Strēlnieku ieroču nodarītais posts

GADU desmitiem runas par ieroču kontroli galvenokārt ir koncentrējušās ap kodolieročiem. Par to arī nav jābrīnās, jo viena vienīga atombumba spēj iznīcināt veselu pilsētu. Taču, atšķirībā no mazākiem ieročiem, šie lielie, spēcīgie ieroči jau vairāk nekā 50 gadus karos nav izmantoti.

Ievērojamais kara vēsturnieks Džons Kīgans raksta: ”Kopš 1945. gada 9. augusta kodolieroči nav iznīcinājuši nevienu cilvēku. Vairākums no 50 000 000 cilvēku, kas kopš tā laika ir gājuši bojā karos, ir nogalināti ar lētiem, masveidā ražotiem ieročiem un mazkalibra munīciju, kas maksā nedaudz vairāk par tādām precēm kā tranzistoru radioaparāti un baterijas, kuras šajā pašā laika posmā ir pārplūdinājušas pasauli. Ja neskaita atsevišķus rajonus, kur plaukst narkotiku tirgus un politiskais terorisms, lētie ieroči attīstītajām valstīm ir nodarījuši pavisam maz ļaunuma, tāpēc šo valstu iedzīvotāji vēl īsti nav sapratuši, kādu postu tie nes sev līdz.”

Neviens nevar precīzi pateikt, cik daudz strēlnieku ieroču atrodas apgrozībā, bet eksperti lēš, ka kaujas šaujamieroču skaits varētu būt aptuveni 500 miljoni, un civiliedzīvotāju īpašumā atrodas vēl vairāki desmiti miljonu civilo šauteņu un pistoļu. Turklāt katru gadu tiek ražoti un laisti tirgū arvien jauni ieroči.

 Kāpēc strēlnieku ieroči ir tik populāri

Kāpēc mūsdienu karos tik plaši tiek izmantoti tieši strēlnieku ieroči? Daļēji tas izskaidrojams ar karojošo valstu nabadzību. Lielākā daļa karu, kas izcēlušies kopš 1990. gada, ir risinājušies valstīs, kas ir pārāk nabadzīgas, lai iegādātos modernos ieročus. Strēlnieku ieroči ir samērā lēti. Piemēram, ar 50 miljoniem dolāru, kas nepieciešami viena modernā reaktīvā iznīcinātāja iegādei, pilnīgi pietiek, lai nodrošinātu ar automātiem 200 000 cilvēku lielu armiju.

Dažkārt pie strēlnieku ieročiem var tikt pavisam vieglā ceļā. Kad kādā vietā tiek samazināts karaspēks, karavīri nereti savus ieročus vienkārši atdāvina. Tāpat daudzi ieroči pastāvīgi tiek pārsūtīti no vienas karadarbības zonas uz nākamo. Ir valstis, kur automātu ir tik daudz, ka tos var nopirkt par sešiem dolāriem vai iegūt apmaiņā pret kazu, vistu vai kasti lietotu drēbju.

Zemā cena un plašā pieejamība nav vienīgie faktori, kas nosaka strēlnieku ieroču lielo popularitāti. Šie ieroči ir nāvējoši. Piemēram, ātršāvēji automāti raida vairākus simtus šāvienu minūtē. Turklāt tos ir viegli uzturēt kārtībā un viegli lietot. Pat desmitgadīgam bērnam var iemācīt izjaukt un salikt parastu automātu. Tāpat bērns ātri iemācās ar to notēmēt uz pūli un šaut.

Vēl viens iemesls, kāpēc strēlnieku ieroči ir tik populāri, ir tas, ka tie ir izturīgi un funkcionē gadiem ilgi. Tādi ieroči kā automāti AK-47 un M16, ar kuriem karavīri cīnījās Vjetnamas kara laikā, joprojām tiek izmantoti mūsdienu karos. Dažas šautenes, ar kurām karo Āfrikā, ir saglabājušās pat no Pirmā pasaules kara. Turklāt šie ieroči ir viegli transportējami un veikli noslēpjami. Viens nastu nesējs zirgs spēj panest vairāk nekā desmit automātu un tos nogādāt līdz militāriem grupējumiem dziļi džungļos vai tālu kalnos. Savukārt viena zirgu kolonna spēj aiztransportēt tik daudz ieroču, ka pietiek nelielai armijai.

