums, tāpēc Bībeles principi, kas tika mācīti kristiešu sapulcēs, uz šī drūmā fona līdzinājās mirdzošiem dimantiem. Daži neticīgie, kas pirmo reizi ieradās uz kristiešu sapulci, varēja vienīgi izsaukties: ”Tiešām Dievs ir jūsu vidū!” (1. Korintiešiem 14:24, 25.) Tā arī bija — Dievs patiesi bija viņu vidū. Tāpēc ”draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās”. (Apustuļu darbi 16:5.)

Vai kristietis tajā laikā būtu varējis iegūt Dieva atzinību, ja viņš pielūgtu Dievu pagānu tempļos vai viens pats neatkarīgi no citiem? Bībelē var atrast skaidru atbildi: lai Dievs atzītu cilvēka pielūgsmi, viņam bija jāpieder pie vienīgās patiesās draudzes — ”vienas miesas”, ko veidoja patiesie Dieva kalpi. Tie bija Jēzus mācekļi, kas kļuva pazīstami kā kristieši. (Efeziešiem 4:4, 5; Apustuļu darbi 11:26.)

Pielūgsme mūsdienās

Bībelē mēs tiekam mudināti pielūgt Dievu nevis kādā īpašā ēkā, bet kopā ar ”dzīvā Dieva draudzi” — cilvēkiem, kas ”pielūdz [Dievu] garā un patiesībā”. (1. Timotejam 3:15; Jāņa 4:24.) Reliģiskās sapulcēs, kas ir Dieva atzītas, cilvēkiem ir jāsaņem vadība, lai viņi varētu nostiprināties ”svētā dzīvē un dievbijībā”. (2. Pētera 3:11.) Tām ir jāpalīdz kļūt par nobriedušiem kristiešiem, kas spēj ”izšķirt labu un ļaunu”. (Ebrejiem 5:14.)

Jehovas liecinieki cenšas sekot pirmā gadsimta kristiešu priekšzīmei. Visā pasaulē Valstības zālēs, personiskās mājās un citās vietās regulāri sapulcējas vairāk nekā 91 400 kristiešu draudzes, lai studētu Bībeli un uzmundrinātu ticības biedrus. Tas notiek saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem: ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces.” (Ebrejiem 10:24, 25.)