Ekskursija uz nacionālo parku Ganā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA GANĀ

SAULEI austot, rīta dūmaka pamazām izklīst, un mēs nesteidzīgi virzāmies pa zemes ceļu uz aptuveni 80 kilometrus tālo Moles nacionālo parku Ganas Ziemeļu apgabalā. Apkārtne te ir gandrīz nemainīga — viena vienīga zāle, krūmi un nelieli kociņi. Tikai pa reizei mēs pabraucam garām kādam ciematam, kur slienas nedaudzas kleķa būdas ar salmu jumtiem.

Pavisam cits skats paveras, kad mēs sasniedzam Damongo — rosīgu pilsētiņu ar veikaliem, asfaltētiem ceļiem un dzīvu satiksmi. Bērni, ģērbušies smilškrāsas un brūnos formas tērpos, steidzas uz skolu. Sievietes košās drēbēs nes uz galvas kurināmo, pārtikas produktus, ūdens traukus un dažnedažādas citas nastas. Skan automašīnu un traktoru signāli, garām brauc velosipēdisti, bet mums priekšā vēl 20 kilometru garš ceļš.

Moles nacionālajā parkā

Beidzot mēs sasniedzam parku. Mūsu pavadonis Zaharija stāsta, ka Moles nacionālais parks dibināts 1971. gadā un tas aizņem 4840 kvadrātkilometru lielu platību. Parkā reģistrētas 93 zīdītāju sugas, 9 abinieku sugas un 33 rāpuļu sugas. Te mīt lauvas, leopardi, plankumainās hiēnas, civetas, ziloņi, bongo, rudie Āfrikas bifeļi, kārpcūkas, ūdensāži, dukeri, genetas, vēršantilopes, mangusti, paviāni un citi mērkaķi, zirgantilopes, dzeloņcūkas, krokodili, pitoni un citas čūskas, kā arī daudzi citi dzīvnieki. Šeit ir novērotas arī vairāk nekā 300 putnu sugas.

Sizdami asinssūcējas mušas, mēs brienam pa zāli, kas sniedzas mums līdz ceļiem, un pēc brīža nonākam pavisam tuvu pie antilopju ganāmpulka. Sākumā ir grūti tās saskatīt, jo antilopju krāsa saplūst ar apkārtni. Kamēr mēs vērojam antilopes, tās tikpat uzmanīgi vēro mūs, tā ka grūti pateikt, kurš te uzskatāms par vērotāju, bet kurš — par novērojamo. Mēs sākam fotografēt un tad pēkšņi satrūkstamies,  jo turpat blakus pa labi kāds skaļi nosprauslājas. Protestēdams pret mūsu ielaušanos viņa privātajā dzīvē, prāvs ūdensāzis aizskrien un pazūd krūmājā.

Pēc tam mēs pamanām četrus varenus ziloņus zem liela koka. Tie ar snuķiem liec lejup zarus un košļā mīkstās lapas. Pieejam tiem tuvāk, un, kad mūs no ziloņiem šķir vairs tikai kādi 10 metri, Zaharija mudina tos nofotografēt. Viņš uzsit ar savas šautenes laidi, un metāliskais troksnis izdzen ziloņus no koka apakšas — tā mums rodas iespēja izdarīt vēl izteiksmīgākus fotouzņēmumus. Netālu ziloņi atrod dubļainu ūdensbedri un nolemj tur izpeldēties. Zaharija paskaidro, ka ziloņu āda, kas no dabas ir gandrīz melna, dubļos nokrāsojas un mēdz kļūt sarkana vai brūna, atkarībā no dubļu toņa.

Paejam vēl mazliet tālāk, un mūsu priekšā paveras plašs skats uz parku. Ainavu grezno krāšņas akācijas un karites koki. Atpakaļ mēs dodamies pa to pašu taku, ko izraudzījušies ziloņi. Tie vēl ir kādu gabaliņu mums priekšā, bet lielākais zilonis saslien ausis, pieņem kareivīgu izskatu un  sāk nākt uz mūsu pusi. Vai tas grasās uzbrukt?

Zaharija apgalvo, ka nav pamata raizēties, tomēr viņš noņem no pleca šauteni un ved mūs projām no ziloņu ceļa. Pavadonis tur gatavībā savu šauteni, mēs — savus fotoaparātus, un tā mēs ejam tālāk. Drīz vien mēs jau esam nozuduši ziloņu skatieniem.

Zaharija paskaidro, ka parka ziloņi ir pieraduši pie cilvēkiem un daži pat nāk tiem klāt. Ja kāds zilonis bieži ir redzams, parka pavadoņi mēdz dot tam vārdu. Vienu ziloni viņi iesauca par Pumpaini, jo tam uz ādas bija liels puns. Kāds cits, kuram bija iepaticies biedēt tūristus, izpelnījās iesauku Karstgalvis.

