Kaut arī nespēju ne redzēt, ne dzirdēt, es jūtos droši

PASTĀSTĪJUSI DŽENISA EDAMSA

Jau no dzimšanas esmu gandrīz pilnīgi nedzirdīga, tomēr es iemācījos dzīvot skaņu pasaulē. Bet, mācoties augstskolā, es uzzināju, ka kļūšu akla. Tas mani šokēja. Augstskolas konsultants, vēlēdams man labu, iedeva izlasīt kādu rakstu par to, kā dzīvot bez redzes un dzirdes. Man tūlīt iekrita acīs teikums, ka tie, kas ir gan nedzirdīgi, gan neredzīgi, ir visvientuļākie cilvēki pasaulē. Es izplūdu asarās.

ES PIEDZIMU 1954. gada 11. jūlijā ASV, Aiovas štatā, Demoinā. Es biju vienīgais bērns Deila un Filisas Den Hartogu ģimenē. Mani vecāki nezināja, ka abi ir Ašera sindroma gēna nēsātāji — šim sindromam ir raksturīgs iedzimts kurlums ar progresējošu tuvredzību.

No sākuma viņi nemaz neievēroja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Iespējams, tas bija tāpēc, ka es varēju saklausīt zemas frekvences skaņas un dažreiz uz skaņām reaģēju. Bet, kad man neattīstījās runa, viņi saprata, ka man ir kāda smaga kaite. Kad man bija trīs gadi, ārsts noteica galīgo diagnozi: kurlums.

Šī ziņa vecākus satrieca. Tomēr viņi bija apņēmušies man sniegt pēc iespējas labāku izglītību, tāpēc mani ievietoja lieliskā pirmsskolas bērnu iestādē, kas bija paredzēta vājdzirdīgiem bērniem. Bet, tā kā es nedzirdēju gandrīz neko, manas sekmes bija ļoti vājas. Dažreiz es aiz izmisuma dauzīju galvu pret sienu.

Mani aizsūta uz speciālu skolu

Vecāki izlēma, ka man jāmācās speciālā, nedzirdīgiem bērniem domātā skolā, kas atradās Misūri štatā, Sentluisā. Lai gan tas maksāja ļoti dārgi un viņiem bezgala sāpēja sirds, ka bija jāšķiras no manis, viņi domāja, ka tas man dos pamatu laimīgai dzīvei. Man toreiz bija pieci gadi, bet mēs ar vecākiem praktiski nevarējām sarunāties.

Es noraudzījos, kā māte locīja manas drēbes un lika iekšā ceļasomā. Pēc tam mēs braucām ar automašīnu un likās, ka brauciens nekad nebeigsies. Atceros, ka skolā ieraudzīju meitenītes bez mātēm un nodomāju: ”Ā, man te nebūs jāpaliek, jo man ir mamma un tētis!” Kad vecākiem pienāca laiks doties prom, viņi man centās paskaidrot, ka pēc dažiem mēnešiem atgriezīsies. Es raudāju bez mitas un cieši ieķēros viņiem drēbēs, bet audzinātāja mani atrāva un vecāki aizbrauca.

Es jutos pamesta. Pirmajā naktī man blakus kāda meitene raudāja, un es centos viņu mierināt, izlikdamās, ka sarunājos ar viņu, lai gan īstenībā tajā laikā es nepratu runāt. Audzinātāja mani sabāra un nolika starp mums aizslietni, lai mēs nevarētu sazināties. Šis aizslietnis palika arī turpmāk, un nošķirtība mani smagi nomāca.

 Pakāpeniski es sapratu, ka mēs visas šajā skolā atradāmies tāpēc, ka nevarējām dzirdēt. Es spriedu tā: vecāki droši vien mani mīl, bet es pati esmu vainīga, ka bērnudārzā neko nevarēju iemācīties, tāpēc mani atsūtīja uz šejieni. Es apņēmos mācīties, cik vien labi iespējams, lai kādu dienu atgrieztos mājās.

