Vidusjūras mūkroņi. Vai tie izdzīvos?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA GRIEĶIJĀ

HOMĒRS savā eposā Odiseja atainoja tos gozējamies Grieķijas saulainajās pludmalēs, un kādā senās Mazāzijas pilsētā reiz tika kaltas monētas ar to attēlu. Vidusjūras un Melnās jūras ūdeņi savulaik bija pilni ar tiem. Taču mūsdienās ir maz ticams, ka jums izdosies ieraudzīt kādu no šiem biklajiem radījumiem, ko sauc par Vidusjūras mūkroņiem.

Tāpat kā vairākums citu jūras kažokzvēru, 18. un 19. gadsimtā Vidusjūras mūkroņi tika nesaudzīgi medīti. Tūkstošiem roņu tika nogalināti, lai iegūtu to ādu, taukus un gaļu.

Nodarītais posts tagad ir redzams vairāk nekā skaidri — pēc aptuveniem aprēķiniem, ir atlikuši vairs tikai 379 līdz 530 Vidusjūras mūkroņi. Iespējams, tie ir nonākuši uz pilnīgas iznīcības sliekšņa. Tomēr jāatzīmē, ka šo roņu populācijas lieluma novērtēšana ir ”ārkārtīgi neprecīza zinātne”, kā bija rakstīts informatīvajā biļetenā Monachus Guardian.

Vai tiešām ir jau par vēlu tiem palīdzēt? Kādi pasākumi tiek veikti, lai aizsargātu mūkroņus?

Grūta cīņa

Savu nosaukumu mūkroņi varbūt ir ieguvuši raksturīgā krāsojuma dēļ, kas atgādina dažu reliģisko ordeņu mūku tērpus. Tie dzīvo galvenokārt starp grūti pieejamām, alu izvagotām klintīm Ziemeļsporādu salās Egejas jūrā. Mazākas grupiņas ir sastopamas arī gar Ziemeļrietumāfrikas krastiem un Portugālei piederošajās Dezertu salās. Mūkroņi, kas var sasniegt 3 metru garumu un mēdz svērt gandrīz 300 kilogramu, ir vieni no lielākajiem roņiem pasaulē.

Mūkronim ir sīpolveida galva, kas klāta ar sudrabainu spalvu, spožas, melnas acis, purns ar platām nāsīm, mazas ausu spraudziņas, biezas, nokarenas ūsas un daudzas blīvas ādas krokas uz kakla. Īsā spalva, kas sedz tā ķermeni, ir melna vai šokolādes brūna, bet uz vēdera kažoks ir gaišāks. Mazajiem ronēniem savukārt melnās spalvas uz muguras ir garas un vēderu rotā balts plankums.

Mūkroņu cīņu par izdzīvošanu apgrūtina to zemā dzimstība. Mātītēm dzimst ne vairāk kā viens mazulis gadā, turklāt ne visas nobriedušās mātītes katru gadu dzemdē pa mazulim.

Taču situācija nav izskaidrojama vienīgi ar lēno vairošanos. New York Aquarium for Wildlife Conservation pārzinis Dr. Deniss Tonijs saka: ”Tiesa, Vidusjūras mūkroņi vairojas lēni, taču plankumainie roņi vairojas tikpat  lēni, tomēr ar tiem viss ir kārtībā. Tātad noteikti pastāv arī kādi citi faktori, kas izraisa mūkroņu izzušanu.”

Draudi no visām pusēm

Iedomājieties, ka jūsu mājās būtu plosījies ugunsgrēks un visas jūsu mantas — mēbeles, drēbes, mīļas piemiņlietas — būtu sadegušas. Jūsu dzīve būtu krietni izmainījusies. Ar Vidusjūras mūkroņa mājām būtībā ir noticis kaut kas līdzīgs. Piesārņojums, tūrisms, rūpniecība un citas cilvēku darbības izpausmes ir iznīcinājušas lielāko daļu no šo roņu dabiskajām dzīvesvietām.

Turklāt pārliecīgas nozvejas dēļ ir ievērojami samazinājušies mūkroņu barības krājumi. Zooloģe Dr. Sūzana Kenedija-Stoskopfa saka: ”Tā kā laupījuma ir mazāk, roņiem tagad ir jātērē vairāk enerģijas, lai paēstu.” Tātad roņi ne tikai ir zaudējuši piemērotas vietas, kur dzīvot, bet arī ir spiesti daudz smagāk nopūlēties, lai sadabūtu barību.

Pārmērīgas zvejas dēļ ir radusies arī cita problēma — dažkārt roņi iepinas tīklos un noslīkst. Bet vēl biežāk zvejnieki tīšuprāt tos nogalina. Kāpēc viņi tā rīkojas? Tāpēc, ka roņi ir iemācījušies tikt pie maltītes, saplēšot un izlaupot zvejas tīklus. Tā cilvēku un roņu intereses ir sadūrušās sacensībā par sarukušajiem zivju krājumiem. Ierauti šajā nevienlīdzīgajā cīņā, mūkroņi ir gandrīz vai izmiruši.

