Cildinu mieru, nevis apjūsmoju karu

PASTĀSTĪJUSI DOROTIJA HORLIJA

Es piedzimu 1919. gadā ASV, Delavēras štata Vilmingtonā. Mani vecāki, pēc tautības itālieši, bija katoļi, taču viņi nekad negāja uz baznīcu, bet mani un manas abas māsas vienmēr sūtīja uz dievkalpojumiem. Mani ļoti iespaidoja milzīgās baznīcas, to krāšņā arhitektūra, statujas un greznās procesijas.

TAČU gadu gaitā mana interese par katolicismu zuda. Baznīcā netika pievērsta uzmanība Bībelei, bet mans tēvs Bībeli cienīja un regulāri lasīja. Man arī nepatika, ka baznīcas informācijas lapiņās tika nosaukti ziedotāji un to ziedotā naudas summa. Klīda arī daudz valodu par priesteru izlaidīgo dzīvi. 15 gadu vecumā es jau vairs nebiju aktīva katoliete. Tā man radās vairāk brīva laika, un es mācījos gleznot.

Mākslinieces darbs

1940. gadā, kad man bija 21 gads, es apprecējos ar Viljamu Horliju — jaunu vīrieti, kuram patika zīmēt visu, kas bija saistīts ar armiju: lidmašīnas, kareivjus, šaujamieročus, kuģus. Bilam patika, ka es esmu māksliniece, un viņš man nopirka manu pirmo eļļas krāsu komplektu. Es sāku apgūt vecmeistaru tehniku.

Apmēram pēc diviem gadiem Bilam uzradās jauns vaļasprieks — viņš sāka taisīt miniatūrus svina karavīrus. Jūs domājat, ka tie bija vienkārši rotaļu zaldātiņi? Nekādā ziņā! Bils vēlējās radīt īstus mākslas darbus. Amatnieki parasti izmanto plastmasu, koku vai ģipsi, bet svins bija īsti piemērots materiāls Bilam, jo viņam bija mehāniķa izglītība.

Viņš uzzīmēja figūriņu, izgatavoja veidni un tad atlēja figūriņu svinā. Ar laiku viņš iemācījās ļoti meistarīgi savienot atlietās daļas, lodēt, vīlēt un pulēt. Vēlāk viņš sāka izgatavot veidnes nevis no ģipša, bet no speciālas zobārstniecībā izmantojamas nospiedumu masas. Tā viņš varēja izveidot pavisam sīkas detaļas.

Kad metāla figūriņa bija gatava, es to apgleznoju. Mēs cītīgi meklējām agrāko laiku karavīru formas tērpu aprakstus un pētījām visu līdz pēdējam sīkumam: kādas tiem bija pogas, treses, uzpleči un kādas krāsas bija izmantotas.

Ar lupas palīdzību es uzklāju uz figūriņas eļļas krāsas un citas krāsas, kas piemērotas metālam. Tā mūsu figūriņas sāka izskatīties kā dzīvas. Savā mazajā Filadelfijas mājas pagrabiņā mēs taisījām indiāņus, Amerikas pilsoņu kara dalībniekus, ASV jūras kājniekus, Napoleona karaspēka zirgus un jātniekus, Ēģiptes mamelukus, Alžīrijas zuāvus un citus.

Tad Bils saņēma uzaicinājumu no ASV Jūras kara spēkiem atveidot pirmo Jūras kara spēku jātnieku nodaļu, kas pirms 1939. gada atradās Pekinā. Mēs strādājām pie šīm figūriņām galvas nepacēluši un 1954. gadā tās no devām Smitsona institūtam Vašingtonā. Pēc dažiem gadiem ASV prezidents Lindons Džonsons mums lūdza, vai drīkst šīs figūriņas pārcelt uz Balto namu. Protams, mēs piekritām.

Mēs nekad savus izstrādājumus nepārdevām — Bils simtiem vien tos atdāvināja. Mūsu vārdi bija pieminēti daudzās grāmatās, kurās stāstīts par karavīru modeļiem. 1965. gadā mūsu darbi tika izstādīti pasaules izstādē, kas notika Ņujorkā. Tos vēlējās iegūt daudzi muzeji. ASV pilsoņu kara vēsturnieks Brūss Ketons vairākas mūsu diorāmas un figūriņas izmantoja savu grāmatu ilustrēšanai.