Izglītība, ko saņēmu speciālajā skolā, bija lieliska. Kaut arī mums neļāva izmantot zīmju valodu, ar katru no mums ļoti daudz nodarbojās individuāli, mācot lasīt vārdus no lūpām un runāt. Liela uzmanība tika pievērsta arī parastajiem mācību priekšmetiem. Lai gan es uzskatu, ka daudziem nedzirdīgiem bērniem neder tāda metode, tas ir, kad māca tikai uztvert mutvārdu runu ar redzi un attīsta runas spēju, tomēr man tā ļoti palīdzēja un es jutu, ka gūstu sekmes. Ar dzirdes aparātu es iemācījos saprast, ko nozīmē runātāja lūpu kustības un neskaidrās skaņas, kuras dzirdēju. Lielākā daļa dzirdīgo sāka saprast manu uzlaboto, kaut arī kļūdaino runu. Gan vecāki, gan skolotāji bija ļoti apmierināti ar manām sekmēm, tomēr es joprojām ilgojos būt mājās.

Katrās vasaras brīvdienās es lūdzos vecākiem, lai atļauj man palikt mājās un apmeklēt skolu turpat Aiovas štatā. Bet tur vēl arvien nebija īpašas programmas nedzirdīgajiem, tāpēc man bija jāatgriežas Sentluisā. Māte man katru dienu rakstīja vēstuli un vienmēr aploksnē ielika arī košļājamās gumijas plāksnīti. Cik šīs plāksnītes man bija mīļas! Tās man atgādināja par māmiņas mīlestību, tāpēc es tās nekošļāju, bet noglabāju. Mani tās īpaši iepriecināja brīžos, kad biju bēdīga.

Atkal mājās, bet rodas problēmas

Kad man palika desmit gadi, vecāki mani pārveda mājās. Es biju tik priecīga — ģimenē es jutos drošībā! Demoinā es iestājos skolā, kas bija paredzēta bērniem ar dzirdes traucējumiem. Pēc kāda laika mani pārcēla uz parastā tipa skolu, jo es labi uztvēru runu ar redzi un arī pati varēju skaidri runāt. Taču radās jaunas grūtības.

Sentluisas skolā, kur es dzīvoju kopmītnē kopā ar citiem nedzirdīgiem līdzaudžiem, es nekad nebiju jutusies atstumta. Bet parastajā skolā, kad vienlaikus sarunājās vairāki cilvēki, es nepaspēju nolasīt vārdus no runātāju lūpām. Tas nozīmēja, ka mani neiesaistīja sarunās. Bet es tik ļoti alku pēc draudzības!

Tāpēc es sāku draudzēties ar zēniem un nonācu divdomīgās situācijās. Turklāt es nepratu pateikt ”nē”. 14 gadu vecumā mani izvaroja, bet es nevienam to nestāstīju. Kaut arī vecāki vienmēr rūpējās par mani un mani mīlēja, es jutos vientuļa un nekam nederīga.

Ar dzirdes aparātu es zināmā mērā varēju arī klausīties mūziku, taču mana mūzikas izvēle nebija no labākajām. Es klausījos skaļu ”psihodēlisko” rokmūziku. Vēl es sāku lietot marihuānu un aizvien vairāk atsvešinājos no apkārtējiem. Es joprojām jūtu dziļu nožēlu, kad domāju, ko tik es nedarīju šajos grūtajos gados un kādas sāpes tas sagādāja gan vecākiem, gan man pašai.

Mēģinu uzlabot savu dzīvi

Tajā laikā man bija lielas alkas mācīties un nodarboties ar kaut ko radošu. Es ļoti daudz lasīju, zīmēju, šuvu un izšuvu. Es sapratu, kāda nākotne gaida manus draugus, kas tikai lietoja narkotikas, un vēlējos dzīvē sasniegt kaut ko vairāk. Tā kā es interesējos par mākslu, es iestājos parastā augstskolā, kas atradās netālu no mājām. Apmēram tajā laikā es arī izlēmu iemācīties zīmju valodu, jo sāpīgi izjutu sociālo nošķirtību.

Drīz es pārgāju uz citu augstskolu — sāku mācīties Nedzirdīgo valsts tehniskā institūta (Ņujorkas štats, Ročestera) keramikas nodaļā. Lai gan mana redze aizvien pasliktinājās (šo faktu es nevēlējos atzīt), man likās, ka esmu dzīvē uz īstā ceļa. Bet tad augstskolas konsultants man lika reāli novērtēt patieso stāvokli, darīdams zināmu, ka drīz es kļūšu pilnīgi akla.

