Plūdi Mozambikā. Kristiešu palīdzība cietušajiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA MOZAMBIKĀ

PAGĀJUŠĀ gada sākumā televīzijā bija redzams, kā Mozambikā cilvēki, ieķērušies koku zaros, cenšas paglābties no plūdiem. Kāda sieviete turpat kokā dzemdēja mazuli, un tika rādīts, kā sievieti un viņas jaundzimušo ar helikopteru nogādā drošībā. Bet bija tūkstošiem cilvēku, kam kokā vai uz mājas jumta (reizēm čūsku sabiedrībā) bija jāpavada vairākas dienas, līdz ūdens nokritās vai ieradās helikopteri un viņus izglāba.

Dramatiskie notikumi sākās ar spēcīgām lietavām Mozambikas galvaspilsētā Maputu. Dažu stundu laikā applūda visas Maputu piepilsētas. Dažviet ūdens uzkāpa līdz pat māju jumtiem. Ceļi pārvērtās krāčainās upēs. Ūdens izveidoja dziļas gravas un rāva sev līdzi mājas, automašīnas — gandrīz visu. Taču ļaunākais bija vēl priekšā.

Lietiem turpinoties, pārplūda visa valsts dienvidu daļa. Tā kā lija arī apkārtējās valstīs — Dienvidāfrikas Republikā, Zimbabvē un Botsvānā — un Mozambikai cauri plūstošās Inkomati, Limpopo un Zambeze izgāja no krastiem, postījumi tika nodarīti arvien plašākām  Mozambikas teritorijām. Izlasiet, kā kristieši rūpējās cits par citu šīs nelaimes laikā, — tas noteikti stiprinās jūsu ticību.

Tiek novērtēti pirmie postījumi

Pagājušā gada 9. februārī divi Jehovas liecinieku Maputu filiāles darbinieki devās noskaidrot, kāda ir situācija vairāk uz ziemeļiem. Apmēram deviņos rītā viņi izbrauca cauri Šinavanes pilsētai un redzēja, ka Inkoluanes upē ūdens līmenis ir ļoti augsts. Vīrieši nolēma doties tālāk uz Šaišai, kas ir Gazas provinces galvaspilsēta. Bet, nonākuši netālu no Šokves, kur vētru laikā parasti ir vislielākie plūdi, brāļi konstatēja, ka nekas neliecina par katastrofu. Viņi nolēma atgriezties Maputu.

Taču atceļā, Šinavanes tuvumā, viņus apturēja policisti. ”Dienvidāfrikas Republikā nolijušie spēcīgie lieti ir radījuši plūdus, kas ir sasnieguši mūsu valsti un paralizējuši satiksmi pa autostrādi,” teica policists. ”Ceļš nav izbraucams pat autobusiem un kravas automašīnām.” Ceļš, pa kuru brāļi bija braukuši no rīta, tagad atradās pilnīgi zem ūdens! Tā kā arī upēs, kas atradās vairāk uz ziemeļiem, ūdens līmenis cēlās, šis reģions tika nošķirts no pārējās valsts.

Brāļi nolēma pārnakšņot netālajā Masijas pilsētā. Pa nakti situācija kļuva vēl ļaunāka. Applūda visa Šinavane, un cilvēki zaudēja visu, kas viņiem piederēja. Jehovas liecinieki palīdzēja ticības biedriem, kas dzīvoja šajā rajonā, nokļūt līdz Valstības zālei Masijā, kur steigšus tika izveidota bēgļu nometne, un devās uz noliktavām iegādāties rīsus, pupas, miltus un eļļu.

Tālāk bija jādomā, kā palīdzēt kristiešiem Šokvē un tai tuvumā esošajās pilsētās. Šokves draudžu pārraugi sapulcējās un noorganizēja masveida evakuāciju. Draudžu locekļiem tika paziņots: ”Nekavējoties pametiet mājas un dodieties uz Masiju!” Taču, kā drīz vien noskaidrojās, daudzi no Šinavanes nebija ieradušies. Vairāki brāļi devās noskaidrot, kas ar šiem cilvēkiem ir noticis. Atklājās, ka savā mājā ir noslīcis kāds draudzes vecākais. Viņš tika apbedīts, bet pārējie Jehovas liecinieki, no kuriem daļa bija paglābušies uz māju jumtiem, tika nogādāti uz Masiju.