Rodas aizvien vairāk jautājumu par dzīvi

Apmēram 40 gadu vecumā es uz daudz ko sāku raudzīties citādi. Es sāku domāt par Dievu. Reiz Ziemassvētkos pieci katoļu bērni mājā sadega, kamēr viņu vecāki bija baznīcā. Es nevarēju saprast: ”Kā Dievs to varēja pieļaut tajā dienā, kad viņš ir dzimis?” Vēlāk manās rokās nonāca kāda grāmata, kurā bija sīki aprakstītas holokausta zvērības. Mani satrauca gan holokausta vēsture, gan citi drausmīgi notikumi pasaulē, un es domāju: ”Kur gan ir Dievs? Viņš nedara to, kas viņam būtu jādara!”

Atceroties no bērnības, kā tēvs lasīja Bībeli, man likās, ka atbildei uz maniem jautājumiem būtu jābūt Bībelē. Tāpēc es devos uz katoļu mācītāja māju, kas atradās netālu no mūsu mājas, un norunāju satikties ar priesteri, lai apspriestu Bībeli. Es gaidīju un gaidīju, bet viņš tā arī neparādījās. Veselas četras nedēļas pēc kārtas reizi nedēļā es braucu uz priestera māju, bet saruna ar priesteri tā arī ne reizi nenotika.

Kādu vakaru, juzdamās galīgi izmisusi, es lūkojos uz debesīm un lūdzu: ”Es nezinu, kas tu esi. Es nezinu, kādā ticībā tevi meklēt, bet es zinu, ka tu esi. Lūdzu, ļauj man tevi iepazīt!” Pēc neilga laika pie manas mājas atnāca Jehovas liecinieki.

Es dažreiz biju redzējusi Jehovas lieciniekus, kad viņi atbraukuši novieto automašīnas, izkāpj un iet uz dažādām mājām. Kaut arī es neko nezināju par viņiem un par to, kāpēc viņi apmeklē cilvēkus, mani tas bija ieinteresējis.

Tajā 1961. gada dienā, kad ieradās Jehovas liecinieki, es biju nomākta, jo, meklējot Dievu, ne par soli nebiju tikusi uz priekšu. Es berzu mājas ārdurvis, kad pa lieveņa kāpnēm uzkāpa kāda pusmūža sieviete un mani sveicināja. Es pat nepagriezos pret viņu. Bet, kamēr Mārdža Briona — tā viņu sauca — stāstīja, ka visa zemeslode tiks pārveidota par brīnišķīgu paradīzi, es kāri tvēru katru viņas vārdu. Beigās viņa pajautāja: ”Vai jūs klausāties?”

Es atkārtoju visu, ko viņa bija teikusi, arī Bībeles pantu, ko viņa bija nolasījusi, — Jesajas 55:11. Tad es pagriezos pret viņu, sagrābu viņu pie rokas un lūdzu: ”Nāciet iekšā!” Mārdža man iedeva Bībeli (tā bija mana pirmā Bībele) un grāmatu No zaudētās līdz atgūtajai  paradīzei, ar kuras palīdzību var studēt Bībeli. Viņa man arī piedāvāja regulāri apspriest Bībeli — tas bija tieši tas, ko es biju cerējusi saņemt katoļu baznīcā.

Es studēju Bībeli divreiz nedēļā, un manas zināšanas strauji pieauga. Pēc pavisam neilga laika man bija skaidrs, ka esmu atradusi patiesību. Īpaši aizkustinošs brīdis man bija tad, kad es uzzināju, ka Dieva vārds ir Jehova. (Psalms 83:19, NW.) Tas taču bija Dievs, ko es ilgojos pazīt jau no bērnības! Tāpat es uzzināju, ka viņa Dēls Jēzus Kristus nav nekāda mistiska trīsvienīgas dievības daļa. (Jāņa 14:28.) Drīz es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku kristiešu sapulces un karsti vēlējos būt Bībeles vēsts pilnas slodzes sludinātāja.