 Šajā institūtā nebija iespējams turpināt mācības, ņemot vērā manas īpašās vajadzības, tāpēc man bija jāizstājas. Ko iesākt? Kaut arī perspektīva pilnībā zaudēt redzi mani dziļi sāpināja, es biju apņēmusies dzīvot tā, lai nebūtu ne no viena atkarīga un nebūtu, kā bija teikts konsultanta iedotajā rakstā, ”viena no visvientuļākajiem cilvēkiem pasaulē”. Es atgriezos Aiovā, lai apgūtu Braila rakstu un iemācītos staigāt ar spieķi.

Pārceļos uz Vašingtonu

Vašingtonā Geladeta universitātē, kas ir pasaulē vienīgā nedzirdīgiem domāta vispārizglītojoša augstskola, bija iespējams studēt arī tiem, kas ir gan nedzirdīgi, gan neredzīgi. Es pārcēlos uz turieni un 1979. gadā ar izcilību beidzu šo universitāti. Tā es atkal sajutu gandarījumu par to, ka varu gūt sekmes mācībās.

Tomēr es joprojām jutu, ka apkārtējie mani atstumj. Kamēr es vēl nebiju pilnīgi zaudējusi redzi, es biju paspējusi iemācīties zīmju valodu, un tas man lika justies tā, it kā es piederētu pie nedzirdīgajiem. Es lietoju to pašu zīmju valodu, kādā sarunājas citi nedzirdīgie, tikai man sarunājoties ir jāliek savas plaukstas uz runātāja plaukstām, lai saprastu rādītās zīmes. Tāpēc daļa nedzirdīgo, juzdamies neveikli, sāka no manis izvairīties. Manī radās domas: vai ir vispār tādi cilvēki, kas mani pieņemtu savā vidū?

Meklēju patieso reliģiju

Bērnībā reliģija man nebija sniegusi nekādu mierinājumu. Augstskolā man bija lekcijas arī reliģijā, bet es nekad nesaņēmu atbildes uz saviem daudzajiem jautājumiem. Pēc universitātes beigšanas es vēl arvien meklēju atbildes. Attiecības, kādas man izveidojās ar citiem cilvēkiem, mani darīja nelaimīgu, tāpēc sāku lūgt Dievu, lai viņš mani vadītu.

1981. gadā es atkal pārcēlos uz Ņujorku, lai Geladeta universitātē iegūtu maģistra grādu un kļūtu par rehabilitācijas konsultanti. Es joprojām lūdzu Dievu, lai viņš man palīdzētu atrast īsto baznīcu. Vairāki cilvēki man piedāvāja apmeklēt viņu baznīcu, bet kaut kāda iemesla dēļ neviens no viņiem tā arī mani neaizveda uz savu baznīcu. Tad es satiku Bilu — viņš arī mācījās maģistratūrā, tikai atšķirībā no manis bija dzirdīgs. Bils pilnīgi nejauši uzzināja, ka mani, tāpat kā viņu, interesē Bībele, un viņš man pastāstīja, ka ļoti daudz ko interesantu uzzina no Jehovas lieciniekiem.

Man šķita, ka Jehovas liecinieki ir kāds jūdaisma novirziens — šāds viedoklis, kā es vēlāk atklāju, ir diezgan izplatīts nedzirdīgo vidū. Bet Bils man apliecināja, ka tas tā nav, un sacīja, ka vislabāk ar Jehovas lieciniekiem var iepazīties, apmeklējot kādu no viņu sapulcēm. Man nudien nebija nekādas vēlēšanās doties turp, bet tad es atcerējos savas lūgšanas. Es negribīgi piekritu, bet ar norunu, ka mēs sēdēsim beidzamajā rindā, lai jebkurā brīdī varētu doties prom, ja mums kāds mēģinās uzspiest savu viedokli.