Vēlāk mēs sastopam daudz paviānu. Tie gan lēkā pa koku zariem, gan skraida pa zemi. Pavadonis pievērš mūsu uzmanību kādai paviānu mātītei, kas nes divus mazuļus — viens tai ir uz muguras, bet otrs pie krūtīm. Tie ir dvīņi, viņš mums saka.

Šajā dienā mēs esam redzējuši krietni daudz savvaļas dzīvnieku. Zaharija stāsta, ka sausajā gadalaikā — no aprīļa līdz jūnijam — vērotājam atliek tikai ieņemt vietu ūdensbedres tuvumā un nogaidīt, jo dzīvnieki lielos baros iet uz turieni dzert. Viņš piebilst, ka tad, ja ar apvidus mašīnu iebrauc dziļāk parkā, var redzēt arī daudzus citus dzīvniekus, piemēram, bifeļus un lauvas.

Ir pienācis laiks ieturēt pusdienas. Kamēr mēs ēdam, uz pikapa, kas novietots turpat blakus mūsu automašīnai, iekārtojas liels paviāns un nenovērš acis no manas porcijas. Garām paiet citi paviāni, pēc tam arī dažas antilopes un kārpcūka, un visbeidzot uz tuvīnā paugura parādās četri ziloņi. Tā vien šķiet, ka mēs esam atraduši ērtu paņēmienu, kā piedabūt visus šos dzīvniekus pozēt fotogrāfijai!

Tirgus laukumā

Moles nacionālajā parkā laiks ir aizlidojis kā ar vēja spārniem, bet tagad mums jādodas divas stundas ilgā braucienā pa zemes ceļiem uz Solas ciemu, kur dzīvo zemkopju cilts lobi. Saskaņā ar īpatnēju paražu šīs cilts sievietes mēdz mākslīgi palielināt savas lūpas. Mūsdienās šī paraža gan pamazām  atmirst, jo jaunās meitenes, modernās civilizācijas ietekmētas, vairs pie tās neturas, tomēr daudzas sievietes joprojām lepojas ar savām lielajām lūpām. Lobu cilts sieviete pat uztver to kā apvainojumu, ja kāds apgalvo, ka viņai ir īsas lūpas kā vīrietim.

Mēs iebraucam kādā ciemā un dodamies uz tirgus laukumu. Tirgus būdas ir taisītas no zariem un apjumtas ar salmiem. Starp daudzajiem melnajiem afrikāņiem mēs pamanām stāvam arī kādu balto vīru. Pieejam viņam klāt aprunāties un uzzinām, ka viņš nesen ieradies šeit, lai tulkotu lobu valodā Bībeli. Viņš dzīvo kaimiņu ciemā lobu vidū, lai iemācītos brīvi runāt viņu valodā. Man nāk prātā Roberts Mofats, kas 19. gadsimtā uzsāka misiju pie cvanu valodā runājošajiem afrikāņiem Dienvidāfrikā un pārtulkoja šajā valodā Bībeli.

Vienā no tirgus būdām uz sola sēž veca lobu sieviete ar mākslīgi palielinātām lūpām. Lūpās izdurtajos caurumos viņai ir ievērtas divas gaišas koka plātnītes īkšķa naga lielumā — viena augšlūpā, bet otra apakšlūpā. Es gribu viņu nofotografēt, bet, tiklīdz esmu pacēlis fotoaparātu, sieviete novēršas. Vecie lobi tic, ka viņu dvēselei var notikt kaut kas ļauns, ja kāds viņus nofotografē, paskaidro viens no maniem ceļabiedriem.

Atceļā uz Solu, kur mēs gatavojamies pārnakšņot, es pārdomāju to gudrību un daudzveidību, ko mēs redzējām izpaužamies Dieva radītajā pasaulē. Gan dzīvniekus, gan cilvēkus viņš ir izveidojis ar neaprakstāmu meistarību. Atliek vienīgi pievienoties psalmu dziesminieka vārdiem: ”Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.” (Psalms 104:24.)

[Karte 14., 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

GANA

[Attēls 14. lpp.]

Kārpcūka

[Attēls 14. lpp.]

Plankumainā hiēna

[Attēls 15. lpp.]

Zilonis

[Attēls 15. lpp.]

Nīlzirgi

[Attēls 15. lpp.]

Antilopju bars

[Attēls 16. lpp.]

Paviānu mātīte nes divus mazuļus

[Attēls 17. lpp.]

Vēršantilope

[Attēls 17. lpp.]

Tirgus laukums