Ieroči, narkotikas un dimanti

Pasaulē pastāv komplicēta ieroču tirdzniecības sistēma. Milzīgi ieroču krājumi likumīgā ceļā tiek eksportēti no vienas valsts uz otru. Kad beidzās aukstais karš, gan austrumos, gan rietumos armijas tika samazinātas un valdības lieko bruņojumu vai nu atdeva, vai pārdeva sabiedrotajiem. Kā rakstīja kāda speciāliste no Miera pētniecības institūta Oslo (Norvēģija), kopš 1995. gada Amerikas Savienotās Valstis  vien ir atdāvinājušas vairāk nekā 300 000 automātu, pistoļu, ložmetēju un granātmetēju. Pats par sevi saprotams, ka atdāvināt ieročus ir lētāk, nekā tos demontēt vai glabāt un apsargāt. Analītiķi lēš, ka ik gadus valstu robežas likumīgā ceļā šķērso strēlnieku ieroči aptuveni trīs miljardu dolāru vērtībā.

Taču nelegālā ieroču tirdzniecība ir vēl plašāka. Ir cilvēki, kas ieročus var iegādāties tikai melnajā tirgū. Dažās Āfrikas valstīs militāri grupējumi ir iegādājušies strēlnieku ieročus simtiem miljonu dolāru vērtībā, maksājot nevis naudā, bet ar dimantiem, ko viņi salaupa apgabalos, kur dimanti tiek iegūti. Laikrakstā The New York Times bija teikts: ”Kur valdības ir korumpētas, tur dumpinieki ir nežēlīgi un robežas — caurlaidīgas.. Mirdzošie akmeņi tiek izmantoti, lai pakļautu cilvēkus vergu darbam, slepkavotu, izraisītu valstī šķelšanos, atstātu daudzus bez pajumtes un veicinātu ekonomikas sabrukumu.” Vai tas nav paradokss, ka dārgakmens, ar kuru tiek samaksāts par automātiem, vēlāk var nonākt elegantā juvelierizstrādājumu veikalā un tikt pārdots kā mūžīgas mīlestības simbols?

Ieroču tirdzniecība ir saistīta arī ar narkotiku kontrabandu. Bieži vien noziedzīgas organizācijas izveido maršrutus, pa kuriem vienā virzienā slepus transportē narkotikas, bet pretējā — ieročus. Tādā veidā ieroči kļūst par sava veida valūtu, ar kuru tiek maksāts par narkotikām.

Kas ar ieročiem notiek pēc kara

Kad kādā vietā karš beidzas, tajā izmantotie ieroči nereti nonāk noziedznieku rokās. Lūk, kas notika kādā Dienvidāfrikas valstī, kur politiska rakstura vardarbību nomainīja krimināla rakstura vardarbība. Trīs gadu laikā politisku nesaskaņu izraisītās vardarbības dēļ šajā valstī gāja bojā aptuveni 10 000 cilvēku. Kad šis konflikts beidzās, valsti pārņēma noziedzības vilnis. Konkurence taksometru vadītāju starpā pārauga ”taksistu karos” — tajos tika nolīgti slepkavas, kuru uzdevums bija nogalināt konkurējošo kompāniju šoferus un pasažierus, kas izmantoja šo kompāniju pakalpojumus. Pieauga laupīšanu un citu noziegumu skaits, kuros tika izmantoti kaujas ieroči. Viena paša gada laikā ar šaujamieročiem izdarīto slepkavību skaits šajā valstī sasniedza 11 000 — tas bija otrais lielākais nogalināto skaits to valstu starpā, kurās nenorisinājās karš.

Apziņa, ka noziedznieki ir bruņojušies un ir bīstami, cilvēkos vieš bailes un nedrošību.  Daudzās attīstības valstīs bagātie dzīvo īstos cietokšņos, ko ieskauj mūri un žogi, pa kuriem plūst strāva, un kas tiek apsargāti dienu un nakti. Arī attīstīto valstu iedzīvotāji veic dažādus piesardzības pasākumus. Šāda situācija pastāv pat vietās, kur nav bijis pilsoņu kara.

Tātad gan zemēs, kur notiek karš, gan zemēs, kur pastāv ”miers”, ieroči veicina nestabilitāti. Neviens nevar aprēķināt, cik daudz posta ir nodarījuši strēlnieku ieroči. Nav iespējams saskaitīt visus cilvēkus, kuru dzīve ir tikusi izpostīta, cilvēkus, kuri ir nogalināti, ievainoti vai zaudējuši kādu tuvinieku. Pasaule ir pilna ar ieročiem, un to skaits turpina augt. Arvien vairāk cilvēku pieprasa kaut ko darīt, lai šī situācija mainītos. Bet ko ir iespējams darīt? Un kas tiks izdarīts? Šie jautājumi tiks aplūkoti nākamajā rakstā.