Uzreiz iejūtos

Braucot uz sapulci, biju krietni uztraukusies. Mums abiem mugurā bija džinsu bikses un flaneļa krekli. Es priecājos, ka mēs mazliet nokavējām un mums nebija ne ar vienu jāsarunājas pirms sapulces. Bils man iztulkoja pilnīgi visu, kas notiek. Lai gan es nevarēju visu saprast, divi faktori mani dziļi iespaidoja: runātājs bieži izmantoja Bībeli un bērni, sēdēdami kopā ar vecākiem, aktīvi iesaistījās sapulcē. Pēc sapulces mums neviens neko neuzspieda, bet gan laipni sveicinājās ar  mums un sarunājās, kaut arī bijām ģērbušies sapulcei nepiemēroti un piederējām pie citas rases.

Mēs Valstības zālē bijām vienīgie baltie. Es pat nebiju nojautusi, ka man ir aizspriedumi pret melnajiem, un no sākuma nejutos visai patīkami. Tomēr Bībeles patiesība mani pārāk piesaistīja, lai es ļautu neveiklības sajūtai ņemt manī virsroku. Mēs sākām regulāri apmeklēt sapulces. Man bija grūti arī tāpēc, ka draudzē nebija citu nedzirdīgo. Kad uzzinājām, ka citā draudzē sapulces apmeklē daži nedzirdīgie, sākām iet uz tās draudzes sapulcēm. Arī šajā jaunajā draudzē mēs bijām vienīgie baltie, tomēr mēs tur labi iejutāmies.

Mēs piekritām studēt Bībeli, un beidzot es sāku saņemt atbildes uz saviem jautājumiem. Es ne vienmēr tās uzreiz sapratu, bet tās visas balstījās uz Bībeli. Pētīdama vairāk un pārdomādama uzzināto, es galu galā aptvēru visu Bībeles patiesību. Pirmo reizi dzīvē es jutu, ka tuvojos patiesajam Dievam — Jehovam. Tajā laikā mēs ar Bilu cieši sadraudzējāmies. Es zināju, ka viņam patiku, bet vienalga biju pārsteigta, kad viņš lūdza, lai kļūstu viņa sieva. Par laimi, es devu jāvārdu. Bils kristījās drīz pēc mūsu kāzām, un es dažus mēnešus pēc viņa — 1983. gada 26. februārī.

Beidzot jūtos droši

Iesākumā es raizējos, ka atkal būšu atrauta no visiem, jo mūsu draudzē vēl bija tikai divi citi nedzirdīgie un viņi nebija pieraduši sarunāties ar cilvēku, kas ir gan nedzirdīgs, gan neredzīgs. Es jutu, ka mūsu draudzes locekļi ir sirsnīgi un mīloši, taču no sākuma es nevarēju ar viņiem sarunāties tieši. Tas mani apbēdināja, un daudz reižu es jutos nomākta un vientuļa. Bet parasti kāda laipnība, ko izrādīja garīgais brālis vai māsa, mani aizkustināja un uzlaboja garastāvokli. Bils mani skubināja būt neatlaidīgai kalpošanā un lūgt Jehovu, lai draudzē ienāktu vairāk nedzirdīgo.

Lai varētu būt patstāvīgāka, es izlēmu iegādāties suni, kas būtu mans pavadonis. Suns man arī palīdzēja kliedēt nošķirtības sajūtu. Kad Bils bija darbā, es ar suņa palīdzību varēju iet uz Valstības zāli, kur sludinātāji satikās pirms došanās kristīgajā kalpošanā. Pa šiem gadiem man ir bijuši četri suņi, un tie visi mums ir bijuši gandrīz kā ģimenes locekļi.

Kaut arī suns bija lielisks palīgs, es ilgojos pēc lielāka kontakta ar cilvēkiem. Ar laiku Jehova svētīja mūsu pūles ieinteresēt nedzirdīgus cilvēkus Bībeles studēšanā. Vašingtonā tika izveidota vesela nedzirdīgo draudze, kurā sapulces notiek zīmju valodā. Beidzot es varēju sarunāties ar ikvienu draudzes locekli!