Kad tas bija paveikts, filiāles pārstāvji devās uz Bileni — mazu pilsētiņu okeāna piekrastē — un noīrēja lidmašīnu uz Maputu. Cik vien tālu no lidmašīnas varēja saredzēt, visapkārt pletās viens vienīgs ūdens. Kā tika ziņots, Gazas provincē vien plūdos bija cietuši 600 000 cilvēku.

Situācija pasliktinās

Nākamajās dienās lietus vēl pieņēmās spēkā un tika izpostītas arī Mozambikas centrālās provinces. Pēc tam izveidojās milzīgs tropiskais ciklons, ko nodēvēja par Elīnu. 20. februārī tas izraisīja postošas lietusgāzes Injambanes, Sofalas un Manikas provincē. Lietum sekoja plūdi, cilvēku bojāeja un plaši postījumi.

Līdz februāra beigām Šokve un tās apkārtne bija applūdusi tādā mērā kā vēl nekad iepriekš. Sestdien, 26. februārī, ap pusnakti, nāca jaunas ūdens masas, kas gāzās kā milzu lavīna, noslaucīdama savā ceļā pilnīgi visu. ”Mūs atmodināja kaimiņiene, kas kaut ko kliedza cauri logam,” atceras Luišs Šitlango, 32 gadus vecs Jehovas liecinieks.

L. Šitlango paskaidro: ”Izlēkuši no gultas, mēs izdzirdējām skaļu ūdens rēkoņu un metāmies bēgt. Ceļā mēs redzējām daudz čūsku. Sešos bijām sasnieguši kādu augstāku vietu, bet jau pēc neilga laika arī tur ūdens mūs ieslēdza no visām pusēm un mums bija jārāpjas kokos. Kopumā bijām kādi 20 cilvēki.

Pirmie kokos uzkāpa vīrieši. Sievietes viņiem pasniedza bērnus, un vīrieši tos piesēja pie zariem.  Tad nāca sieviešu kārta. Laiku pa laikam mēs kāpām lejā un meklējām zem ūdens zemesriekstus, kas, kā mēs zinājām, tur tika audzēti.

Pēc trim dienām nolēmām, ka jādodas uz Šokvi. Brizdami līdz krūtīm ūdenī, mēs cīnījāmies ar spēcīgām straumēm. Pa ceļam mēs redzējām daudz cilvēku kokos un uz māju jumtiem. Nākamajā dienā ūdens bija nokrities tiktāl, ka pilsētā varēja iebraukt ar smagajām automašīnām un nogādāt cilvēkus Masijā.”

Jehovas liecinieku bēgļu nometne

4. martā Jehovas liecinieku Maputu filiāle noīrēja lidmašīnu un vairāki filiāles pārstāvji devās uz katastrofas skarto rajonu. Liela daļa cietušo bija atraduši patvērumu Masijā, kas bija pārtapusi par gigantisku bēgļu nometni. Daudzi izglābtie bija pusbadā, cieta no gripas, malārijas un citām slimībām.

Šī aina atgādināja kara laiku. Virs pilsētas riņķoja dažādu valstu helikopteri un piezemējās uz improvizētiem skrejceļiem, kur tos izkrāva. Kad Masijā ieradās Jehovas liecinieku palīdzības grupa, viņi ne tikai parūpējās par cietušo paēdināšanu, bet arī izveidoja slimnīcu. Pirms tam brāļi bija lūguši vietējo varas iestāžu atļauju slimnīcas izveidošanai un valsts ierēdņi bija uzslavējuši brāļus par labo iniciatīvu.