Tā kā mūkroņi ir viens no barības ķēdes augstākajiem posmiem, daži zinātnieki ir izvirzījuši pieņēmumu, ka šī jūras zīdītāju suga var noderēt par bioindikatoru — respektīvi, ja ar mūkroņu populāciju kaut kas nav kārtībā, tas liecina, ka arī pārējo barības ķēdi ir piemeklējušas nopietnas problēmas. Ja viņu pieņēmums apstiprināsies, tas nevēsta neko labu par izredzēm saglabāt Vidusjūras ekosistēmu, jo mūkroņi ir visapdraudētākā dzīvnieku suga Eiropā.

Vai tie izdzīvos?

Paradoksālā kārtā cilvēki ir ne tikai Vidusjūras mūkroņu lielākie ienaidnieki, bet arī dedzīgākie aizstāvji. Lai aizsargātu šos roņus, ir nodibinātas dažādas privātas un valsts organizācijas un izveidotas aizsargājamas teritorijas. Zinātnieki ir veikuši daudz pētījumu, lai noskaidrotu, kā palīdzēt šiem valdzinošajiem dzīvniekiem.

1988. gadā tika izveidota Grieķijas Vidusjūras mūkroņu izpētes un aizsardzības biedrība (MOm). MOm zinātnieki regulāri apmeklē mūkroņu dzīvesvietas, lai noteiktu roņu skaitu un vāktu citus datus, kas tiek izmantoti šīs sugas aizsardzības organizēšanā.

Aizsargājamajās teritorijās ar ātrgaitas kuteriem patrulē sargu vienības. Viens no sargu uzdevumiem ir sniegt informāciju un  norādījumus apmeklētājiem un zvejniekiem, kas dodas uz Grieķijas nacionālo jūras parku Alonisā Ziemeļsporādu salās. Ja vienība atrod kādu slimu vai ievainotu roni, tā sniedz dzīvniekam veterināro palīdzību un aiztransportē to uz MOm rehabilitācijas centru.

Roņu ārstniecības un rehabilitācijas centrā tiek uzņemti bez mātes palikuši, slimi un savainoti ronēni. Centra darbinieki tos ārstē un aprūpē, līdz tie kļūst spējīgi izdzīvot paši saviem spēkiem. Rezultāti, kas gūti līdz šim, vieš cerības. Pēc gadiem ilgas straujas sarukšanas pēdējā laikā Ziemeļsporādu salu mūkroņu populācijā ir vērojamas pirmās pazīmes, kas liecina par tās atjaunošanos.

Vai šie pūliņi būs sekmīgi arī turpmāk? To rādīs laiks, taču ir skaidrs, ka vēl ir jāveic milzīgs darbs, lai glābtu šo apdraudēto sugu no izzušanas. Dr. Deivids Vilds no Smitsona institūta sacīja Atmostieties!: ”Jūras flora un fauna kopumā ir visai sliktā stāvoklī. Mums diemžēl nav pietiekami daudz zināšanu par dzīvību, kas mīt jūrās un okeānos, un mēs pagaidām nezinām, kā to aizsargāt.”

[Papildmateriāls 17. lpp.]

Brālēni briesmās

Mūkroņi ir sastopami ne tikai Vidusjūrā, bet arī citviet pasaulē, taču arī tie ir apdraudēti. Kā sacīts žurnālā National Geographic, Karību mūkroņi bija ”pirmie roņi, ko Kolumbs ieraudzīja Jaunajā Pasaulē. Drīzumā mūkroņi, kas labprāt uzturējās krasta tuvumā un bija saimnieciski izmantojami, tika masveidā izkauti. [..] Pēdējais Karību mūkroņa novērojums reģistrēts 1952. gadā.”

Franču Fregates Sēkļi Havaju salu nacionālajā rezervātā varbūt ir pēdējais Havaju mūkroņu patvērums. Lai gan tiek veltītas lielas pūles, lai pasargātu atlikušos šīs sugas pārstāvjus — apmēram 1300 roņus —, Havaju mūkroņus ”apdraud visdažādākās problēmas”.

Kopš 1997. gada pavasara aptuveni trīs ceturtdaļas no 270 Vidusjūras mūkroņiem, kas dzīvoja Rietumāfrikā, Mauritānijas krastos, ir gājuši bojā epidēmijā. Žurnālā Science News stāstīts, ka lielākā daļa roņu, kas tika pārbaudīti, ir bijuši inficēti ar ”kādu morbillivīrusu, kas ir konstatēts delfīnos, — šis vīruss ir līdzīgs suņu mēra izraisītājvīrusam”.

[Attēli 16. lpp.]

Mūkroņiem ir daudz interesantu īpatnību, piemēram, savdabīga galvas forma un platas nāsis

Ir izveidotas dažādas organizācijas, kuru mērķis ir aizsargāt roņus

[Norāde par autortiesībām]

Panos Dendrinos/HSSPMS

[Attēli 17. lpp.]

Pēc gadiem ilgas straujas sarukšanas pēdējā laikā Ziemeļsporādu salu mūkroņu populācijā ir vērojamas pirmās pazīmes, kas liecina par tās atjaunošanos

[Norādes par autortiesībām]

P. Dendrinos/MOm

D. Kanellos/MOm

[Attēls 17. lpp.]

Havaju mūkronis

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Panos Dendrinos/HSSPMS