Bils atbilda draudzes vecākajiem izvirzītajām prasībām, un viņu iecēla par šīs draudzes vadošo pārraugu. Es guvu lielu prieku, mācot Bībeli nedzirdīgiem cilvēkiem un tiem, kas ir gan nedzirdīgi, gan neredzīgi, un daudzi no viņiem tagad uzticīgi kalpo Jehovam. Es arī mācīju zīmju valodu dzirdīgām māsām, lai viņas varētu efektīvi sludināt nedzirdīgajiem.

Pārbaudījumi

1992. gadā man sākās smaga depresija, kas bija saistīta ar pusaudzes gados pārciestajām pārestībām. Pāris gadu es tik tikko spēju paveikt pašu nepieciešamāko. Es jutos nekam nederīga — nevis tāpēc, ka esmu nedzirdīga vai neredzīga, bet milzīgo iekšējo pārdzīvojumu dēļ. Daudz reižu man šķita, ka nespēšu aiziet uz sapulci vai doties kalpošanā, un tad es lūdzu, lai Jehova man dotu spēku un es paliktu viņam uzticīga. Tāpēc es ļoti reti izlaidu sapulces un arī šajā smagajā dzīves periodā man izdevās regulāri sludināt. (Mateja 6:33.)

1994. gadā mēs pārcēlāmies uz Vankūveru (Kanāda), lai palīdzētu tur izveidot draudzi, kurā sapulces notiktu zīmju valodā. Pārcelties nebija viegli. Es atstāju pazīstamu pilsētu, kurā dzīvoja daudzi mīļi draugi. Bet Vankūverā, kaut arī es vēl nebiju pārvarējusi depresiju, man sagādāja lielu prieku vērot jaunas draudzes veidošanos, un tas atsvēra  visu, ko biju ziedojusi. Arī jaunajā draudzē es iemantoju jaukus draugus un jutos labi.

Mīlošā debesu Tēva svētības

1999. gadā mans vīrs, es un vēl divi Jehovas liecinieki sešas nedēļas viesojāmies Haiti, lai tur sludinātu nedzirdīgajiem. Sadarbībā ar Haiti Jehovas liecinieku filiāli mēs vadījām kursus, kuros draudzes locekļi apguva zīmju valodu, un kopā ar viņiem sludinājām nedzirdīgajiem, kas diezgan maz zināja par mūsu vēsti. Daudzi nedzirdīgie ieinteresējās, un dažās nedēļās tika uzsāktas vairāk nekā 30 Bībeles nodarbības! Es atgriezos mājās ar atjaunotiem garīgiem spēkiem un tā paša gada septembrī sāku pilnas slodzes kalpošanu. Tā kā man palīdz Jehova, mans mīļais vīrs un draudze, kas sniedz lielu atbalstu, tad depresija, kas laiku pa laikam uzliesmo, nav laupījusi man prieku.

Gadu gaitā es esmu pieredzējusi, cik žēlsirdīgs ir Jehova. (Jēkaba 5:11.) Viņš rūpējas par ikvienu savas tautas locekli, bet sevišķi par tiem, kam ir īpašas vajadzības. Ar viņa organizācijas starpniecību esmu varējusi saņemt Braila rakstā iespiestu Svēto rakstu jaunās pasaules tulkojumu, kā arī daudzus Bībeles studēšanas palīglīdzekļus. Man patīk kongresi zīmju valodā. Draudzes locekļi man apliecina savu mīlestību, tulkojot sapulces, tā ka es varu pilnībā sekot līdzi sapulču gaitai. Lai gan man laupīta gan spēja redzēt, gan spēja dzirdēt, Jehovas tautā es jūtos droši. Es ne tikai ņemu, bet arī dodu, un tas man sagādā bezgala lielu prieku. (Apustuļu darbi 20:35.)

Es gaidu to laiku, kad Jehovas jaunajā pasaulē iegūšu gan dzirdi, gan redzi. Bet jau tagad es neesmu viena no visvientuļākajiem cilvēkiem pasaulē, gluži otrādi — visā pasaulē man ir miljoniem garīgo brāļu un māsu. To visu ir devis Jehova, kas ir apsolījis, ka nekādā gadījumā mani neatstās un nepametīs. Par spīti visām grūtībām es varu teikt: ”Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos!” (Ebrejiem 13:5, 6.)

[Attēls 23. lpp.]

Es uztveru man rādītās zīmes ar rokām

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Bilu tagad