Ik rītus Jehovas liecinieku nometnē, kurā mitinājās apmēram 700 liecinieku un vēl citi cilvēki, 6.30 pārrunāja kādu Bībeles pantu. Kad ēdiens, ko gatavoja kristīgās māsas, bija gatavs, tika nosaukti ģimeņu galvu vārdi. Viņi ar pirkstiem parādīja, cik porciju viņiem nepieciešams, un tika izdalīts ēdiens.

Nometnes dzīve bija labi organizēta. Ikviens pildīja viņam uzticēto uzdevumu — devās iepirkties, rūpējās par dzeramā ūdens tīrību, tīrīja tualetes vai darīja kādu citu darbu. Labo organizētību ievēroja valdības pārstāvji, kas atzina: ”Šeit ir patīkami uzturēties. Neviens nav palicis neēdis, un te nedzird strīdus.” Kāds vietējās varas pārstāvis sacīja: ”Ikvienam būtu derīgi atnākt un paskatīties uz Jehovas  liecinieku nometni, lai iegūtu priekšstatu, kā būtu jābūt organizētai nometnes dzīvei.”

Kādu dienu palīdzības komitejas locekļi sapulcināja draudžu vecākos un paziņoja, ka filiāles birojs ir veicis priekšdarbus, lai no jauna tiktu uzceltas sabrukušās mājas un Valstības zāles, kā arī tiktu sagādātas pirmās nepieciešamības lietas tiem, kas plūdos ir zaudējuši visu iedzīvi. Nākamajā rītā, Bībeles panta apspriešanas laikā, par šiem plāniem tika paziņots pārējiem. Priecīgā ziņa tika uzņemta ar ilgstošiem aplausiem.

Kaut arī varas iestādes brāļiem bija piešķīrušas divas lielas teltis, daudzi joprojām nakšņoja zem klajas debess. Tāpēc no izglābto vidus tika sapulcināti cilvēki, kas bija gatavi uz vietējai draudzei piederošā zemes gabala uzcelt plašu Valstības zāli. Celtniecībā tika izmantotas niedres un rievota cinkotā skārda plāksnes, kā tas ir parasts Mozambikā. Ēka, kurā varēja izmitināt 200 cilvēku, bija gatava divu dienu laikā!

Tikšanās ar plūdu izolētajiem brāļiem

5. martā, kad ūdens līmenis jau bija daudzmaz nokrities, tika izveidota glābšanas vienība, kuras mērķis bija sasniegt Aldeju da Baražemu — pilsētu, kas atradās vienā no pirmajiem plūdu piemeklētajiem rajoniem. Par šajā pilsētā dzīvojošajiem Jehovas lieciniekiem, apmēram 90 cilvēkiem, nekas nebija zināms.

Glābšanas vienībai bija jādodas cauri Šijakelanes bēgļu nometnei, kurā patvērumu bija atraduši ap 100 000 cilvēku. Abpus stipri izskalotajam ceļam sniedzās nepārredzamas applūdušas teritorijas. Kāds no glābšanas vienības stāsta: ”Kad mēs ieradāmies Šokvē, skatam atklājās īsta postaža. Daudzas mājas pilsētas nomalē vēl joprojām atradās līdz jumtam ūdenī. Lielākā daļa māju bija nopostītas pilnīgi. Sāka krēslot, bet līdz Aldejai da Baražemai vēl bija 25 kilometri.”

Beidzot dziļā naktī brāļi sasniedza savu gala mērķi. Viens no grupas locekļiem atceras: ”Mēs apstājāmies un domājām, ko darīt tālāk.” Pēkšņi parādījās cilvēki, kas sauca: ”Brāļi!” — un atskanēja skaļi, laimīgi smiekli. Kad cilvēki bija ieraudzījuši divu automašīnu gaismas, vietējie Jehovas liecinieki uzreiz bija iedomājušies, ka atbraucēji varētu būt viņu brāļi, un bija to pateikuši pārējiem. Šīs tikšanās aculieciniekus redzētais dziļi iespaidoja, un viņi sacīja: ”Jehovas liecinieki patiešām mīl cits citu. Viņi sagādā pārtiku un pat atbrauc ciemos!”