Svarīgi lēmumi

Mani gaidīja vislielākais pārbaudījums. Man bija jāizlemj: vai izjaukt mākslinieku Viljama un Dorotijas Horliju radošo tandēmu? Vai es varu kalpot miera Dievam un viņa Dēlam, Miera lielskungam, bet mākslā apjūsmot karu? (Jesajas 9:5.) Jehova taču bija solījis, ka viņš liks ”kaŗiem mitēties visā pasaulē”! (Psalms 46:10.) Kā tad es varu attēlot savos darbos kaut ko tādu, kam Dievs darīs galu? Vai tad Jesaja nebija pravietojis, ka Dieva tauta ”pārkals savus zobenus par lemešiem” un vairs nemācīsies karot? (Jesajas 2:4.) Tā es domāju un ilgi un dedzīgi lūdzu Dievu. Tad es izlēmu: ”Es vairs neapgleznošu karavīru figūriņas!” 1964. gada 25. aprīlī es kristījos, apliecinādama, ka esmu sevi veltījusi Dievam Jehovam.

Bils bieži bija teicis, cik ļoti viņam ir žēl, ka mūs abus kādu dienu izšķirs nāve. Kad es sāku mācīties Bībeli, es viņam sacīju: ”Bil, mēs Dieva jaunajā pasaulē varēsim dzīvot mūžīgi!” (Jesajas 25:8; Atklāsmes 21:4, 5.) Bet viņš domāja, ka es neesmu pie pilna prāta. Kad es darīju zināmu, ka man vairs sirdsapziņa neļauj apgleznot karavīru figūriņas, viņš sadusmojās un draudēja mani pamest. Vēlāk viņš to arī izdarīja.

Bils vēl daudzus gadus turpināja taisīt figūriņas. Labi bija tas, ka viņš neaizbrauca kaut kur tālu prom, bet dzīvoja samērā netālu no manis un vienmēr palīdzēja gan man, gan mūsu dēlam Kreigam, kas bija piedzimis 1942. gadā. 1988. gadā Bils atgriezās pie manis, un mēs palikām kopā līdz pat viņa nāvei, tas ir, vēl desmit gadus.

1966. gadā man izdevās sasniegt savu mērķi un kļūt par pionieri. Kopš tā laika es vienmēr esmu apņēmīgi raudzījusies tikai uz priekšu. Man bija neizsakāms prieks mācīt Bībeli savai vecākajai māsai. Viņa pieņēma Bībeles mācības, un līdz šim brīdim viņa ir aktīva Jehovas lieciniece. Mans tēvs uzklausīja Bībeles vēsti un pēc divām nedēļām sāka apmeklēt sapulces Valstības zālē. Tēvs kristījās 75 gadu vecumā un līdz pat nāvei palika uzticīgs Dievam — viņš nomira 81 gada vecumā. Arī mana māte sāka ticēt Dievam Jehovam, lai gan viņa nomira, nepaspējusi sevi veltīt viņam. Mātei bija gandrīz 94 gadi.

Visus šos gadus Jehova, miera Dievs, mani ir bagātīgi svētījis. Tagad man ir 81 gads, tomēr es joprojām esmu pioniere, kaut arī man ir grūti pārvietoties. Es savas jūtas varu aprakstīt tāpat kā apustulis Pāvils, kas teica: ”Esmu pateicīgs tam, kas darījis mani spēcīgu, — Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai.” (1. Timotejam 1:12.) Tā patiešām ir bijusi izcila kalpošana! Desmitiem cilvēku, kam esmu mācījusi Bībeli, ir nesuši dažādus upurus, lai varētu kalpot mūsu žēlsirdīgajam Dievam.

Man ir no sirds žēl, ka ne visi man tuvie cilvēki ir pieņēmuši Bībeles patiesību. Varbūt ar laiku situācija mainīsies. Bet manā dzīvē ir pierādījies, cik patiesi ir Jēzus vārdi, ka viņa mācekļi dabūs ”simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus”. (Marka 10:30.) Jehova mani ir darījis bagātu. Kāds tas ir gods un prieks: atteikties no slavas un kara par labu Dievam un mieram!

[Attēls 22. lpp.]

Mēs ar ģenerāli L. Šeperdu jaunāko 1954. gadā

[Norāde par autortiesībām]

ASV Aizsardz. ministr. (Jūras kara spēki) fotoattēls

[Attēls 23. lpp.]

(Dabīgajā lielumā)

[Attēls 24. lpp.]

Man ir 81 gads, un es jau vairāk nekā 30 gadus esmu pioniere