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Bijušais karotājs jūtas ”pagalam muļķīgi”

Kāds zēns, kas bija karojis tajā pašā karā, kura dēļ pirmajā rakstā pieminētie cilvēki bija spiesti doties bēgļu gaitās, pēkšņi nevienam vairs nebija vajadzīgs un palika bez naudas pilsētā, ko pats bija palīdzējis iekarot. Zēna balsī bija jūtams aizvainojums, kad viņš stāstīja, kā viņu grupējuma līdera dēls braukā pa pilsētu ar mirdzošu motociklu un bijušie militāristi visiem līdzekļiem cīnās par varu un augstāku stāvokli. ”Kad es domāju par tiem pieciem gadiem, ko pavadīju, nogalinādams cilvēkus un riskēdams ar savu dzīvību, es jūtos pagalam muļķīgi,” viņš sacīja. ”Mēs bijām gatavi ziedot dzīvību par cilvēkiem, kas apbrīnojami ātri aizmirst, kā viņi ir kļuvuši par to, kas viņi pašlaik ir.”

[Norāde par autortiesībām]

VĀKS un 7. lappuse — mazgadīgs karotājs: Nanzer/Sipa Press

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

”Paslēpties nav iespējams”

Modernie automāti ir jaudīgi ieroči, tomēr tiem pastāv savi ierobežojumi. Tie šauj vienīgi ar lodēm. Ar tiem nav iespējams nogalināt cilvēkus, kas paslēpušies aiz izturīgām sienām vai barikādēm. Panikā karavīriem ne vienmēr izdodas akurāti notēmēt. Pat ideālos apstākļos, turot automātu rokā, nav iespējams precīzi trāpīt mērķī, kas atrodas tālāk par 460 metriem.

ASV militāristi ir atraduši risinājumu šīm ”problēmām” — izmantojot moderno tehnoloģiju, ir radīts jauns universāls automāts ar nosaukumu OICW (Objective Individual Combat Weapon). Tas būs pietiekami viegls, lai to varētu panest viens karavīrs, un tas šaus ne tikai ar lodēm, bet arī ar 20 milimetru eksplozīviem šāviņiem — granātām. Vēl šis ierocis būs iezīmīgs ar to, ka spēs nogalināt pat tos ienaidniekus, kas paslēpušies aiz barikādēm. Karavīram nebūs jādara nekas vairāk kā jānotēmē ierocis tieši virs izvēlētā mērķa vai tam blakus. Ierocis automātiski aprēķinās attālumu līdz mērķim un uzstādīs granātas nelielo elektrodetonatoru tā, lai granāta sprāgtu tieši vajadzīgajā attālumā, šķiežot asās šķembas uz visām pusēm. ”Šis unikālais ierocis ASV kaujas vienībām ļaus vārda tiešā nozīmē šaut ap stūriem,” sacīja kāds šī ieroča izstrādātājfirmas pārstāvis. Tā kā automātam būs infrasarkano staru tēmēklis, ar to būs iespējams efektīvi mērķēt pat tumsā.

No šī ieroča ”paslēpties nav iespējams”, ar lepnumu apgalvo tā veidotāji. Pēc viņu vārdiem, šis ierocis būs piecas reizes nāvējošāks par automātu M16 un granātmetēju M203 un tam būs uz pusi lielāks šaušanas tālums. Karavīriem, kas izmantos šo ieroci, nebūs jāuztraucas par tēmēšanu — viņiem atliks tikai skatīties cauri tēmēklim un spiest automāta sprūdu. Ja viss noritēs pēc grafika, pirmā militārā vienība ar OICW tiks apbruņota 2007. gadā vai vēl agrāk.

Taču kritiķi uzdod jautājumus: kas notiks, kad šo ieroci sāks izmantot blīvi apdzīvotās teritorijās, kur pretinieku cīnītāji atradīsies starp nevainīgiem civiliedzīvotājiem? Kādas būs sekas, kad OICW tiks pārdots militārpersonām visā pasaulē, kuras šos ieročus var pavērst pret savas valsts iedzīvotājiem? Un kas notiks, kad šis ierocis nonāks teroristu un noziedznieku rokās?

[Norāde par autortiesībām]

Alliant Techsystems

[Attēli 6. lpp.]

Strēlnieku ieroči bieži tiek iegūti apmaiņā pret dimantiem un narkotikām