Turpmākā palīdzība

Brāļiem no Aldejas da Baražemas palīdzēja nokļūt līdz nometnei Masijā, kur viņi saņēma ēdienu, pajumti un medicīnisko palīdzību. Tikmēr situācija Masijā bija kļuvusi kritiska. Sāka pietrūkt pārtikas, medikamentu un kurināmā, jo tie tika piegādāti ar lidmašīnām un helikopteriem. Steidzīgi bija jāatjauno sakari ar Maputu pa zemes ceļiem. Tas tika izdarīts 8. martā.

Lielā Šaišai pilsēta bija pilnībā applūdināta. Dažviet tās centrā ūdens bija pacēlies trīs metru augstumā. Lai parūpētos par tur dzīvojošajiem brāļiem, Jehovas liecinieki noorganizēja palīdzības grupu. Tika izveidotas arī komitejas, kuru uzdevums bija palīdzēt brāļiem Sofalas un Manikas provincē.

Palīdzību sniedza arī Jehovas liecinieki no citām zemēm. Piemēram, Dienvidāfrikas Republikas filiāle gādāja, lai uz Mozambiku tiktu nosūtītas vairākas tonnas drēbju, segu un citu priekšmetu. Savukārt Jehovas liecinieku galvenā pārvalde Bruklinā (Ņujorka) palīdzēja plūdos cietušajiem, atvēlot viņu vajadzībām naudas līdzekļus.

Kad ūdens bija tiktāl nokrities, ka varēja noskaidrot, cik māju plūdos ir aizgājušas bojā, sākās māju un Valstības zāļu celtniecība. Tika izveidota ēku atjaunošanas komiteja, un vairāki desmiti brīvprātīgo strādnieku nekavējoties ķērās pie darba. Kopš tā laika ir uzceltas vairāk nekā 270 mājas un vismaz piecas Valstības zāles.

Kolīdz parādījās pirmās gatavās mājas, cilvēki to pamanīja. Kāda sieviete, kas dzīvoja blakus vietai, kur norisinājās celtniecība, sacīja: ”Jūs pielūdzat dzīvu Dievu. Mūsu mācītāji ir aizmirsuši par savām avīm, kas cieš. Bet jums ir uzceltas šīs skaistās mājas.” Vietās, kur norit celtniecība, daudzi cilvēki ir uzklausījuši Jehovas liecinieku sludināto vēsti par Valstību un ir uzsāktas vairākas Bībeles nodarbības. (Mateja 24:14; Atklāsmes 21:3, 4.)

Kaut arī daudzi Mozambikas Jehovas liecinieki ir zaudējuši visu, kas viņiem ir piederējis materiālā ziņā, neviens no viņiem nav zaudējis ticību. Gluži otrādi — viņu ticība Dievam Jehovam un paļāvība uz saviem ticības biedriem, kas dzīvo visdažādākajās pasaules malās, ir kļuvusi vēl stiprāka. Viņi ir ļoti pateicīgi saviem mīlošajiem brāļiem, kas ar tādu atsaucību viņiem ir palīdzējuši briesmīgajā nelaimē. Mozambikas Jehovas liecinieki ir personīgi izjutuši Jehovas rūpes un aizsardzību, un viņi vienmēr atcerēsies Bībeles vārdus: ”Liels ir tas Kungs.” (Psalms 48:2.)

[Attēls 24., 25. lpp.]

Šaišai pilsētu pārklāja dubļaini ūdeņi

[Attēls 25. lpp.]

Pa gaisu tika piegādāti palīdzības sūtījumi

[Attēls 26. lpp.]

Jehovas liecinieku palīdzības grupa izveidoja slimnīcu

[Attēls 26. lpp.]

Joprojām tiek celtas jaunas mājas

[Attēls 26. lpp.]

Lielākajā bēgļu nometnē tika izmitināti 100 000 cilvēku